Vēsture - Pēdējās izmaiņas [lv]

Pirmssokratieši

Buks Artis — Fri, 03 Sep 2010 08:46:55 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 08:46, 3 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
-	'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija\|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[~~Parmenīds~~]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).	+	'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija\|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenids no Elejas]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).

	== Literatūra ==		== Literatūra ==

Antīkā filosofija

Buks Artis — Fri, 03 Sep 2010 08:46:25 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 08:46, 3 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.		'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.
-	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[~~Parmenīds~~]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).	+	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenids no Elejas]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
	* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.		* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.
	* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.		* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.

Pirmssokratieši

Buks Artis — Fri, 03 Sep 2010 08:45:25 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 08:45, 3 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
-	'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija\|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[~~Heraklīts~~]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).	+	'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija\|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).

	== Literatūra ==		== Literatūra ==

Antīkā filosofija

Buks Artis — Fri, 03 Sep 2010 08:44:53 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 08:44, 3 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.		'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.
-	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[~~Heraklīts~~]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).	+	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
	* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.		* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.
	* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.		* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.

Pirmssokrātiskā filosofija

Buks Artis — Fri, 03 Sep 2010 08:43:23 GMT

Pāradresē uz Pirmssokratieši

Jauna lapa

#REDIRECT [[Pirmssokratieši]]

Antīkā filosofija

Buks Artis — Fri, 03 Sep 2010 08:42:57 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 08:42, 3 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.		'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.
-	* '''Pirmssokrātiskā filosofija''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Heraklīts]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).	+	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Heraklīts]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
	* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.		* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.
	* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.		* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.

Pirmssokratiķi

Buks Artis — Fri, 03 Sep 2010 08:42:27 GMT

Pāradresē uz Pirmssokratieši

Jauna lapa

#REDIRECT [[Pirmssokratieši]]

Pirmssokratieši

Buks Artis — Fri, 03 Sep 2010 08:41:57 GMT

jauns šķirklis

Jauna lapa

'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Heraklīts]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām|Anaksagors]], [[Atomisms|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).

== Literatūra ==

* Pirmssokratieši. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 328. lpp.
* Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
* Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
* Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
* Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
* Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
* Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
* Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
* Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
----
* Фрагменты ранних греческих философов. / Отв. ред. И. Д. Рожанский. - Наука, Москва, 1989
* Асмус В.Ф. Античная философия. - Высшая школа, Москва, 1999
* Вернаи Ж.П. Происхождение древнегреческой мысли. - Прогресс, Москва 1988
* Лосев А.Ф. История античной философии в конспективном изложении. - Москва, 1989
* Мамардашвили М.К. Лекции по античной философии. - Аграф, Москва, 1997
* Хлебников Г.В. Античная философская теология. - Наука, Москва, 2007
* Целлер Э. Очерк истории греческой философии. / Перевод С. Л. Франка. - Алетейя, СПб., 1996

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://fsb.org.lv/ FSB - filosofijas vortāls]
* [http://filozofija.lu.lv/ Publiskās lietas - e-žurnāls, ko izdod Filozofijas Atbalsta Fonds Latvijā sadarbībā ar LU Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas pasniedzējiem un studentiem]
----
* [http://www.utm.edu/research/iep/ The Internet Encyclopedia of Philosophy]
* [http://www.rep.routledge.com/article/A130 Sedley D. Ancient philosophy. / Routledge Encyclopedia of Philosophy. E. Craig (Ed.) - Routledge, London, 1998]
* [http://www.epistemelinks.com/Main/Topics.aspx?TopiCode=Anci Ancient Philosophy. - EpistemeLinks: categorized links to philosophy resources on the Internet]
* [http://www.giffordlectures.org/Browse.asp?PubID=TPTEGP&Volume=0&Issue=0&TOC=True Werner Jaeger. The Theology of the Early Greek Philosophers - Gifford Lectures 1936–1937, Clarendon, Oxford, 1947]
* [http://www.bu.edu/wcp/MainAnci.htm Ancient Philosophy - Boston University]
----
* [http://buecherei.philo.at/antike.htm Internetquellen zur Philosophie der Antike. - Philosophische Bücherei: Kommentierte Internet-Ressourcen zur Philosophie]
* [http://www.ganph.de/ Gesellschaft für antike Philosophie e.V.]
----
* [http://upr_76.vjf.cnrs.fr/Instruments_travail/DPhA/DPhA_Main.html Liste alphabétique des philosophes. - Dictionnaire des philosophes antiques.]
* [http://rspa.vjf.cnrs.fr/ Martine Vidoni. Répertoire des sources philosophiques antiques.]
----
* [http://historic.ru/books/item/f00/s00/z0000023/ История философии в кратком изложении (Сборник)]
* [http://www.sno.pro1.ru/lib/asmus/index.htm Асмус В.Ф. Античная философия.]
* [http://www.gumer.info/s_39c2be4bbd08082972684f4566ddc9ec.html Античная философия, сборник книг в интернете - Библиотека Гумер]
* [http://www.philosoff.ru/rus/philosophy/history/antique/ Древняя и античная философия. / История философии.]
* [http://www.krotov.info/lib_sec/05_d/dio/gen_00.htm Диоген Лаэртский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов.]
* [http://naturalhistory.narod.ru/Person/Lib/Filosoph/Index.htm Фрагменты ранних греческих философов. От эпических теокосмогоний до возникновения атомистики. / Подготовка издания А.В. Лебедева - Наука: Москва, 1989]
* [http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Philos/Reale_ZapFil/Antica/_02.php Реале Дж. , Антисери Д. Западная философия от истоков до наших дней. I. Античность.]
* [http://www.ellinizm.com/ Античная философия - ellinizm.com]
* [http://filosof.historic.ru/books/item/f00/s00/z0000120/index.shtml Досократики.]

[[Kategorija:Filosofija]]

Patriarhāts

Sedlenieks Klāvs — Wed, 01 Sep 2010 19:52:31 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 19:52, 1 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	'''Patriarhāts''' (no sengr. ''πατήρ, pāter'' - "tēvs" un ''ἀρχή, arché'' - "vara") - atkarībā no konteksta:		'''Patriarhāts''' (no sengr. ''πατήρ, pāter'' - "tēvs" un ''ἀρχή, arché'' - "vara") - atkarībā no konteksta:
	* '''1.''' [[Pareizticība\|Austrumu Baznīcā]] administratīvi teritoriāla vienība (angl. ''patriarchate'', vāc. ''Patriarchat'', kr. ''патриархат''), kurā apvienotas kādā teritorijā esošās kristiešu draudzes [[Patriarhs\|patriarha]] virsvadībā.		* '''1.''' [[Pareizticība\|Austrumu Baznīcā]] administratīvi teritoriāla vienība (angl. ''patriarchate'', vāc. ''Patriarchat'', kr. ''патриархат''), kurā apvienotas kādā teritorijā esošās kristiešu draudzes [[Patriarhs\|patriarha]] virsvadībā.
-	* '''2.''' ~~Tēva ģints laikmets~~ (angl. ''patriarchy'', vāc. ''Patriarchat, Androkratie'', kr. ''патриархат'')~~, sociālās organizācijas forma~~, kurā ~~radniecība tiek noteikta pēc tēva līnijas; kad~~ vīrietim ir noteicošā loma saimniecībā, tas ir ģimenes galva un noteicējs, t.i. ''patriarhātu'' raksturo vīrieša dominējošā loma sabiedrībā. ~~Attīstoties lopkopībai un zemkopībai~~, ~~kā arī kļūstot komplicētākām sociālās organizētības formām~~, ~~pieaugot starpkopienu konfliktu skaitam~~, ~~sievietes loma (sk~~. ~~[[matriarhāts]]) pamazām mazinājusies un dominēt sākuši vīrieši~~ kā ~~karavīri~~ un ~~smagākā fiziskā darba darītāji~~. ~~Grupu laulību nomainījusi pāru laulība~~, ~~par bērnu tēvu turpmāk uzskatot vīru~~, ~~un piederību ģimenei un dzimtai sāka noteikt~~ pa tēva līniju.	+	* '''2.''' Sociālās organizācijas forma (angl. ''patriarchy'', vāc. ''Patriarchat, Androkratie'', kr. ''патриархат''), kurā vīrietim ir noteicošā loma saimniecībā, tas ir ģimenes galva un noteicējs, t.i. ''patriarhātu'' raksturo vīrieša dominējošā loma sabiedrībā. Tiek uzskatīts, ka ideoloģijas, kuras saistītas ar vertikālu sociālo stratifikāciju parādās tikai līdz ar zemkopības parādīšanos, t.i., aptuveni pirms 10 000 gadiem. Mednieku augu vācēju sabiedrības, kuras pastāvēja visā pasaulē līdz tam, saskaņā ar šiem uzskatiem, raksturojamas kā lielākoties egalitāras, kurās nepastāv vertikāls nošķīrums starp vīriešiem un sievietēm.
		+
		+	19. gadsimta unilineārā evolucionisma teorijas uzskatīja, ka patriarhāts raksturīgs barbarisma pakāpei sabiedrības attīstībā. Tika uzskatīts arī, ka patirarhālā sistēma saistīta ar patrilineārās radniecības sistēmas izveidošanos. Antropoloģijas attīstība, kura balstījās konkrētu dzīvu sabiedrību izpētē, drīz vien apgāza gan unilineārās attīstības principu, gan pierādīja, ka patriarhātam nav nekāda sakara ar radniecības noteikšanu pa mātes (matrilineāri) vai tēva (patrilineāri) līniju.

