Atšķirības starp "Platona Akadēmija Florencē" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Platona akadēmija''' jeb '''Florences akadēmija''' (''Accademia neoplatonica'') - 1459.-1521. gados Florencē [[Priesteris|priestera]] [[Marsīlio Fičīno]] (''Marsilio Ficino'', 1433.–1499.) vadībā pastāvējusi [[Renesanse]]s humānistu domātāju grupa (Dž. Piko della Mirandola u.c.), kas no [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] pozīcijām oponēja [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācībai, tulkoja un komentēja [[Platons|Platona]] rakstus. Marsīlio Fičīno un Piko no Mirandolas (kā arī pārējie šīs Akadēmijas locekļi) radīja neoplatonismu tā poētiski mitoloģiskajā, laicīgajā, rotaļīgajā un īstenajā Atdzimšanas formā.
+
'''Platona akadēmija''' jeb '''Florences akadēmija''' (''Accademia neoplatonica'') - 1459.-1521. gados Florencē [[Priesteris|priestera]] [[Marsīlio Fičīno]] (''Marsilio Ficino'', 1433.–1499.) vadībā pastāvējusi [[Renesanse]]s humānistu domātāju grupa (Dž. Piko della Mirandola u.c.), kas no [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] pozīcijām oponēja [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācībai, tulkoja un komentēja [[Platons|Platona]] rakstus. Marsīlio Fičīno un Piko no Mirandolas (kā arī pārējie šīs Akadēmijas locekļi) radīja neoplatonismu tā poētiski mitoloģiskajā, laicīgajā, rotaļīgajā un īstenajā Atdzimšanas formā. Marsīlio Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Viņš nodarbojās ar astroloģiju, demonoloģiju un burvestībām, par ko viņu ne reizi vien vazāja uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču, godīgi sakot, inkvizīcijai bija uz to tiesības, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju. Papildus tam viņš bija arī garīdznieks, kas vadīja dievkalpojumus un deva padomus ticīgajiem dvēseļu glābšanas meklējumos. Turklāt viņš nebija vienkārši garīdznieks. Viņš bija [[kanoniķis]] (t.i., Florences katedrāles pārzinis). Bet Piko della Mirandola, otrs svarīgākais Florences akadēmijas pārstāvis, centās pierādīt, ka Dievs vēl nav pilnībā radījis cilvēku un cilvēkam, lai viņš kļūtu parīstu cilvēku, neatkarīgi no dievišķās radīšanas ir jārada pašam sevi. Akadēmijas poētiskās jaunrades daiļrade bija dzīvi apliecinoša, pasaulīga un jautra, inteliģenta un jauneklīgi naiva, un, ja bija misticisma piliens, tad tas šai poēzijai piešķīra lielāku asumu, darīja to vēl laicīgāku, jautrāku un rotaļīgāku. Cik iespējams spriest, Platoniskās akadēmijas estētika Florencē XV gs. beigās bija viena no visspilgtākajiem, konsekventākajiem un pārliecinošākajiem ne tikai teorētiskajiem, bet tieši sadzīviski praktiskajiem Renesanses estētikas tipiem.
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2010. gada 27. oktobris, plkst. 12.43

Platona akadēmija jeb Florences akadēmija (Accademia neoplatonica) - 1459.-1521. gados Florencē priestera Marsīlio Fičīno (Marsilio Ficino, 1433.–1499.) vadībā pastāvējusi Renesanses humānistu domātāju grupa (Dž. Piko della Mirandola u.c.), kas no neoplatonisma pozīcijām oponēja Aristoteļa mācībai, tulkoja un komentēja Platona rakstus. Marsīlio Fičīno un Piko no Mirandolas (kā arī pārējie šīs Akadēmijas locekļi) radīja neoplatonismu tā poētiski mitoloģiskajā, laicīgajā, rotaļīgajā un īstenajā Atdzimšanas formā. Marsīlio Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Viņš nodarbojās ar astroloģiju, demonoloģiju un burvestībām, par ko viņu ne reizi vien vazāja uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču, godīgi sakot, inkvizīcijai bija uz to tiesības, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju. Papildus tam viņš bija arī garīdznieks, kas vadīja dievkalpojumus un deva padomus ticīgajiem dvēseļu glābšanas meklējumos. Turklāt viņš nebija vienkārši garīdznieks. Viņš bija kanoniķis (t.i., Florences katedrāles pārzinis). Bet Piko della Mirandola, otrs svarīgākais Florences akadēmijas pārstāvis, centās pierādīt, ka Dievs vēl nav pilnībā radījis cilvēku un cilvēkam, lai viņš kļūtu parīstu cilvēku, neatkarīgi no dievišķās radīšanas ir jārada pašam sevi. Akadēmijas poētiskās jaunrades daiļrade bija dzīvi apliecinoša, pasaulīga un jautra, inteliģenta un jauneklīgi naiva, un, ja bija misticisma piliens, tad tas šai poēzijai piešķīra lielāku asumu, darīja to vēl laicīgāku, jautrāku un rotaļīgāku. Cik iespējams spriest, Platoniskās akadēmijas estētika Florencē XV gs. beigās bija viena no visspilgtākajiem, konsekventākajiem un pārliecinošākajiem ne tikai teorētiskajiem, bet tieši sadzīviski praktiskajiem Renesanses estētikas tipiem.

Literatūra

  • Kūle M., Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998. ISBN 9984171191
  • Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
  • Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
  • Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
  • Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.

  • James Hankins. The Myth of the Platonic Academy of Florence. // Renaissance Quarterly 44 (1991) pp. 429–475