Atšķirības starp "Radiščevs Aleksandrs" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Aleksandrs Radiščevs''' (''Радищев Александр Николаевич'', 1749.-1802.) - [[muižnieks]], rakstnieks, publicists, antimonarhistisks domātājs. | '''Aleksandrs Radiščevs''' (''Радищев Александр Николаевич'', 1749.-1802.) - [[muižnieks]], rakstnieks, publicists, antimonarhistisks domātājs. | ||
| − | Dzimis 1749. gada 20.(31.) augustā Pēterburgā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. 1762. gadā uzņemts [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusā]]. 1766.-1770. gados studējis jurisprudenci Leipcigas universitātē, kur aizrāvies ar filosofiju. Pēc atgriešanās Pēterburgā, iestājās valsts civildienestā - sākumā kā protokolists ([[Titulārpadomnieks|titulārpadomnieka]] pakāpē) [[Krievijas impērijas Senāts|Senātā]], taču sliktās krievu valodas zināšanas kavēja veidot veiksmīgu karjeru. Uzsāka dienestu Pēterburgas garnizona [[Ģenerālanšefs|ģenerālanšefa]] Brusa štābā kā [[oberauditors]] (''обер-аудитор''), demobilizējās 1775. gadā. 1778. atkal iestājās civildienestā, šoreiz Komerckolēģijā (''коммерц-коллегия'' - ministrijā), 1788. gadā pārejot darbā muitas dienestā. Savos politiskajos uzskatos ļoti iespaidojies no Reināla "Abu Indiju vēstures" un [[Didro Denī|Didro]] idejām. Nopietni apguvis krievu valodu, 1733. gadā pārtulkoja [[Mablī Gabriels Bonno de|Mablī]] darbu "Pārdomas par Grieķijas vēsturi", kur piezīmēs izteicies par [[Absolūtisms|patvaldību]] kā par "cilvēka dabai vispretīgāko stāvokli". 1782. gadā "Vēstules draugam, kas dzīvo Toboļskā" (''Письма к другу, жительствующему в Тобольске'') uzsvēris, ka neviens monarhs nekad nav atteicies un neatteiksies no varas "tautas brīvības" dēļ. Odā "Brīvība" (1783.) kā "lielo paraugu" apjūsmoja Anglijas revolūcijas paraugu un karalim piespriesto nāvessodu, Ziemeļamerikas kolonistu bruņoto cīņu par neatkarību. Aprakstot "cietēju sabiedrību" ("F.V.Ušakova dzīves gājums, Житие Федора Васильевича Ушакова с приобщением некоторых его сочинений", 1789.) postulēja, ka vienīgais ceļš uz brīvību esot bruņota sacelšanās. Zināmākais darbs ir "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (1790., drukāts paša namā ierīkotajā tipogrāfijā), kurā viņš izvirzīja domu, ka no pakāpeniskām liberālām reformām maz jēgas, tautu vajagot izglītot, lai tā kļūtu brīva, kritizēja impērijā valdošo kārtību. 4.9.1790. par "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (''Путешествие из Санкт-Петербурга в Москву'') notiesāts uz nāvi, tad apžēlots un 1792. gadā izsūtīts trimdā uz Sibīriju (''Илимский острог'') | + | Dzimis 1749. gada 20.(31.) augustā Pēterburgā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. 1762. gadā uzņemts [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusā]]. 1766.-1770. gados studējis jurisprudenci Leipcigas universitātē, kur aizrāvies ar filosofiju. Pēc atgriešanās Pēterburgā, iestājās valsts civildienestā - sākumā kā protokolists ([[Titulārpadomnieks|titulārpadomnieka]] pakāpē) [[Krievijas impērijas Senāts|Senātā]], taču sliktās krievu valodas zināšanas kavēja veidot veiksmīgu karjeru. Uzsāka dienestu Pēterburgas garnizona [[Ģenerālanšefs|ģenerālanšefa]] Brusa štābā kā [[oberauditors]] (''обер-аудитор''), demobilizējās 1775. gadā. 1778. atkal iestājās civildienestā, šoreiz Komerckolēģijā (''коммерц-коллегия'' - ministrijā), 1788. gadā pārejot darbā muitas dienestā. Savos politiskajos uzskatos ļoti iespaidojies no Reināla "Abu Indiju vēstures" un [[Didro Denī|Didro]] idejām. Nopietni apguvis krievu valodu, 1733. gadā pārtulkoja [[Mablī Gabriels Bonno de|Mablī]] darbu "Pārdomas par Grieķijas vēsturi", kur piezīmēs izteicies par [[Absolūtisms|patvaldību]] kā par "cilvēka dabai vispretīgāko stāvokli". 