	== Literatūra ==		== Literatūra ==

Matriarhāts

Sedlenieks Klāvs — Wed, 01 Sep 2010 19:18:20 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 19:18, 1 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
-	'''Matriarhāts''' (no sengr. ''μήτηρ, μάτηρ, māter'' - "māte" un ''ἀρχή, arché'' - "vara"; angl. ''matriarchy'', vāc. ''Matriarchat'', kr. ''матриархат''), '''ginekokrātija''' (no sengr. ''γυναικοκρατία'', angl. ''gynecocracy'') jeb '''mātes ģints laikmets''' (kr. ''материнский род'') - hipotētiska sociālās organizācijas forma, posms (laikmets) cilvēces attīstībā, kura pastāvēšanu pieņēma savās teorijās XIX gs beigu, XX gs. pirmās puses antropologi (Lafito, Morgans, [[Bahofens Johans Jakobs\|Bahofens]] u.c.), balstoties uz aizvēstures materiālās kultūras liecībām par nozīmīgu sievietes lomu sabiedrībā. Saskaņā ar šo teoriju, ''matriarhātu'' raksturo sievietes dominējošā loma sabiedrībā. Pastāvot [[grupu laulība]]i, kā tas it kā esot bijis cilvēces attīstības sākotnējās stadijās, bērnu tēvs nebija zināms, droši zināma bijusi tikai māte. Tāpēc indivīda izcelsmi un radurakstus varējuši konstatēt tikai pēc mātes un tikusi atzīta radniecība tikai pa sieviešu līniju. Medību, kas bija vīriešu pamatnodarbe, devums kopējā saimniecībā bija visai niecīgs (vākšana un pirmās zemkopības metodes deva lauvas tiesu pārtikas sagādē), līdz ar to sieviešu rokās bijusi visa [[ģints]] saimnieciskā un sociālā dzīve. Tikai attīstoties lopkopībai, sievietes loma pamazām mazinājusies un dominēt sākuši vīrieši (t.s. [[patriarhāts]]). Teorijas piekritēji uzskatīja, ka ''matriarhāts'' bijis sastopams "visām tautām bez izņēmuma", pat ja par kādu kultūru nav šādu ziņu. Mūsdienās šī teorija noraidīta kā nepamatota un dominē uzskats, ka ''matriarhāts'' kā "iekārta" un "laikmets" šīs teorijas raditāju izpratnē nav bijis, taču vēsturē daudzviet pasaulē bijušas sastopamas ~~matriacentriskas~~ sociālās formas, ~~kad radniecību noteica pa mātes līniju,~~ vai sievietes sociālā loma ~~ievērojami lielāka~~, ~~nekā tradicionālajās~~ sabiedrībās.	+	'''Matriarhāts''' (no sengr. ''μήτηρ, μάτηρ, māter'' - "māte" un ''ἀρχή, arché'' - "vara"; angl. ''matriarchy'', vāc. ''Matriarchat'', kr. ''матриархат''), '''ginekokrātija''' (no sengr. ''γυναικοκρατία'', angl. ''gynecocracy'') jeb '''mātes ģints laikmets''' (kr. ''материнский род'') - hipotētiska sociālās organizācijas forma, posms (laikmets) cilvēces attīstībā, kura pastāvēšanu pieņēma savās teorijās XIX gs beigu, XX gs. pirmās puses antropologi (Lafito, Morgans, [[Bahofens Johans Jakobs\|Bahofens]] u.c.), balstoties uz aizvēstures materiālās kultūras liecībām par nozīmīgu sievietes lomu sabiedrībā. Saskaņā ar šo teoriju, ''matriarhātu'' raksturo sievietes dominējošā loma sabiedrībā. Pastāvot [[grupu laulība]]i, kā tas it kā esot bijis cilvēces attīstības sākotnējās stadijās, bērnu tēvs nebija zināms, droši zināma bijusi tikai māte. Tāpēc indivīda izcelsmi un radurakstus varējuši konstatēt tikai pēc mātes un tikusi atzīta radniecība tikai pa sieviešu līniju. Medību, kas bija vīriešu pamatnodarbe, devums kopējā saimniecībā bija visai niecīgs (vākšana un pirmās zemkopības metodes deva lauvas tiesu pārtikas sagādē), līdz ar to sieviešu rokās bijusi visa [[ģints]] saimnieciskā un sociālā dzīve. Tikai attīstoties lopkopībai, sievietes loma pamazām mazinājusies un dominēt sākuši vīrieši (t.s. [[patriarhāts]]). Teorijas piekritēji uzskatīja, ka ''matriarhāts'' bijis sastopams "visām tautām bez izņēmuma", pat ja par kādu kultūru nav šādu ziņu. Mūsdienās šī teorija noraidīta kā nepamatota un dominē uzskats, ka ''matriarhāts'' kā "iekārta" un "laikmets" šīs teorijas raditāju izpratnē nav bijis, taču vēsturē daudzviet pasaulē bijušas sastopamas matricentriskas sociālās formas, kur vai sievietes sociālā loma ir salīdzinoši liela. Viena no vēsturē visizteiktākajām matricentriskajām sabiedrībām ir Irokēzu ciltis līdz 18. gadsimtam.
		+
		+	(Piezīme: nejaukt matriarhātu ar matrilineāru sabiedrību, kurā radniecība tiek noteikta pa mātes līniju. Matrilineārajās sabiedrībās arī lielākā vai mazākā mērā novērojama vīriešu dominance, t.i., patriarhāts)

	== Literatūra ==		== Literatūra ==

Vēstures avots

Buks Artis — Wed, 01 Sep 2010 12:30:50 GMT

Piemērs: PSRS vēstures rakstiskie avoti::

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 12:30, 1 septembrī 2010
(Viena starpversija nav parādīta.)
1. rindiņa:		1. rindiņa:
-	'''Vēstures avots''' (angl. ''Historical Source'', kr. ''исторический источник'') - autentisks [[artefakts]], kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā; viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, ēka, dienasgrāmata, lelle, vēstule, priekšmets, t.i. materiālās kultūras pieminekļi, rakstītie pieminekļi un valodas materiāli, – un ir izmantojams kā līdzeklis vēstures pētīšanai. Šaurākā nozīmē: attiecīgā laika posma dokumenti, ziņas, rakstiskas liecības.	+	'''Vēstures avots''' (angl. ''Historical Source'', kr. ''исторический источник'') - autentisks [[artefakts]], kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā; viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, ēka, dienasgrāmata, lelle, vēstule, priekšmets, t.i. materiālās kultūras pieminekļi, rakstītie pieminekļi un valodas materiāli, – un ir izmantojams kā līdzeklis vēstures pētīšanai. Šaurākā nozīmē: attiecīgā laika posma dokumenti, ziņas, rakstiskas liecības. Jānošķir reliktu jeb dokumentālos avotus (piem., lēņa grāmatas, statūti, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.) no vēstošajiem, subjektīvajiem (hronikas, vēstules u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu, vai pat viltojums (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits informācijas aspekts avotā apzināti noklusēts vai ar kādu mērķi izkropļots).

-	~~Ir lietiskie~~ avoti (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.)~~; mutvārdu avoti (leģendas, atmiņas u.tml.); rakstiskie avoti~~ (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.)~~; vizuālie avoti~~ (gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.)~~. Iedala tiešajos un netiešajos. Netiešie avoti satur informāciju par situāciju netiešā jeb pastarpinātā veidā~~ (~~piem.~~, ~~apģērbs, aprakstoša literatūra~~ u.tml.)~~. Tiešie tiesību~~ vēstures avoti ~~ir konkrētu informāciju saturošie objekti jeb rakstītie avoti (piem.~~, ~~lēņa grāmatas~~, ~~statūti~~, ~~hronikas~~, ~~kodeksi~~, ~~likumi~~, ~~statūti~~, ~~notas, saraksti u.tml.~~). ~~Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem~~, ~~noraksti~~ var būt ~~kļūdaini u.tml.~~) ~~kā arī sociālais~~ vai ~~politiskais pasūtījums~~, ~~kas avotu padara subjektīvu~~, ~~vai pat viltojums~~ (~~šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas~~, ~~kāpēc tas vai cits informācijas aspekts avotā apzināti noklusēts vai~~ ar ~~kādu mērķi izkropļots)~~.	+	Tipoloģiski ''vēstures avoti'' iedalās:
		+	# Lietiskie (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.)
		+	# Rakstiskie (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.)
		+	# Vizuālie (priekšmeti, gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.)
		+	# Fonētiskie (leģendas, atmiņas u.tml.)
		+
		+	==== Piemērs - PSRS vēstures rakstiskie avoti: ====
		+
		+	* Likumdošanas akti - ļoti svarīgs avots, taču jāatceras, ka to pielietošana praksē var atšķirties.
		+	* Dažādu valsts iestāžu lietvedības dokumentācija, apkārtraksti, lēmumi (īpaši vērtīgi ir tie, kas domāti "iekšējai lietošanai").
		+	* Akti, tiesvedības dokumenti, regulējoši starpindivīdu un uindivīda un publiskās varas attiecības).
		+	* Statistika - jāpievērš uzmanību, vai tā domāta publiskai apritei (t.i propagandas nolūkos var būt sagrozīta) vai varas iestāžu iekšējai lietošanai, atskaitēm augstākstāvošajiem, drošības dienestu lietošanai.
		+	* Prese - atspoguļo izmaiņas varas pozīcijā, propagandas akcentus un aktualitātes, varas mērķus, izpildītāju (mediju darbinieku) pozīciju.
		+	* Privāta rakstura avoti - dienasgrāmatas, memuāri, sarakste - vissubjektīvākais no avotiem, pakļauts pašcenzūrai, pašslavēšanai un nelabvēļu nomelnošanai, līdz ar to subjektīvs, vēsta par autoru pozīciju un noskaņojumu.
		+	* Literatūra - lietotā valoda, verbālās formulas, notikumu attēlošanas veids.

	Skat. arī:		Skat. arī:

Avotu pētniecība

Buks Artis — Wed, 01 Sep 2010 12:05:18 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 12:05, 1 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
-	'''Avotu pētniecība''' - [[vēsture]]s zinātnes palīgdisciplīna. Tās mērķis ir noteikt avota informācijas iespējas (lai iegūtu faktiskas ziņas), noteikt pētāmo ziņu pilnību, drošumu, novitāti, kā arī argumentēti novērtēt pētāmā avota nozīmi.	+	'''Avotu pētniecība''' - [[vēsture]]s zinātnes palīgdisciplīna. Tās mērķis ir noteikt [[Vēstures avots\|vēstures avota]] informācijas iespējas (lai iegūtu faktiskas ziņas), noteikt pētāmo ziņu pilnību, drošumu, novitāti, kā arī argumentēti novērtēt pētāmā avota nozīmi.

