Rikerts Heinrihs
Rikerts Heinrihs (Heinrich Rickert, 1863.-1936.) – vēstures filosofs, Freiburgas skolas līderis, Bādenes neokantiānisma skolas izveidotājs.
Dzimis 1863. gada 25. maijā Dancigā. Studējis vācu literatūru, vēsturi, filosofiju un ekonomiku Berlīnē, Strasbūrā, Cīrihē un Freiburgā. 1888 gadā Freiburgā aizstāvēja doktora disertāciju „Mācība par definīcijām“ (Zur Lehre von der Definition). Profesors Freiburgā (no 1894.) un Heidelbergā (no 1916.).
Par pētīšanas mērķi uzskatīja izziņas iespēju un metožu pētīšanu. Īpašu uzmanību veltīja vēstures zinātnes un filosofiskās pētīšanas metodoloģijai. Postulēja, ka zinātnē pastāv divas pamatmetodes: vispārinošā abstrakcija dabaszinātnēs un individualizējošā abstrakcija vēstures zinātnē. Pirmā aptver objektu bezgalīgo daudzveidību un ļauj izveidot visaptverošu jēdzienu un likumu sistēmu, otrā metode palīdz konstatēt atsevišķo notikumu un parādību saistību ar morālām vērtībām, Platona mācībā sastopamajām ideālām būtībām, kuras cilvēks brīvi izvēlas. Uzskatīja, ka zinātnes atšķiras ne tik daudz ar pētāmo priekšmetu, cik ar ar izmantojamām metodēm. Rikerta mācība ļoti ietekmēja socioloģiju, kāda tā attīstījās XX gs. vidū un otrajā pusē. Galvenie darbi ir „Izziņas priekšmets“ (1892.), „Jēdzienu dabaszinātniskās veidošanās robežas“ (1896.), „Filosofiskās metodoloģijas, ontoloģijas un antropoloģijas pamatproblēmas“ (1934.).
