Atšķirības starp "Stratēgs" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (6 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Stratēgs''' (''στρατηγός, stratēgos'' - "karavadonis") - | + | '''Stratēgs''' (''στρατηγός, stratēgos'' - "karavadonis"; angl. ''strategos'', vāc. ''Strategos'', kr. ''стратег'') - atkarībā no konteksta: |
| + | * '''1.''' Karavadonis [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] un helēņu kolonijās ar tiesu varu tam uzticētajā karaspēkā un tiesībām rīkoties ar kara kasi. [[Atēnu polisa|Atēnu polisā]] bija 10 (no katras [[fila]]s pa vienam) uz 1 gadu ievēlēti ''stratēgi'', kuri veidoja [[Kara padome|kara padomi]] ar [[Polemarhs|polemarhu]] priekšgalā. To kompetencē bija viss, kas attiecās uz [[polisa]]s [[Armija|armiju]], karadarbību un miera slēgšanu. Sākotnēji Atēnu ''stratēgi'' komandēja armiju pēc kārtas katrs vienu dienu, taču vēlāk nepastarpināti vadīt militārās operācijas uzticēja vairs 2-3 ''stratēgiem'', kritiskos brīžos izvirzot no to vidus tikai vienu virspavēlnieku (''autokratōr''). | ||
| + | * '''2.''' Ptolemeju Ēģiptē [[Faraons|faraona]] iecelts vietvaldis [[Nome|nomē]] (III gs.p.m.ē. pārņēma varu no [[Nomarhs|nomarhiem]]) un bija pakļauti 3 epistratēgiem, kas pārvaldīja 3 Ēģiptes daļas (Tēbu, Heptanomīdas un Deltas). | ||
| + | * '''3.''' [[Bizantijas impērija|Bizantijas impērijā]] VII-X gs. [[Imperators|imperatora]] vietvaldis [[Tema|temā]] un tās armijas karavadonis. Sākot ar XI gs. pamazām zaudēja civilo varu, saglabājot tikai militāro varu kā pilsētu un cietokšņu garnizonu komandieri. XII gs. šis amats un tituls tika likvidēti. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 127.-128. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 127.-128. lpp. | ||
| + | ---- | ||
| + | * Debra Hamel. Athenian generals : Military authority in the classical period. - Brill: Leiden, 1998. | ||
| + | |||
| + | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://byzantion.ru/myriobiblion/table.pdf Успенский Ф.И. Византийская табель о рангах. (.pdf)] | ||
| + | * [http://byzantion.ru/myriobiblion/table_short.pdf Успенский Ф.И. Византийская табель о рангах - сравнительная таблица чинов. (.pdf)] | ||
| + | * [http://interpretive.ru/dictionary/379 Меньшиков A. Византийский военно-исторический словарь.] | ||
| + | * [http://interpretive.ru/dictionary/399 Сорочан C., Зубарь B., Марченко Л. Словарь исторических имен, названий и специальных терминов.] | ||
[[Kategorija:Tituli un amati]] | [[Kategorija:Tituli un amati]] | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 23. augusts, plkst. 06.21
Stratēgs (στρατηγός, stratēgos - "karavadonis"; angl. strategos, vāc. Strategos, kr. стратег) - atkarībā no konteksta:
- 1. Karavadonis Senajā Grieķijā un helēņu kolonijās ar tiesu varu tam uzticētajā karaspēkā un tiesībām rīkoties ar kara kasi. Atēnu polisā bija 10 (no katras filas pa vienam) uz 1 gadu ievēlēti stratēgi, kuri veidoja kara padomi ar polemarhu priekšgalā. To kompetencē bija viss, kas attiecās uz polisas armiju, karadarbību un miera slēgšanu. Sākotnēji Atēnu stratēgi komandēja armiju pēc kārtas katrs vienu dienu, taču vēlāk nepastarpināti vadīt militārās operācijas uzticēja vairs 2-3 stratēgiem, kritiskos brīžos izvirzot no to vidus tikai vienu virspavēlnieku (autokratōr).
- 2. Ptolemeju Ēģiptē faraona iecelts vietvaldis nomē (III gs.p.m.ē. pārņēma varu no nomarhiem) un bija pakļauti 3 epistratēgiem, kas pārvaldīja 3 Ēģiptes daļas (Tēbu, Heptanomīdas un Deltas).
- 3. Bizantijas impērijā VII-X gs. imperatora vietvaldis temā un tās armijas karavadonis. Sākot ar XI gs. pamazām zaudēja civilo varu, saglabājot tikai militāro varu kā pilsētu un cietokšņu garnizonu komandieri. XII gs. šis amats un tituls tika likvidēti.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 127.-128. lpp.
- Debra Hamel. Athenian generals : Military authority in the classical period. - Brill: Leiden, 1998.