	Skat. arī:		Skat. arī:
-	* [[Vēstures avots]]
	* [http://www.vesture.eu/index.php/Kategorija:Vēstures_avoti Sadaļa "Vēstures avoti"]		* [http://www.vesture.eu/index.php/Kategorija:Vēstures_avoti Sadaļa "Vēstures avoti"]

Vēsture

Buks Artis — Tue, 31 Aug 2010 17:47:02 GMT

Resursi internetā par šo tēmu:

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 17:47, 31 augustā 2010
54. rindiņa:		54. rindiņa:
	* [http://home.lanet.lv/~harijs/Macibu%20materiali%20,teksti/ Dr.Hist. Prof. Harijs Tumans - lekcijas, mācību materiāli, teksti.]		* [http://home.lanet.lv/~harijs/Macibu%20materiali%20,teksti/ Dr.Hist. Prof. Harijs Tumans - lekcijas, mācību materiāli, teksti.]
	* [http://vip.latnet.lv/LPRA/2002konf/strods.htm Dr. habil. hist., prof. Heinrihs Strods. Baltijas valstu okupācija: izpēte, terminoloģija, periodizācija.]		* [http://vip.latnet.lv/LPRA/2002konf/strods.htm Dr. habil. hist., prof. Heinrihs Strods. Baltijas valstu okupācija: izpēte, terminoloģija, periodizācija.]
		+	----
		+	* [http://www.bslps.be/YRD2.html The National Committee on Logic, History and Philosophy of Science]
	----		----
	* [http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/History/hatt/index.php Хаттон П.Х. История как искусство памяти. - Издательство «Владимир Даль», Санкт-Петербург, 2004]		* [http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/History/hatt/index.php Хаттон П.Х. История как искусство памяти. - Издательство «Владимир Даль», Санкт-Петербург, 2004]

Aga

Buks Artis — Tue, 31 Aug 2010 16:10:03 GMT

jauns šķirklis

Jauna lapa

'''Aga''' (tj. "kungs") - virsnieks [[Osmanu impērija|Osmanu impērijā]].

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 131. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

[[Kategorija:Dienesta pakāpes]]

Uradņiks

Buks Artis — Tue, 31 Aug 2010 16:08:05 GMT

jauns šķirklis

Jauna lapa

'''Uradņiks''' (kr. ''урядник'') - apakšvirsnieka dienesta pakāpe [[Krievijas impērija]]s [[Kazaki|kazaku]] karaspēkā.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 131. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

[[Kategorija:Dienesta pakāpes]]

