Atšķirības starp "Saimnieks" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
 
(13 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Saimnieks''' - patriarhālās lielģimenes (saimes) galva mūsdienu Latvijas teritorijā, kas pārraudzīja sētu jeb mājas - saimes dzīvesvietu, - un organizēja saimes sadzīvi un darbus. XVIII-XIX gs. iegūstot sociālas un ekonomiskas priekšrocības, ''saimnieki'' izveidoja īpašu [[zemniecība]]s kategoriju, tās eliti.
+
'''Saimnieks''' - sociāls statuss, [[zemniecība]]s austākajam slānim piederīgais, savas saimniecības vadītājs. vēlāk īpašnieks.  
  
== Komentāri ==
+
Sākotnēji, [[dzimtbūšana]]s laikā [[muiža]]s zemnieku saimniecības vadītājs, zemes kunga apstiprināts saimniecības galva, kas pārraudzīja zemnieku sētu jeb mājas (vc. ''Gesinde'', kr. ''хутор'') - saimes dzīvesvietu, - un organizēja saimes sadzīvi un darbus. Atbildēja par savu saimniecību, saimi, iztiku un nodevām. Sainniekošanas tiesības bija jāatkalpo ar [[Klaušas|klaušu]] un nodevu apjomu pēc sētas zemes auglības vērtības un platības apvienojuma formulā: arkls, ½ arkls, ¼ arkls, 1/8 arkls. Vēlāk vērtējums izteikts dālderos un grašos. Nemainīgi nosacīts: cik attiecīgi novērtētā sētā jābūt darba spējīgiem ļaudīm, cik zirgiem, cik liellopiem, cik un kāda labība jāsēj, cik ļauts liniem, cik lielu līduma platību var apgūt šai un citā gadā, kur cirst žagarus un malku. Ja šos noteikumus ievēroja, rentes kontraktu pagarināja uz nākamo periodu. Vairumam tomēr bija visai grūti palikt saimnieka amatā ilgāk nekā divas, trīs paaudzes pēc kārtas. Labi saimniekojot, turējās cerība, ka saimniecība pāries mantojumā – t.i. muižkungs vai īpašnieks neliegs saimnieka vecākajam dēlam dēlam turpināt tēva saimniekošanu, kas visbiežāk arī notika (dēli, kuriem nelaimējās mantot sainniecību un kļūt par saimniekiem, visbiežāk kļuva par [[gājēji]]em).
  
Nostiprinoties Livonijā feodālajām attiecībām, saimnieks pārstāvēja savu saimi muižkunga priekšā, nodrošināja savu saimes ļaužu piedalīšanos [[Klaušas|klaušās]].
+
Saimnieka statusa zaudēšana nozīmēja visas ģimenes nonākšanu kalpu kārtā, kas vienmēr bija zemniecības lielākā daļa.
  
Gūstot tiesības un iespējas izpirkt zemi un sētu, kļūstot tiesiski brīviem, saimnieki XIX gs. vidū ieguva savas saimniecības privātīpašumā.
+
XVIII-XIX gs. iegūstot sociālas un ekonomiskas priekšrocības, kā arī tiesības un iespējas izpirkt zemi un sētu, kļūstot tiesiski brīviem, saimnieki ieguva savas saimniecības privātīpašumā. Mūsdienu Latvijas teritorijā šis process norisa XIX gs. vidū, kad veidojās kā atsevišķs sociālais slānis t.s. vecsaimnieki jeb "pelēkie baroni".
  
== Literatūra ==
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 22. lpp.
 
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 22. lpp.
 +
* Niedre Uģis. Latvieša sēta : Iespējas. Ieteikumi. Instrukcijas. // Latvijas arhitektūra. Nr.95., 2011. gada jūnijs, 78.-85. lpp.
 +
 +
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 +
 +
* [http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/28-52-VESTURE-PLakans.pdf Andrejs Plakans, Čārlzs Vezerels. Patrilineārā ģenealoģija, uzvārdi un ģimenes identitāte: Krievijas impērijas Baltijas guberņas 19. gadsimtā. // Latvijas arhīvi]
  
 
[[Kategorija:Sabiedrība]]
 
[[Kategorija:Sabiedrība]]

Pašreizējā versija, 2018. gada 17. augusts, plkst. 05.28

Saimnieks - sociāls statuss, zemniecības austākajam slānim piederīgais, savas saimniecības vadītājs. vēlāk īpašnieks.

Sākotnēji, dzimtbūšanas laikā muižas zemnieku saimniecības vadītājs, zemes kunga apstiprināts saimniecības galva, kas pārraudzīja zemnieku sētu jeb mājas (vc. Gesinde, kr. хутор) - saimes dzīvesvietu, - un organizēja saimes sadzīvi un darbus. Atbildēja par savu saimniecību, saimi, iztiku un nodevām. Sainniekošanas tiesības bija jāatkalpo ar klaušu un nodevu apjomu pēc sētas zemes auglības vērtības un platības apvienojuma formulā: arkls, ½ arkls, ¼ arkls, 1/8 arkls. Vēlāk vērtējums izteikts dālderos un grašos. Nemainīgi nosacīts: cik attiecīgi novērtētā sētā jābūt darba spējīgiem ļaudīm, cik zirgiem, cik liellopiem, cik un kāda labība jāsēj, cik ļauts liniem, cik lielu līduma platību var apgūt šai un citā gadā, kur cirst žagarus un malku. Ja šos noteikumus ievēroja, rentes kontraktu pagarināja uz nākamo periodu. Vairumam tomēr bija visai grūti palikt saimnieka amatā ilgāk nekā divas, trīs paaudzes pēc kārtas. Labi saimniekojot, turējās cerība, ka saimniecība pāries mantojumā – t.i. muižkungs vai īpašnieks neliegs saimnieka vecākajam dēlam dēlam turpināt tēva saimniekošanu, kas visbiežāk arī notika (dēli, kuriem nelaimējās mantot sainniecību un kļūt par saimniekiem, visbiežāk kļuva par gājējiem).

Saimnieka statusa zaudēšana nozīmēja visas ģimenes nonākšanu kalpu kārtā, kas vienmēr bija zemniecības lielākā daļa.

XVIII-XIX gs. iegūstot sociālas un ekonomiskas priekšrocības, kā arī tiesības un iespējas izpirkt zemi un sētu, kļūstot tiesiski brīviem, saimnieki ieguva savas saimniecības privātīpašumā. Mūsdienu Latvijas teritorijā šis process norisa XIX gs. vidū, kad veidojās kā atsevišķs sociālais slānis t.s. vecsaimnieki jeb "pelēkie baroni".

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 22. lpp.
  • Niedre Uģis. Latvieša sēta : Iespējas. Ieteikumi. Instrukcijas. // Latvijas arhitektūra. Nr.95., 2011. gada jūnijs, 78.-85. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu