Atšķirības starp "Pomponaci Pjetro" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Pjetro Pomponaci''' (lat. ''Petrus Pomponatius'', it. ''Pietro Pomponazzi'', 1462.-1524.) – ārsts, teologs, domātājs.
 
'''Pjetro Pomponaci''' (lat. ''Petrus Pomponatius'', it. ''Pietro Pomponazzi'', 1462.-1524.) – ārsts, teologs, domātājs.
  
Dzimis 1462. gada 16. septembrī Mantujā (''Mantova''), [[Patricieši|patricieša]] Džovanni Nikolo Pomponaci ģimenē. Studēja Mantuijas, pēc tam Padujas universitātē (''Università degli Studi di Padova''), kuru absolvēja 1487. gadā, iegūstot doktora grādu. Lasīja lekcijas filosofijā no 1488. līdz 1509. gadam (līdz universitātes slēgšanai), tad profesors Ferāras universitātē. 1512. gadā pieņēma piedāvājumu kļūt par pasniedzēju Boloņas universitātē, kur uzturējās atlikušo mūžu. Trīs reizes precējies (divkāršs atraitnis), divas meitas.
+
Dzimis 1462. gada 16. septembrī Mantujā (''Mantova''), [[Patricieši|patricieša]] Džovanni Nikolo Pomponaci ģimenē. Studēja Mantuijas, pēc tam Padujas universitātē (''Università degli Studi di Padova''), kuru absolvēja 1487. gadā, iegūstot doktora grādu. Lasīja lekcijas filosofijā no 1488. līdz 1509. gadam (līdz universitātes slēgšanai), tad profesors Ferāras universitātē. 1512. gadā pieņēma piedāvājumu kļūt par pasniedzēju Boloņas universitātē, kur uzturējās atlikušo mūžu. Trīs reizes precējies (divkāršs atraitnis), divas meitas. Miris 1524. gada 18. maijā Boloņā.
  
 
Orientējās uz naturālistisku [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] filozofijas skaidrojumu. Savā Boloņā publicētajā darbā "Par dvēseles nemirstību" (''De immortalite animae'', 1516.), pamatojoties uz [[Sensuālisms|sensuālisma]] elementiem Aristoteļa uzskatos, izvirzīja tēzi, ka dvēsele, būdama ķermeņa formā, tomēr ir mirstīga. Postulēja, ka tikai atteikšanās no ticības šai dogmai atbilst cilvēka patiesajai dabai, jo tā darbošanās jēga meklējama nevis viņsaulē, bet šīs zemes dzīvē. Šīs [[herēze]]s dēļ pēc varas iestāžu rīkojuma grāmatu publiski sadedzināja.
 
Orientējās uz naturālistisku [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] filozofijas skaidrojumu. Savā Boloņā publicētajā darbā "Par dvēseles nemirstību" (''De immortalite animae'', 1516.), pamatojoties uz [[Sensuālisms|sensuālisma]] elementiem Aristoteļa uzskatos, izvirzīja tēzi, ka dvēsele, būdama ķermeņa formā, tomēr ir mirstīga. Postulēja, ka tikai atteikšanās no ticības šai dogmai atbilst cilvēka patiesajai dabai, jo tā darbošanās jēga meklējama nevis viņsaulē, bet šīs zemes dzīvē. Šīs [[herēze]]s dēļ pēc varas iestāžu rīkojuma grāmatu publiski sadedzināja.

Versija, kas saglabāta 2010. gada 28. oktobris, plkst. 09.23

Pjetro Pomponaci (lat. Petrus Pomponatius, it. Pietro Pomponazzi, 1462.-1524.) – ārsts, teologs, domātājs.

Dzimis 1462. gada 16. septembrī Mantujā (Mantova), patricieša Džovanni Nikolo Pomponaci ģimenē. Studēja Mantuijas, pēc tam Padujas universitātē (Università degli Studi di Padova), kuru absolvēja 1487. gadā, iegūstot doktora grādu. Lasīja lekcijas filosofijā no 1488. līdz 1509. gadam (līdz universitātes slēgšanai), tad profesors Ferāras universitātē. 1512. gadā pieņēma piedāvājumu kļūt par pasniedzēju Boloņas universitātē, kur uzturējās atlikušo mūžu. Trīs reizes precējies (divkāršs atraitnis), divas meitas. Miris 1524. gada 18. maijā Boloņā.

Orientējās uz naturālistisku Aristoteļa filozofijas skaidrojumu. Savā Boloņā publicētajā darbā "Par dvēseles nemirstību" (De immortalite animae, 1516.), pamatojoties uz sensuālisma elementiem Aristoteļa uzskatos, izvirzīja tēzi, ka dvēsele, būdama ķermeņa formā, tomēr ir mirstīga. Postulēja, ka tikai atteikšanās no ticības šai dogmai atbilst cilvēka patiesajai dabai, jo tā darbošanās jēga meklējama nevis viņsaulē, bet šīs zemes dzīvē. Šīs herēzes dēļ pēc varas iestāžu rīkojuma grāmatu publiski sadedzināja.

Literatūra par šo tēmu

  • Pomponaci. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 334. lpp.

  • Мареева Е. В. Пьетро Помпонацци: у истоков культурно-исторической методологии. // Вопросы философии. 2006, № 1. - c. 146-159.

Resursi internetā par šo tēmu