1775. gadā apprecējās: sieva Anna (''Анна Васильевна''); bērni - meitas, Anna un Fjokla, dēli Afanasijs un Pāvels. 1782. gadā "Vēstules draugam, kas dzīvo Toboļskā" (''Письма к другу, жительствующему в Тобольске'') uzsvēris, ka neviens monarhs nekad nav atteicies un neatteiksies no varas "tautas brīvības" dēļ. Odā "Brīvība" (1783.) kā "lielo paraugu" apjūsmoja Anglijas revolūcijas paraugu un karalim piespriesto nāvessodu, Ziemeļamerikas kolonistu bruņoto cīņu par neatkarību. 1785. gadā par labu dienestu apbalvots ar IV šķiras [[Sv. Vladimira ordenis|Sv. Vladimira ordeni]]. Aprakstot "cietēju sabiedrību" ("F.V.Ušakova dzīves gājums, Житие Федора Васильевича Ушакова с приобщением некоторых его сочинений", 1789.) postulēja, ka vienīgais ceļš uz brīvību esot bruņota sacelšanās. Zināmākais darbs ir "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (1790., drukāts paša namā ierīkotajā tipogrāfijā), kurā viņš izvirzīja domu, ka no pakāpeniskām liberālām reformām maz jēgas, tautu vajagot izglītot, lai tā kļūtu brīva, kritizēja impērijā valdošo kārtību. 4.9.1790. par "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (''Путешествие из Санкт-Петербурга в Москву'') notiesāts uz nāvi, tad apžēlots un 1792. gadā izsūtīts trimdā uz Sibīriju (''Илимский острог''). Izsūtījumā Radiščevs pievērsās filosofijai (Par cilvēku, tā mirstīgumu un nemirstīgumu", 1792.) un publicistikai. 1796. gadā kāpis tronī, imperators [[Pāvils I, Krievijas imperators|Pāvils I]] apžēloja Radiščevu, ļaujot tam atgriezties dzimtas muižā Ņemcovas ciemā (Kalugas guberņa). Imperators [[Aleksandrs I, Krievijas imperators|Aleksandrs I]] Radiščevu izsauca uz Pēterburgu, strādāt likumu sagatavošanas komisijā. Miris 1802. gada 12.(24.) septembrī Pēterburgā, netīšām saindējies ar karaļūdens šķīdumu, kas bija domāts dēla uniformas zeltīto [[Epoletes|epolešu]] tīrīšanai. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 13. rindiņa: | 13. rindiņa: | ||
* [http://www.krugosvet.ru/enc/istoriya/RADISHCHEV_ALEKSANDR_NIKOLAEVICH.html Радищев Александр Николаевич. // Онлайн Энциклопедия Кругосвет] | * [http://www.krugosvet.ru/enc/istoriya/RADISHCHEV_ALEKSANDR_NIKOLAEVICH.html Радищев Александр Николаевич. // Онлайн Энциклопедия Кругосвет] | ||
* [http://www.hrono.ru/biograf/bio_r/radishev.php Радищев Александр Николаеви] | * [http://www.hrono.ru/biograf/bio_r/radishev.php Радищев Александр Николаеви] | ||
| + | * [http://intencia.ru/Filosof-view-55.html РАДИЩЕВ Александр Николаевич (1749–1802)] | ||
| + | * [http://rvb.ru/18vek/radishchev/ Полное собрание сочинений Радищева в 3 томах (М.; Л.: Изд-во АН СССР, 1938—1952)] | ||
| + | * [http://az.lib.ru/r/radishew_a_n/ Радищев Александр Николаевич: Собрание сочинений. // Библиотека Максима Мошкова] | ||
| + | * [http://magazines.russ.ru/nlo/2002/55/vvilk.html Вильк Е.А. Чудище стозевно и Тифон : Путешествие… А. Н. Радищева в контексте мистической литературы XVIII века. // Новое литературное обозрение. 2002, N 3(55), С. 151-173] | ||
| + | * [http://magazines.russ.ru/voplit/2006/4/ka5.html Кантор В. Откуда и куда ехал путешественник? («Путешествие из Петербурга в Москву» А. Н. Радищева). // Вопросы литературы. 2006, N 4, С. 83-138] | ||
| + | * [http://lunacharsky.newgod.su/lib/ss-tom-1/aleksandr-nikolaevic-radisev Луначарский А.В. Александр Николаевич Радищев — первый пророк и мученик революции. (Речь, произнесенная на открытии памятника Радищеву в Петрограде 22 сентября 1918 г.)] | ||
[[Kategorija:R]] | [[Kategorija:R]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 20. novembris, plkst. 14.20
Aleksandrs Radiščevs (Радищев Александр Николаевич, 1749.-1802.) - muižnieks, rakstnieks, publicists, antimonarhistisks domātājs.
