Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 1. aprīlis, plkst. 13.09

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия) jeb bermontieši - aptuveni 12 000 vīru liela armija, komplektēta pamatā no Krievijas impērijas 1. Pasaules kara karagūstekņiem Vācijā, kas 1919. gada rudenī karoja pret Latvijas nacionālo karaspēku. Armiju 1919. gadā izveidoja kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs, līdzdalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Kodolu veidoja no Zalcvēdeles karagūstekņu nometnes Vācijā rekrutētajiem brīvprātīgajiem izveidotā t.s. “Atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienība”. Kurzemē tai pievienojās Virgoliča korpuss, Vācu leģions, Dzelzsdivīzija, Dibiča brīvkorpuss un Plēves grupa - pavisam 40 000 karavīru. Armijas izveide noritēja Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. ^[1] Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-51 000 kareivju, 600 ložmetēju, 100 lielgabalu, 50 mīnmetēju un 120 lidmašīnu.^[2]

Rietumkrievijas armija ietilpa:

• Vācu leģions, 5500 karavīri, 39 lielgabali;
• Dzelzs divīzija, 5000 karavīri, 20 lielgabali;
• Krievu nodaļa, 1500 karavīri, 6 lielgabali;

pavisam 12000 kājnieku un 65 lielgabalu.^[3]

Skat. arī: Bermontiāde

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

• Гольдин A. Речная флотилия Западной добровольческой армии полковника П. М. Бермондта-Авалова в боях в Прибалтике (октябрь – декабрь 1919 г.) // Доброволецъ Северо-Запад в Белой борьбе. Приложение №2 2004

Atsauces