Atšķirības starp "Ruso Žans Žaks" versijām
m (Jauna lapa: '''Žans Žaks Ruso''' (1712.-1778.) - filosofs, publicists. Aizstāvāja domu, ka vienlīdzība ir augstākā vērtība. Cilvēks pēc savas dabas esot labs, un dabiskajā stāvoklī c...) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Žans Žaks Ruso''' (1712.-1778.) - filosofs, publicists. | + | '''Žans Žaks Ruso''' (''Jean Jacques Rousseau'', 1712.-1778.) - filosofs, publicists, [[Apgaismība|apgaismotājs]]. |
| − | + | Dzimis 1712. gada 28. jūnijā Ženēvā. Miris 1778. gada 2. jūlijā Ermenonvilā, netālu no Parīzes. | |
| + | |||
| + | Aizstāvēja domu, ka vienlīdzība ir augstākā vērtība. Cilvēks pēc savas dabas esot labs, un dabiskajā stāvoklī cilvēku starpā valdīja draudzība un harmonija. Pilnveidojoties darba rīkiem un paņēmieniem, radās privātīpašums un līdz ar to mantiskā nevienlīdzība. Apstākļu spiesti cilvēki atsvešinājās no brīvības, nododot valstij kontroli pār savu darbību. Valsts rada politisko nevienlīdzību, kas augstāko pakāpi sasniedza despotiskā valstī, kurā visvarenā despota priekšā visi ir vienlīdz bezspēcīgi. Nokratot despota jūgu, paliek problēma: kā būt brīvam un vienlaicīgi radīt savienību? Problēmu var atrisināt, noslēdzot sabiedrības līgumu, kurā paredzēts, ka katrs savu personību un visu savu varu pakļauj kopīgai gribai. Rezultātā rodas “morāla un kolektīva vienība” – sabiedrība, valsts un tauta, kurai pieder augstākā vara, suverenitāte. (Ruso atziņa par tautas suverēno necedējamo un nedalāmo varu spēcīgi ietekmēja Lielās franču revolūcijas ideologus.) Ar lēmumu, ko pieņem visa sabiedrība, jānosaka nepieciešamās tiesības (ticības, morāles, īpašuma), ņemot vērā, ka kopīgas intereses ir svarīgākas par tās atsevišķo daļu interesēm. Ruso bija tiešās [[demokrātija]]s piekritējs. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 10. februāris, plkst. 07.20
Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau, 1712.-1778.) - filosofs, publicists, apgaismotājs.
Dzimis 1712. gada 28. jūnijā Ženēvā. Miris 1778. gada 2. jūlijā Ermenonvilā, netālu no Parīzes.
Aizstāvēja domu, ka vienlīdzība ir augstākā vērtība. Cilvēks pēc savas dabas esot labs, un dabiskajā stāvoklī cilvēku starpā valdīja draudzība un harmonija. Pilnveidojoties darba rīkiem un paņēmieniem, radās privātīpašums un līdz ar to mantiskā nevienlīdzība. Apstākļu spiesti cilvēki atsvešinājās no brīvības, nododot valstij kontroli pār savu darbību. Valsts rada politisko nevienlīdzību, kas augstāko pakāpi sasniedza despotiskā valstī, kurā visvarenā despota priekšā visi ir vienlīdz bezspēcīgi. Nokratot despota jūgu, paliek problēma: kā būt brīvam un vienlaicīgi radīt savienību? Problēmu var atrisināt, noslēdzot sabiedrības līgumu, kurā paredzēts, ka katrs savu personību un visu savu varu pakļauj kopīgai gribai. Rezultātā rodas “morāla un kolektīva vienība” – sabiedrība, valsts un tauta, kurai pieder augstākā vara, suverenitāte. (Ruso atziņa par tautas suverēno necedējamo un nedalāmo varu spēcīgi ietekmēja Lielās franču revolūcijas ideologus.) Ar lēmumu, ko pieņem visa sabiedrība, jānosaka nepieciešamās tiesības (ticības, morāles, īpašuma), ņemot vērā, ka kopīgas intereses ir svarīgākas par tās atsevišķo daļu interesēm. Ruso bija tiešās demokrātijas piekritējs.
