Prostitūtas
Prostitūta, mauka, meža meita u.c. - sieviete, kura sniedz seksuālus pakalpojumus par samaksu un veidoja tiesiski, sociāli un morāli no pārējās sabiedrības nošķirtu grupu. Tas var būt vienīgais iztikas gušanas veids, gan arī papildus peļņa citai pamatnodarbei. Jaunajos laikos Eiropā pēc t.s. buržuāziskajām revolūcijām sāka pieņemt virkni prostitūciju regulējošu likumdošanas aktu un šīs nodarbes pakļaušanu uzņēmējdarbības likumdošanai. Francijā prostitūcijas sanitāro kontroli ieviesa 1778. gadā. Šo sistēmu pārņēma arī citas Eiropas valstis. Galvenais iemesls valsts īpašai politikai prostitūcijas jomā bija pieaugošā saslimstība ar sifilisu. Pēc Francijas parauga Krievijas impērijā prostitūcijas kontroles un reglamentācijas administratīvo sistēmu aizsāka veidot XIX gs. 40. gados. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, Rīgā bija 334 prostitūtas jeb 0,72 % no visu pilsētā strādājošo sieviešu kopskaita.[1] Policijai, ja kāda sieviete, kas nodarbojās ar prostitūciju, pārcēlās uz citu pilsētu, par to bija jāinformē šīs pilsētas policija. Prostitūtu saraksti guberņu centros atradās policijā, pārējās pilsētās – slimnīcā. Šajos sarakstos iekļautās sievietes regulāri – reizi nedēļā – izmeklēja ārsts. Saslimušās tika nosūtītas uz slimnīcu. Medicīnas policijas komiteju (sk. Rīgas Medicīnas policijas komiteja) uzdevums bija arī publisko namu un tajos strādājošo sieviešu uzraudzība un kontrole. Policijas uzrauga uzdevums bija par prostitūciju aizdomās turamo sievieti novērot, izsekot, uzzināt viņas dzīvesvietu, izjautāt sētnieku un, kad izdodas savākt pietiekoši daudz kompromitējošu materiālu, ziņot Medicīnas policijas komitejai. Tad šai sievietei jāierodas komitejā uz medicīnisko pārbaudi un viņas juridiskā statusa tālāku noteikšanu. Ja sievietei nav iespējams pierādīt, ka viņa nav nodarbojusies ar prostitūciju, tad tā tiek reģistrēta policijā kā prostitūta. Sievietes pasi apmaina pret speciālu dokumentu t.s. biļeti, un viņai iknedēļas jāierodas policijā uz medicīnisko pārbaudi. Sievietes ar prostitūciju nodarbojās vai nu individuāli, vai īpašos šai nodarbei paredzētajos publiskajos namos. Licences publiskajiem namiem izsniedza Medicīnas policijas komiteja. Publisko namu izvietojumu Rīgā, tāpat kā citās pilsētās, noteica Krievijas iekšlietu ministra 1861. gada 22. jūlijā izdotais rīkojums. Tas paredzēja, ka publiskajiem maniem jāatrodas vismaz 150 saženu (320 m) attālumā no baznīcām un skolām u.c. līdzīgām iestādēm. Ja ieeja publiskajā namā nav no galvenās ielas, kas ved uz baznīcu vai skolu, bet no šķērsielas, tad spēkā stājās likums par akcīzes ievākšanu no dzertuvēm, kas nosaka, ka attālumam no šīs iestādes līdz baznīcai, skolai u.c. ir jābūt ne mazākam kā 40 saženiem (85 m). 1891. gadā Rīgas pilsētā darbojās 35 atklātie nami, kas parasti tika dēvēti saimnieces vārdā. Katru gadu bija jāizņem jauna koncesija. I šķiras nama koncesija vienam gadam maksāja 100 rubļu, II šķiras – 50 rubļu un III šķiras – 25rubļu. Katra nama īpašnieks maksāja Medicīnas policijas komitejai arī mēneša nodokli, kā arī maksu no 3 līdz 6 rubļiem par katras jaunas sievietes “ierakstīšanu” namā.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Первая всеобщая перепись населения Российской империи, 1897 г.: Лифляндская губерния. / Под. ред. Н. А. Тройницкого. – Санкт-Петербург, 1905. – Т. XXI. – С. 14, 15, 160, 161