Kopiena

Buks Artis — Tue, 31 Aug 2010 04:16:47 GMT

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 04:16, 31 augustā 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
-	'''Kopiena''' (an. ''community'', vc. ''Gemeinwessen'', kr. ''община'') - plašākā nozīmē ārpusradniecības sociāla apvienība, kurai raksturīga interešu un mērķu kopība, emocionāla un kultūras kopība, dažkārt kopēja izcelsme u.tml.; šaurākā nozīmē ārpusradniecības līmeņa pašorganizējusies pašatjaunojoša sociāla kopība, kurai raksturīgas locekļu personiskās attiecības, un kas kā sociālās pašorganizētības forma raksturīga pirmsindustriālā laikmeta sabiedrībai. Strukturālo pazīmju, dzīvesveida un sociāli ekonomisko funkciju ziņā ir vērojama ārkārtīgi liela ''kopienu'' formu daudzveidība. Nepastāv vispārpieņemta to ~~tipoloģisācija~~ un tajā pamatota terminoloģija, taču ir izdalīta virkne etnogrāfiski izpētītu un vēsturiski rekonstruētu ''kopienu'' pamattipu. Piemēram, uz radniecības un uz teritoriālajām jeb kaimiņattiecībām balstītas ''kopienas''. Pirmās organizējas ap kodolu, ko veido lokalizēta radniecīga apvienība (piem. linidža vai remidža), tās veido radinieki, kurus apvieno unilineāra vai ambilineāra filiācija, vai cita veida radniecības saites, kuras noteiktas bilateriāli, un kas dzīvo kopā, kā arī to ģimeņu locekļi, kas nākuši klāt laulības ceļā, kuru radinieku grupas lokalizējas citur. Kā likums, tieši radniecīgās grupas lokalizētās (t.i. kopā dzīvojošās) daļas locekļiem ir vadosā loma ''kopienas'' teritorijas izmantošanā, citu resursu pieejamībā, kopējā sociālajā sadzīvē (darbs, atpūta, svētki utt.). Šādu ''kopienu'' struktūras pamatā var būt arī vairākas lokalizētas radniecīgas grupas. Mazliet novecojušā literatūrā dažkārt šādas ''kopienas'' dēvē par "dzimtas kopienu" (taču radniecība nenosaka vēl piederību dzimtai, piemēram, neeksogāmas ambilineāras remidžas). Otra ''kopienas'' tipa pamatā ir teritoriālas saites, kaimiņattiecības starp kopā vai ļoti tuvu viena otrai dzīvojošām ģimenēm, dzimtām, un kopīgi izmantojošām zemes un ūdens resursus savā teritorijā, kā arī praktizējošām kādas nebūt savstarpējās palīdzības formas. Bez tam zināms gana liels skaits jaukta tipa formu, kurās tādā vai citādā mērā sastopami abi šie strukturālie pamattipi. XX gs. vidus vēstures literatūrā izdalīja tādus pamattipus kā [[pirmatnējā kopiena]] un [[zemnieku kopiena]] kā dominējošās sociālās sadzīves formas [[aizvēsture]]s, [[senvēsture]]s un pirmsindustriālajā sabiedrībā (arī starpposmus kā "protozemnieku kopiena" un "heterogēnā kopiena" u.c.), kā arī korporatīvās ''kopienu''formas (emigrantus, imigrantus, kolonizatorus, [[cunfte]]s utt.). Šai tipoloģijai bija tendence raudzīties uz ''kopienu'' struktūru kā uz vēsturiski secīgi viens otru nomainošiem tipiem, pieaugot sociālo saišu sarežģītībai. Attiecīgi, "zemnieku kopienu" saistīja ar radniecīgo saišu nomaiņu pret teritoriālajām, kvantitatīvo pieaugumu (līdz pat vairākiem tūkstošiem locekļu), sociāļi ekonomisko noslāņošanos, saglabājot atsevišķas savstarpējās izpalīdzēšanas un pašorganizēšanās formas (kas, ''kopienai'' iekļaujoties lielākā politiskā veidojumā, ļāva uzturēt zināmu pašpārvaldi). Pēdējās desmitgadēs šo tipoloģiju izmanto aizvien mazāk, atzīstot to par pārāk primitīvu, bet reālo ainu par pārāk sarežģītu un daudzveidīgu, lai iekļautos šādos rāmjos.	+	'''Kopiena''' (an. ''community'', vc. ''Gemeinwessen'', kr. ''община'') - plašākā nozīmē ārpusradniecības sociāla apvienība, kurai raksturīga interešu un mērķu kopība, emocionāla un kultūras kopība, dažkārt kopēja izcelsme u.tml.; šaurākā nozīmē ārpusradniecības līmeņa pašorganizējusies pašatjaunojoša sociāla kopība, kurai raksturīgas locekļu personiskās attiecības, un kas kā sociālās pašorganizētības forma raksturīga pirmsindustriālā laikmeta sabiedrībai. Strukturālo pazīmju, dzīvesveida un sociāli ekonomisko funkciju ziņā ir vērojama ārkārtīgi liela ''kopienu'' formu daudzveidība. Nepastāv vispārpieņemta to tipoloģizācija un tajā pamatota terminoloģija, taču ir izdalīta virkne etnogrāfiski izpētītu un vēsturiski rekonstruētu ''kopienu'' pamattipu. Piemēram, uz radniecības un uz teritoriālajām jeb kaimiņattiecībām balstītas ''kopienas''. Pirmās organizējas ap kodolu, ko veido lokalizēta radniecīga apvienība (piem. linidža vai remidža), tās veido radinieki, kurus apvieno unilineāra vai ambilineāra filiācija, vai cita veida radniecības saites, kuras noteiktas bilateriāli, un kas dzīvo kopā, kā arī to ģimeņu locekļi, kas nākuši klāt laulības ceļā, kuru radinieku grupas lokalizējas citur. Kā likums, tieši radniecīgās grupas lokalizētās (t.i. kopā dzīvojošās) daļas locekļiem ir vadosā loma ''kopienas'' teritorijas izmantošanā, citu resursu pieejamībā, kopējā sociālajā sadzīvē (darbs, atpūta, svētki utt.). Šādu ''kopienu'' struktūras pamatā var būt arī vairākas lokalizētas radniecīgas grupas. Mazliet novecojušā literatūrā dažkārt šādas ''kopienas'' dēvē par "dzimtas kopienu" (taču radniecība nenosaka vēl piederību dzimtai, piemēram, neeksogāmas ambilineāras remidžas). Otra ''kopienas'' tipa pamatā ir teritoriālas saites, kaimiņattiecības starp kopā vai ļoti tuvu viena otrai dzīvojošām ģimenēm, dzimtām, un kopīgi izmantojošām zemes un ūdens resursus savā teritorijā, kā arī praktizējošām kādas nebūt savstarpējās palīdzības formas. Bez tam zināms gana liels skaits jaukta tipa formu, kurās tādā vai citādā mērā sastopami abi šie strukturālie pamattipi. XX gs. vidus vēstures literatūrā izdalīja tādus pamattipus kā [[pirmatnējā kopiena]] un [[zemnieku kopiena]] kā dominējošās sociālās sadzīves formas [[aizvēsture]]s, [[senvēsture]]s un pirmsindustriālajā sabiedrībā (arī starpposmus kā "protozemnieku kopiena" un "heterogēnā kopiena" u.c.), kā arī korporatīvās ''kopienu''formas (emigrantus, imigrantus, kolonizatorus, [[cunfte]]s utt.). Šai tipoloģijai bija tendence raudzīties uz ''kopienu'' struktūru kā uz vēsturiski secīgi viens otru nomainošiem tipiem, pieaugot sociālo saišu sarežģītībai. Attiecīgi, "zemnieku kopienu" saistīja ar radniecīgo saišu nomaiņu pret teritoriālajām, kvantitatīvo pieaugumu (līdz pat vairākiem tūkstošiem locekļu), sociāļi ekonomisko noslāņošanos, saglabājot atsevišķas savstarpējās izpalīdzēšanas un pašorganizēšanās formas (kas, ''kopienai'' iekļaujoties lielākā politiskā veidojumā, ļāva uzturēt zināmu pašpārvaldi). Pēdējās desmitgadēs šo tipoloģiju izmanto aizvien mazāk, atzīstot to par pārāk primitīvu, bet reālo ainu par pārāk sarežģītu un daudzveidīgu, lai iekļautos šādos rāmjos.