Dzimis 1749. gada 20.(31.) augustā Pēterburgā, Krievijas impērijā. 1762. gadā uzņemts Pāžu korpusā. 1766.-1770. gados studējis jurisprudenci Leipcigas universitātē, kur aizrāvies ar filosofiju. Pēc atgriešanās Pēterburgā, iestājās valsts civildienestā - sākumā kā protokolists (titulārpadomnieka pakāpē) Senātā, taču sliktās krievu valodas zināšanas kavēja veidot veiksmīgu karjeru. Uzsāka dienestu Pēterburgas garnizona ģenerālanšefa Brusa štābā kā oberauditors (обер-аудитор), demobilizējās 1775. gadā. 1778. atkal iestājās civildienestā, šoreiz Komerckolēģijā (коммерц-коллегия - ministrijā), 1788. gadā pārejot darbā muitas dienestā. Savos politiskajos uzskatos ļoti iespaidojies no Reināla "Abu Indiju vēstures" un Didro idejām. Nopietni apguvis krievu valodu, 1733. gadā pārtulkoja Mablī darbu "Pārdomas par Grieķijas vēsturi", kur piezīmēs izteicies par patvaldību kā par "cilvēka dabai vispretīgāko stāvokli". 1775. gadā apprecējās: sieva Anna (Анна Васильевна); bērni - meitas, Anna un Fjokla, dēli Afanasijs un Pāvels. 1782. gadā "Vēstules draugam, kas dzīvo Toboļskā" (Письма к другу, жительствующему в Тобольске) uzsvēris, ka neviens monarhs nekad nav atteicies un neatteiksies no varas "tautas brīvības" dēļ. Odā "Brīvība" (1783.) kā "lielo paraugu" apjūsmoja Anglijas revolūcijas paraugu un karalim piespriesto nāvessodu, Ziemeļamerikas kolonistu bruņoto cīņu par neatkarību. 1785. gadā par labu dienestu apbalvots ar IV šķiras Sv. Vladimira ordeni. Aprakstot "cietēju sabiedrību" ("F.V.Ušakova dzīves gājums, Житие Федора Васильевича Ушакова с приобщением некоторых его сочинений", 1789.) postulēja, ka vienīgais ceļš uz brīvību esot bruņota sacelšanās. Zināmākais darbs ir "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (1790., drukāts paša namā ierīkotajā tipogrāfijā), kurā viņš izvirzīja domu, ka no pakāpeniskām liberālām reformām maz jēgas, tautu vajagot izglītot, lai tā kļūtu brīva, kritizēja impērijā valdošo kārtību. 4.9.1790. par "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (Путешествие из Санкт-Петербурга в Москву) notiesāts uz nāvi, tad apžēlots un 1792. gadā izsūtīts trimdā uz Sibīriju (Илимский острог). Izsūtījumā Radiščevs pievērsās filosofijai (Par cilvēku, tā mirstīgumu un nemirstīgumu", 1792.) un publicistikai. 1796. gadā kāpis tronī, imperators Pāvils I apžēloja Radiščevu, ļaujot tam atgriezties dzimtas muižā Ņemcovas ciemā (Kalugas guberņa). Imperators Aleksandrs I Radiščevu izsauca uz Pēterburgu, strādāt likumu sagatavošanas komisijā. Miris 1802. gada 12.(24.) septembrī Pēterburgā, netīšām saindējies ar karaļūdens šķīdumu, kas bija domāts dēla uniformas zeltīto epolešu tīrīšanai.
Literatūra par šo tēmu
- Radiščevs Aleksandrs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp.
- Aleksandrs Radiščevs. Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu. - Liesma: Rīga, 1978., 258 [3] lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Радищев Александр Николаевич. // Онлайн Энциклопедия Кругосвет
- Радищев Александр Николаеви
- РАДИЩЕВ Александр Николаевич (1749–1802)
- Полное собрание сочинений Радищева в 3 томах (М.; Л.: Изд-во АН СССР, 1938—1952)
- Радищев Александр Николаевич: Собрание сочинений. // Библиотека Максима Мошкова
- Вильк Е.А. Чудище стозевно и Тифон : Путешествие… А. Н. Радищева в контексте мистической литературы XVIII века. // Новое литературное обозрение. 2002, N 3(55), С. 151-173
- Кантор В. Откуда и куда ехал путешественник? («Путешествие из Петербурга в Москву» А. Н. Радищева). // Вопросы литературы. 2006, N 4, С. 83-138
- Луначарский А.В. Александр Николаевич Радищев — первый пророк и мученик революции. (Речь, произнесенная на открытии памятника Радищеву в Петрограде 22 сентября 1918 г.)
