Sāgas

Sāgas (burt. "teikas") - viduslaikos Ziemeļeiropas tautu - skandināvu un īru - mutvārdu historiogrāfija, veltīta ievērojamiem notikumiem un varoņiem pagātnē, vienotas noteiktā prozas formā un runātas (pierakstīt tās sāka tikai XII gs. vidū) godos un tautas saietos. Raksturīga lietišķa, spēcīga tautas valoda, objektivitāte, dramatiska iekšējā uzbūve, daudz dialogu, uz ģenealoģijas balstīta hronoloģija. Ārējā formā sāgas varētu dēvēt par ko vidēju starp uz vēsturiskiem notikumiem balstītu vēsturisku romānu un noveli. Pakāpeniski izstūma no aprites pirms tam dominējošās ziemeļnieku skaldu dziesmas, kas bija dzeja ar vēstures motīviem. Sāgu avoti ir mutvārdu tradīcija, skaldu dzeja, ģenealoģijas un senāk tapušās sāgas. No XIII-XIV gs. līdz mūsdienām saglabājies ap 500 sāgu manuskriptu. Pieņemts izdalīt divas lielas sāgu pamatgrupas: 1) karaļu sāgas (Konungasögur, tapušas laikā līdz 1077. gadam); 2) islandiešu sāgas (Islendingasögur, radītas laikā no XI līdz XIII gs., jeb laikā no 930. līdz 1264. gadam), kā arī pie šīm grupām nepiederošās sāgas un īru varoņsāgas.

Karaļu sāgas grupējas ap konkrētu skandināvu konungu dzīves gājumu, satur politisko vēsturi un ir vienīgie rakstītie avoti par laikmetu, kad Skandināvija atradās ārpus kristīgās kultūras ietekmes sfēras - lielāko tiesu tie ir norvēģu vadoņi, taču ir sāgas, kas vēsta par dāņu karaļiem un to piedzīvoto.

Literatūra par šo tēmu

• Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 8.-11. lpp.
• Īru sāgas un pasakas. - Zinātne: Rīga, 1985. - 211 lpp.