Atšķirības starp "Spensers Herberts" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. februāris, plkst. 13.56

Herberts Spensers (1820.-1903.) - filosofs, klasiskā sociālā evolucionisma pārstāvis.

Konsekvents sabiedrības un organisma līdzības atzinējs. Atšķirībā no O.Konta, viņam sabiedrība balstās uz jūtām. Sabiedrības pamatā esot sadarbība, atsaucība, atbalsts. Sabiedrības rašanos nosaka universālais evolūcijas likums. Spensera vilktās paralēles starp sabiedrību un organismu labi atklāj Roberts Vipers: “Spensers uzskatīja organismu par neskaitāmi daudzu atsevišķu daļiņu jeb šūniņu sakopojumu, pie kam šīs daļiņas pašas savukārt ir mikroorganismi. Pirmatnējā sabiedrība ir līdzīga polipu kolonijai. Starp atsevišķām daļiņām, šai gadījumā starp cilvēkiem, sakarība ir ļoti vāja. Jo vairāk šāds organismu apvienojums pieaug un komplicējas, jo ciešāka top atsevišķo daļu sakarība, līdz beidzot mazās daļiņas nonāk pilnīgā un vispusīgā atkarībā no veselās vienības. Sabiedrības iekšējā iekārtā noslāņojumi veidojas tāpat, kā dzīvnieku organismā šūniņu grupējums sasaistās ciešos audos. Dzīvnieku organisms izdala vienu ārējo šūniņu kārtu, ektodermu; ektodermas uzdevums ir vai nu ļaut iedarboties uz organismu ārējai apkārtnei – ūdenim, gaisam un tā joprojām, vai arī pasargāt no tā organismu. Tai pašā laikā cita šūniņu kārta, iekšējā, entoderma, uzsūc un pārstrādā organisma dzīvei nepieciešamās vielas. Spensers šādu sadalījumu atrod jau pirmatnējā cilvēku sabiedrībā, klejojošu baru organizācijā. Tur pirmo šūniņu kārtu reprezentē kareivīgā brīvo ļaužu grupa, kas atvaira ārējos uzbrukumus. Otrā kārtā ietilpst sievietes, karagūstekņi, vergi, viņi veic tos darbus, kas nepieciešami, lai sagādātu uzturu. Augstāko dzīvnieku organismos no ektodermas, šūniņu ārējās kārtas, izveidojas regulētāja nervu sistēma, tāpat arī sabiedrības organismā no karotāju šķiras izveidojas valdītāju kārta, valdība. Analoģijas sniedzas vēl tālāk: starp ektodermu un entodermu pamazām izveidojās vidējs slāņojums – mezoderma. Šī kārta izaug par sistēmu, kas kalpo šķidruma sadalījumam organismā, tā izvēršas par asinsvadiem. Tāpat arī sabiedrībā starp valdītāju un ražotāju šķiru izvirzās jauna starpnieku kārta, kas kalpo tirdzniecībai, uztur sakarus un izdala produktus."^[1] Meklēja un atrada paralēles starp dzīvo organismu un sabiedrību. Tā, piemēram, organisma veselīgai augšanai nepieciešams, lai vielmaiņai uzņemtie produkti pārsniegtu to, kas par tiem atdots. Tas, kas dzīvā miesā nozīmē absorbējamo vielu pārsvaru pār spēka patēriņu, tas sabiedrībā ir no tirdzniecības iegūstamā peļņa. Vai arī citādi: jo pilnīgāks top dzīvais organisms, jo uzņemamās barības vielas kvalitāte top labāka un jo lielāka kļūst dažādība sastāva ziņā. Beidzot šai masai organismā pievienojas elements, kas pats par sevi nebaro, bet nepieciešams barošanas procesam. Dzīvnieku organismā tāda loma pieder asins ķermenīšiem, sabiedrībā tiem atbilst nauda. Dzīvnieku organisma asinsvadiem sabiedrībā atbilst kanāli un dzelzceļi.

Uzskatīja, ka evolūcija ir universāla, ka tā ir ieausta pasaules pastāvēšanas pamatnosacījumos. Evolūcija esot no iekšienes rosināts un virzīts arvien sarežģītāku formu veidošanās process. Sociālā evolūcija ir likumsakarīga; tā norit pati no sevis, neatkarīgi no cilvēku gribas un iejaukšanās. Tās pamatā ir diferenciācija, kas izraisa un nodrošina pāreju no vienkāršā uz sarežģīto, no bezveidīgā uz skaidri noteikto, no viendabīgā uz specializēto ( no homogenitātes uz heterogenitāti),no mainības, nepastāvības uz stabilitāti. Sabiedrības dzīvē tā ir pāreja no stāvokļa, kurā personība pilnībā pakļauta sociālajam veselumam, uz stāvokli, kurā sociālais organisms jeb sabiedrība kalpo to veidojošiem indivīdiem. Tā ir virzīšanās no piespiedu sadarbības uz brīvprātīgu sadarbību. Sociālās evolūcijas mehānisms viņaprāt balstās uz trim faktoriem:

• Vienveidīgajiem un viendabīgajiem iedzīvotājiem ir raksturīga nestabilitāte, jo iedzīvotāji ir nevienlīdzīgi iegūtā mantojuma, iegūtās pieredzes, dzīves apstākļu u.c. dēļ. Tādējādi rodas lomu, funkciju, varas, prestiža un īpašuma diferenciācija.
• Nevienlīdzībai ir tendence palielināties un sociālajām lomām padziļināties. Pieaug varas un mantiskā nevienlīdzība. Rezultātā paplašinās sākotnējā diferenciācija.
• Tā kā cilvēki, kas ieņem vienādu stāvokli lomu, funkciju, prestiža un pārticības ziņā tiecas apvienoties, tad sabiedrība sāk dalīties frakcijās, šķirās, grupās. Parādās robežas, kas apsargā šīs apvienības, tāpēc iedzīvotāju segregācija pastiprinās un atgriešanās homogēnā stāvoklī nav iespējams.

Pateicoties šo faktoru darbībai, vēsturē nomainās vairāku tipu sabiedrības:

• Sākumā ir vienkāršas, viena no otras izolētas sabiedrības, kuru locekļiem ir līdzīga nodarbošanās, un tāpēc neveidojas politiskā organizācija.
• Šo sabiedrību vietā nāk sarežģītas sabiedrības ar darba dalīšanu un funkciju sadalījumu sociālo grupu starpā. Šādas sabiedrības centrā ir hierarhiska politiskā organizācija.
• Dubultsarežģītas sabiedrības. Tās pastāv noteiktā teritorijā; tām patstāvīga konstitūcija un noturīga likumu sistēma.
• Civilizācijas kā vissarežģītākie sociālie veidojumi, kuri pastāv kā nacionālas valstis, valstu federācijas vai lielas impērijas.

Vērtējot šajās sabiedrībā dominējošās orientācijas, H.Spensers šos tipus reducēja uz diviem sabiedrību modeļiem: militārā un rūpnieciskā tipa sabiedrībām.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu