Samuraji

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 23. augusts, plkst. 07.45, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Resursi internetā par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Attēls:Samuari armour V.jpg
samuraju bruņas V gs
samuraju bruņas XIII-XV gs.

Samuraji (jap. 侍; arī busi 武士 - "karavīrs") - profesionāla karavīru kārta viduslaiku Japānā.

Apzīmējums samurajs atvasināts no darbības vārda saburau - burt. "sargāt, kalpot". Sākotnēji apzīmēja tikai bruņotu imperatora galma apkalpojošo personālu, bet laika gaitā tie izvērtās par atsevišķu kārtu, līdzīgu bruņiniekiem viduslaiku Eiropā. Par spīti reālajai ietekmei, samuraji vienmēr sabiedrības kārtu hierarhijā atradās zemāk par aristokrātiju.


Jēdziens parādās VII-VIII gs, līdz ar valsts centralizācijas procesu. Imperatora armijas kodols, ko sākotnēji komplektēja no pietiekami turīgu dzimtu pārstāvjiem (karavīram pašam sevi vajadzēja nodrošināt ar bruņojumu un zirgu), kuri mācēja jāt ar zirgu un šaut ar loku. Imperators tos nodrošināja ar uzturu un diviem bruņotiem kalpiem. Ap X gs. daudzi no šiem karavīriem bija izveidjuši gandrīz autonomus bruņotus formējumus - samuraju klanus. No klanu vadoņiem (daimjo) imperators rekrutēja provinču gubernatorus.

Katra šāda samuraju klana iekšienē attīstījās strikti noteikta hierarhija, disciplīna un militarizēts dzīvesveids. Arī samuraju klanu savstarpējās attiecības noteica vasaļattiecību hierarhija - vājākie, mazākie klani bija lielāko, dižciltīgāko klanu (vairāku samuraju klanus - piemēram, Taira, Minamoto - saistīja asinsradniecības saites ar imperatora ģimeni) vasaļi, bet visi klani bija imperatora vasaļi. Vienīgais samuraju uzdevums bija kalpot savam klanam karā un vingrināties kaujas prasmēs miera laikā. Iztiku samurajs guva no tam par kalpošanu piešķirtās zemes, kuru apstrādāja tai piesaistīties zemnieki.

Sjogunāts

1160. gadā Kijomori (1118.-1181.) no Taira klana iecēla par sangi - "imperatora padomnieku" Lielajā Valsts Padomē - pirmo reizi Japānas vēsturē samurajs izpelnījās tik augstu rangu valsts pārvaldē. 1167. gadā viņš kļuva par premjerministru, koncentrējot savās rokās visu reālo varu valstī.

Nākošās izmaiņas, kas ietekmēja samuraju statusu, bija pēc asiņaina kara starp Taira un Minamoto klaniem, kurā uzvarēja Minamoto. Klana vadonis Joritomo (1147.-1199.) ieradās 1190. gadā Kamakurā uz audienci pie imperatora Gotobas (1180.-1239.) un eksimperatora Gosirakavas (1127.-1192.), kur tika iecelts par gondainagonu, t.i. galveno padomnieku un taisjo - Iekšējās pils Kreisā spārna pavēlnieku. Atšķirībā no Kijomori, viņš pilnībā atteicās no iejaukšanās imperatora galma lietās, tā nodrošinoties ar galma aristokrātijas atbalstu. 1192. gadā Joritomo tika iecelts par sei-i tai-sjogun - "armijas virspavēlnieku, barbaru pakļāvēju" (jeb vienkārši par sjogunu). Tika izveidots virspavēlnieka "ģenerālštābs", jeb reālā valdība valdībā - Kamakura Bakufu ("bakufu" - karavadoņa štābs). Šādu sistēmu vēstures literatūrā dēvē par sjogunātu, un tas saglabājās Japānā līdz pat 1868. gadam (mainoties gan sjogunu dinastijām), kad to pēc Bosin kara likvidēja imperators Meidzi. Pēc Meidzi reformas samuraju kārta tika likvidēta, tiem aizliegts nēsāt kārtu apliecinošus atribūtus (divus zobenus).

Ieteicamā literatūra

  • Hiroaki Sato, Legends of the Samurai. - Woodstock, NY, 1985.

Resursi internetā par šo tēmu