	== Literatūra ==		== Literatūra ==

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 08:46, 3 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.		'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.
-	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[~~Parmenīds~~]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).	+	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenids no Elejas]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
	* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.		* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.
	* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.		* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 08:44, 3 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.		'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.
-	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[~~Heraklīts~~]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).	+	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Hērakleits no Efesas]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
	* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.		* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.
	* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.		* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.

←Senāka versija		Versija, kas saglabāta 08:42, 3 septembrī 2010
1. rindiņa:		1. rindiņa:
	'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.		'''Antīkā filosofija''' (no sengr. ''φιλέω, phileo'' – "mīlēt" un ''σοφία, sophia'' – "gudrība", t.i., "gudrības mīlestība") - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja [[Senā Grieķija\|Senajā Grieķijā]] un tās kultūras ietekmes sfērā ([[Senā Roma\|Senajā Romā]], [[Mazāzija\|Mazāzijā]], [[Levante\|Levantē]], [[Aleksandrijas skola\|Ēģiptē]] u.c.) laikā no VI gs. p.m.ē. līdz VI gs. m.ē. Periodizācija ir visai nosacīta, par sākuma punktu pieņemot 585. g. p.m.ē., kad [[Taless no Milētas]] aprēķināja gaidāmo Saules aptumsumu, un kā beigu punktu pieņemot 529. gadu, kad pēc [[Imperators\|imperatora]] Justiniāna rīkojuma tika slēgta pēdējā, [[Neoplatonisms\|neoplatoniķu]] skola [[Atēnas\|Atēnās]]. Izmantotā valoda bija sengrieķu, taču no II gs. p.m.ē. attīstījās arī filosofiskā literatūra [[Latīņi\|latīņu]] valodā. Lielākā daļa tekstu viduslaiku avotos citēti sengrieķu valodā, bez tam liela daļa tekstu viduslaikos tulkoti no sengrieķu uz latīņu, sīriešu, arābu valodu (daudzi darbi saglabājušies tikai tulkojumos). Bez tam daļa manuskripu atrasti Ēģiptē, labi saglabājušies pateicoties sausajam klimatam, un Vezuva pelnu apbērtajā un iekonservētajā Herkulānā ([[Epikūrs no Samas\|Epikūra]] manuskripti). Pašu ''antīkās filosofijas'' vēsturi pieņemts periodizēt, par pamatu ņemot ideju dominanci tās evolūcijas gaitā: pirmssokrātiskais jeb agrās natūrfilosofijas laiks, klasiskais periods ([[sofisti]], [[Sokrats]], [[Platons]], [[Aristotelis]]), helēnisma periods, eklektisma periods, [[neoplatonisms\|neoplatonisma]] laiks – kas atsevišķos laika periodos daļēji pārklājās, vienlaikus pastāvot vairākiem ideju virzieniem. M.ē. sākumā bija vērojama ''antīkās filosofijas'' skolu un [[patristika]]s skolu (kuru filosofijas maniere lielā mērā veidojās tiešā ''antīkās filosofijas'' ietekmē) mierīga līdzāspastāvēšana, līdz mainījās valsts varas attieksme pret antīko mantojumu kā tādu. Pēc Heidegera domām, tieši pirmssokrātiskā antīkā filosofija demonstrē autentisku cilvēka attieksmi pret esamību, kas ir eiropeiskās kultūras barojošais spēks.
-	* '''Pirmssokrātiskā filosofija''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Heraklīts]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).	+	* '''[[Pirmssokratieši\|Pirmssokrātiskā filosofija]]''' (VI-V gs. p.m.ē.) - veidojās [[Mazāzija\|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], [[Heraklīts]]), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte\|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija\|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms\|pitagorieši]], [[Elejas skola]], [[Empedokls no Akragām]]) un [[Hellada\|Helladā]] ([[Anaksagors no Klazomenām\|Anaksagors]], [[Atomisms\|atomisti]], [[Elidas skola]]). Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu ([[Anaksimens no Milētas\|Anaksimens]]), bezgalīgo ([[Anaksimandrs no Milētas\|Anaksimandrs]]), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji ([[Empedokls no Akragām\|Empedokls]], [[Dēmokrits]]) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi [[Ksenofans\|Ksenofanam]], daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), [[Parmenīds]] noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms\|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam).
	* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.		* '''Klasiskā filosofija''' (V-IV gs. p.m.ē.) - [[Sofisti\|sofistu]] ideju dominance. Tie bija klaiņojoši ētikas skolotāji, kuru uzmanības centrā bija cilvēks un sabiedrība. Zināšanās sofisti vispirms redzēja tikai līdzekli panākumu dzīvē gūšanai, bet par vērtīgāko to sfēru atzina retoriku - vārda virtuozitāti, māku pārliecināt. Tradicionālās paražas un morāles normas tie uzskatīja par cilvēku radītām, tātad nosacītām. Sofistu īstenotā kritika un sludinātais skepticisms visai ietekmēja ''antīko filosofiju'' pārorientēties no dabas izziņas uz cilvēka iekšējās pasaules izpēti. Te spilgts paraugs ir [[Sokrats]], kurš par svarīgāko uzskatīja labā iepazīšanu, jo ļaunums nāk no nezināšanas. Risinājums ir sevis iepazīšana, morāles pamatvērtību būtības izpratne, kam veltītas lielākā daļa Sokrata sarunu. Viņa filosofija inspirēja t.s. ''sokrātisko skolu'' - [[kiniķi]], [[megariķi]], [[kirenaiķi]], [[elidieši]] u.c. - parādīšanos, kuras savā starpā atšķīrās ar tikai ar niansēm Sokrata ideju traktējumos. Spilgtākais Sokrata skolnieks bija [[Platons]], [[Atēnu Akadēmija\|Akadēmijas]] izveidotājs un cita diža domātāja, [[Peripatētiķi\|peripatētiskās skolas]] ([[Likejs\|Likeja]]) izveidotāja [[Aristotels\|Aristotela]] skolotājs. Viņi izveidoja pabeigtas filosofiskās koncepcijas, kurās aplūkoja praktiski visu tradicionālo filosofisko tēmu spektru, izstrādāja terminu un jēdzienu kopumu, kas gūla pamatā tālākai ''antīkās filosofijas'' un vēlākās Rietumu filosofijas attīstībai. Kopīgais tajās bija laicīgās, ar jutekļiem uztveramās pasaules un mužīgā nošķiršana; mācība par matēriju kā nebūtības analogu, lietu maiņiguma iemeslu; priekšstats par saprātīgu pasaules uzbūvi, kur visam ir sava jēga; filosofijas definēšana kā zinātnes par pirmssākumiem un esības mērķiem; secinājums, ka pamatpatiesības nav pierādāmas, bet nepastarpināti uztveramas ar prātu. Abi šie domātāji atzina valsti kā dzilvēka esības augstāko formu, kurai jākalpo tā tikumu attīstībai. Taču bija arī ievērojamas atšķirības. [[Platonisms\|Platonisma]]m raksturīga bija t.s. ideju teorija, saskaņā ar kuru redzamie priekšmeti un formas tikai atspoguļo mūžīgās idejas, kuras veido pasaules patieso būtību. Turpinot orfiķu un pitagoriešu tradīciju, Platons atzina dvēseles nemirstību, kuras aicinājums ir apcerēt ideju pasauli un savu vietu tajā, kā dēļ cilvēkam vēlams atteikties no visa materiāli miesiskā, kas šo procesu bremzē un ir ļaunuma sakne. Platons izvirzīja grieķu domai svešo domu par dievu demiurgu, visa esošā visuma radītāju. Savukārt Aristotels visai kritiski raudzījās uz šo ideju teoriju, jo tā "dubulto" pasauli, tā vietā piedāvājot metafizisku teoriju par dievišķo Prātu, visa esošā pirmssākumu. Aristotels lika pamatus arī loģikai kā īpašam domāšanas veidam un zinātniskuma principu pamatam, izveidoja vēlāk vispārpieņemto filosofiskā traktāta stilu, saskaņā ar kuru vispirms aplūko problēmas vēsturi, tad argumentē par un pret pamattēzi, izvirzot aporijas, bet noslēgumā sniedzot problēmas risinājumu.
	* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.		* '''Helēnisma filosofija''' (IV-I gs. p.m.ē.) - ''antīkajā filosofijā'' blakus platoniķiem un peripatētiķiem nostājās [[Stoicisms\|stoiķu]], [[Epikūrieši\|epikūriešu]] un [[Skepticisms\|skeptiķu]] skolas. Šajā laikā filosofijas pamatuzdevumu redz praktiskajā dzīves gudrībā. Primārās kļūst ētika un indivīda orientēšanās nevis uz sabiedrisko, bet iekšējo pasauli. Pasaules uzbūves teorijas un loģika kalpo ētikai: pareizas attieksmes pret realitāti apgūšanai, tādējādi gūstot laimi. Stoiķi iztēlojās pasauli kā vienotu dievišķu organismu, ugunīga saprātīga pirmsākuma viscaur caurstrāvotu un vadītu, epikūrieši - kā visdažādākās atomu kombinācijas, savukārt skeptiķi ieteica vispār atturēties no kādiem nebūt apgalvojumiem par pasaules uzbūvi un kārtību. Dažādi saprotot ceļu laimes sasniegšanai, visas šīs skolas tā rezultātu saskatīja cilvēka svētlaimi rimtā un šaubu neārdītā gara stāvoklī, ko var sasniegt, atbrīvojoties no maldīgiem priekšstatiem, bailēm, iekšējām kaislībām, kas noved pie nemitīgām vilšanās sāpēm.