Salīdzināšanas metode

No ''Vēsture''
Versija 2013. gada 10. maijs, plkst. 13.48, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Salīdzināšanas (kr. историко-сравнительный метод) jeb sintēzes metode - vēstures pētīšanas metode uz analoģijas pamata, ar kuras palīdzību atsevišķi pētāmā objekta elementi tiek apvienoti vienotā veselumā, lai pētītu to kopsakarības, veiktu secinājumus par to strukturālo līdzību, paralēlēm, analoģijām, t.i. kopīgo izcelsmi, konstatējot līdzību pēc formas. Izmantojama gadījumos, kad tēmā ir ļoti liels informācijas apjoms un tā pāraugusi valsts robežas. Raksturīgā īpatnība ir, ka tā reproducē un salīdzina arī dažādām materiālās kultūras un zināšanu nozarēm kopīgos vissenākos elementus. Metode ļauj fiksēt parādības, ko bez salīdzināšanas var palaist garām nepamanītas, palīdz definēt un precīzāk aprakstīt fenomenus (piem, "autoritārs" vai "totalitārs" režīms), jēdzienus. Tā kā daudzi procesi vēstures gaitā atkārtojas, tos salīdzinot, labāk var atklāt katram atsevišķam procesam raksturīgo, konstatēt specifiskas nianses, kuras citādi varētu nepamanīt, iezīmēt paralēles, kas ļauj nospraust likumsakarību vektorus un tālāko pētījumu virzienus. Efektīvāka, ja salīdzina parādības, kas fiksējamas vienā laikā un reģionā, jo fons līdzīgs. Grūtības sagādā valodu atšķirības, jēdzienu atšķirības, dažādas statistikas veidošanas metodes dažādās valstīs (t.i. dažkārt metodi grūti pielietot darbā ar avotiem), nevar analizēt procesus. Teodors Šīders izdala vairākus salīdzināšanas veidus:

  • paradigmātiskā salīdzināšana - kādu daudzkārt sastopamu fenomenu pieņem kā kopīgu un meklē reģionālās atšķirības;
  • analoģiskā salīdzināšana - balstoties uz fenomenu līdzību, meklē atšķirīgo, kopīgo, savstarpējās ietekmes.

Salīdzināšanas metodes iezīmes parādās jau V.Humbolta un O.Konta darbos, taču par metodi varam sākt runār ar XIX gs. salīdzinošās valodniecības - J.Grimma, A.F.Pota, A.Šleihera, F. de Sosīra, I.A.Boduēna de Kurtenē u.c. -, darbiem, kas stipri ietekmēja valodniecības un etnogrāfijas attīstību, mītu un ticējumu vēsturiskās ģenēzes pētīšanu. Vēstures zinātnē to vispilnīgāk pirmais pielietoja 1928. gadā M.Bloks savā darbā par Eiropas sabiedrības salīdzinošo vēsturi.

Literatūra par šo tēmu

  • Salīdzināmā vēsturiskā metode. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 370. lpp.

  • Любарский Г.Ю. Морфология истории: Сравнительный метод и историческое развитие. - издательство КМК: Москва, 2000 - 452 c. ISBN 5-87317-079-7
  • Бородкин Л.И. Количественные методы в исторических исследованиях. - Высшая школа: Москва, 1984
  • Доорн П. Еще раз о методологии // Новая и новейшая история. 1997. №3. С. 87-98.
  • Моисеенко Т.Л. Методы анализа маркетизации крестьянского хозяйства России // ЭВМ и математические методы в исторических исследованиях. - РАН: Москва, 1994.

Resursi internetā par šo tēmu