Atšķirības starp "Prētors" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Literatūra)
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Prētors''' (lat. ''praetor'' no ''prae'', "priekšā, pa priekšu" + ''itor'', "gājējs") - [[Konsuls|konsula]] palīgs kā karaspēka komandieris [[Romas valsts|Senajā Romā]]. Sākotnēji par ''prētoru'' varēja ievēlēt tikai no [[Patricieši|patriciešu]] vidus, taču pēc 367. g.p.m.ē. par ''prētoru'' varēja kļūt arī [[plebejs]]. ''Prētors'' aizstāja konsulu, kad tas atradās ārpus Romas. Kopš 242. gada p.m.ē. bija divi prētori: pilsētas, kas kārtoja pašu romiešu lietas, un svešzemnieku, kura kompetencē bija kārtot valstī dzīvojošo nepilsoņu un svešzemnieku lietas. Laika gaitā paplašinoties valstij, pamazām pieauga arī ''prētoru'' skaits. Sevišķi plašas tiesības ''prētoram'' bija tiesas procesa ievadīšanā un iztiesāšanas kārtības noteikšanā. Kā maģistrātiem, tiem bija arī tiesības savas darbības laikā izdot noteikumus jeb [[Edikts|ediktus]] (''edicta''). Parasti šos ediktus atzina un pie tiem turējās arī nākamie prētori, pamazām izveidojot īpašu prētoru tiesību sistēmu, kas pielāgoja, papildināja un laboja senās pilsoņu tiesības.
+
'''Prētors''' (lat. ''praetor'' no ''prae'', "priekšā, pa priekšu" + ''itor'', "gājējs") - [[Konsuls|konsula]] palīgs kā karaspēka komandieris [[Romas valsts|Senajā Romā]]. Sākotnēji par ''prētoru'' varēja ievēlēt tikai no [[Patricieši|patriciešu]] vidus, taču pēc 367. g.p.m.ē. par ''prētoru'' varēja kļūt arī [[plebejs]]. ''Prētors'' aizstāja konsulu, kad tas atradās ārpus Romas. Kopš 242. gada p.m.ē. bija divi prētori: pilsētas, kas kārtoja pašu romiešu lietas, un svešzemnieku, kura kompetencē bija kārtot valstī dzīvojošo nepilsoņu un svešzemnieku lietas. Laika gaitā paplašinoties valstij, pamazām pieauga arī ''prētoru'' skaits (Sullas laikā 8, Cēzara laikā jau 16). Sevišķi plašas tiesības ''prētoram'' bija tiesas procesa ievadīšanā un iztiesāšanas kārtības noteikšanā. Kā maģistrātiem, tiem bija arī tiesības savas darbības laikā izdot noteikumus jeb [[Edikts|ediktus]] (''edicta''). Parasti šos ediktus atzina un pie tiem turējās arī nākamie prētori, pamazām izveidojot īpašu prētoru tiesību sistēmu, kas pielāgoja, papildināja un laboja senās pilsoņu tiesības. Republikas laikā beigu posmā ''prētori'' faktiski kļuva par tiesu [[Maģistrāts|maģistrātiem]], taču dažkārt tiem deleģēja arī militāro vai ārkārtēju valstiski svarīgu uzdevumu risināšanu. [[Domināts|Domināta]] laikā ''prētoru'' funkcijas pakāpeniski pārgāja valsts ierēdņu pārziņā.
 
 
Republikas laikā beigu posmā ''prētori'' faktiski kļuva par tiesu [[Maģistrāts|maģistrātiem]], taču dažkārt tiem deleģēja arī militāro vai ārkārtēju valstiski svarīgu uzdevumu risināšanu. [[Domināts|Domināta]] laikā ''prētoru'' funkcijas pakāpeniski pārgāja valsts ierēdņu pārziņā.
 
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 7. marts, plkst. 21.31

Prētors (lat. praetor no prae, "priekšā, pa priekšu" + itor, "gājējs") - konsula palīgs kā karaspēka komandieris Senajā Romā. Sākotnēji par prētoru varēja ievēlēt tikai no patriciešu vidus, taču pēc 367. g.p.m.ē. par prētoru varēja kļūt arī plebejs. Prētors aizstāja konsulu, kad tas atradās ārpus Romas. Kopš 242. gada p.m.ē. bija divi prētori: pilsētas, kas kārtoja pašu romiešu lietas, un svešzemnieku, kura kompetencē bija kārtot valstī dzīvojošo nepilsoņu un svešzemnieku lietas. Laika gaitā paplašinoties valstij, pamazām pieauga arī prētoru skaits (Sullas laikā 8, Cēzara laikā jau 16). Sevišķi plašas tiesības prētoram bija tiesas procesa ievadīšanā un iztiesāšanas kārtības noteikšanā. Kā maģistrātiem, tiem bija arī tiesības savas darbības laikā izdot noteikumus jeb ediktus (edicta). Parasti šos ediktus atzina un pie tiem turējās arī nākamie prētori, pamazām izveidojot īpašu prētoru tiesību sistēmu, kas pielāgoja, papildināja un laboja senās pilsoņu tiesības. Republikas laikā beigu posmā prētori faktiski kļuva par tiesu maģistrātiem, taču dažkārt tiem deleģēja arī militāro vai ārkārtēju valstiski svarīgu uzdevumu risināšanu. Domināta laikā prētoru funkcijas pakāpeniski pārgāja valsts ierēdņu pārziņā.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 93. lpp.
  • Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne, Rīga, 1977.

  • Corey Brennan T. The Praetorship in the Roman Republic. - Oxford, 2000, ISBN 0-19-511459-0
  • Abbott Frank Frost. A History and Description of Roman Political Institutions. - Elibron Classics, 1901; ISBN 0-543-92749-0
  • Lintott Andrew. The Constitution of the Roman Republic. - Oxford University Press, 1999; ISBN 0-19-926108-3
  • Thomas Robert Shannon Broughton. The Magistrates of the Roman Republic. - New York, 1951-1986

  • Ernst Meyer. Römischer Staat und Staatsgedanke. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1961
  • Flach D. Die Gesetze der frühen römischen Republik. Text und Kommentar. In Zusammenarbeit mit Stefan von der Lahr. - Darmstadt, 1994
  • Theodor Mommsen. Abriß des Römischen Staatsrechts. - 1907; Nachdruck 1982, ISBN 3-534-05684-1
  • Wolfgang Kunkel, Roland Wittmann. Die Magistratur. - München, 1995; ISBN 3-406-33827-5

  • Белкин М.В. Эволюция римского сената в V-III вв. до н. э. / Античное общество. Проблемы политической истории. - Спб., 1997. С. 84-91
  • Кофанов Л.Л. Атрибуты власти магистратов в архаическом Риме // IVS ANTIQVVM. Древнее право. 1998. № 1 (3). С. 35-54.

Resursi internetā par šo tēmu