Atšķirības starp "Tautiskums" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Tautiskums''', '''tautiskā kustība''', '''tautībnieki''' u.tml. - nosacīts apzīmējums latviešu [[Nacionālisms|nacionālismam]] XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām [[Jaunlatvieši|jaunlatviešiem]] pirms un politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika.  
+
'''Tautiskums''', '''tautiskā kustība''', '''tautībnieki''' (vc. ''Volkskundler'', an. ''Lettophiles or ethnicists'', kr. ''народовцы'') - nosacīts apzīmējums latviešu [[Nacionālisms|nacionālisma]] kustībai XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām [[Jaunlatvieši|jaunlatviešiem]] pirms un politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Tās piekritēju nosacīts centrs bija Rīgas Latviešu biedrība. Patamuzsvars tika likts uz latviešu nacionālās kultūras un valodas attīstību, senatnes idealizāciju nacionālā romantisma garā, folkloras vākšanu un pētījumiem u.tml. Politikā turpināja uzturēt latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, veidoja mītu par "700 gaduu verdzības jūgu", izvairoties no sociālpolitiskiem jautājumiem un [[Krievijas impērija]]s varai tika paužot maksimālu lojalitāti.
  
Caur romantizētiem folkloras tēliem tika konstruēta idealizēta tautas laimīga dzīve senatnē (senatne ir laiks, kad latvieši bija sava likteņa noteicēji) un tā modelēta sava laika situācijā, pretstatot vācbaltiešu kultūrai. [[Misticisms|Misticisma]] manierē izvirzīja domu par tautu kā dzīvu, patstāvīgu organismu, kam ir sava dvēsele. Latviešu literatūrā tautiskais romantisms ienāk XIX gs. 70.-80. gados. Tā ierosmes avoti bija vācu nacionālā romantisma literatūra, krievu [[Narodņicisms|narodņicisma]] idejas, jaunlatviešu (Alunāns, Auseklis, Pumpurs) atmodinātā interese par folkloru un mitoloģiju, kas tika postulētas par nacionālās kultūras pamatvērtību, G.Merķeļa darbi „Vidzemes senatne” un „Vanems Imanta”, J.Alunāna dzeja un raksti par seno latviešu dieviem un ieražām u.tml. Gan formā, gan saturā šā strāvojuma tekstiem ir izteikts latvisks (kā "latviskumu" iedomājās un konstruēja autori) un nacionāls raksturs. Pievērsās tautas vēstures izciliem notikumiem, tautas valodai, kas visspilgtāk izpaudās interesē par tautas pasakām, teikām, nepieciešamības gadījumā tās radot no savstarpēji pat maz saistītiem fragmentiem.  Uzstādītie mērķi bija nacionālās pašapziņas modināšana, folkloras, mitoloģijas un vēstures pētniecības aizsākumi, kā arī latviešu valodas kopšana. Politikā aktīvi veidoja latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, jaunlatviešu tradīcijā palīdzību meklējot [[Krievijas impērija]]s varā, kurai tika postulēta maksimāla lojalitāte. Zināmākie tā laika ''tautiskuma'' pārstāvji ir J.Lautenbahs-Jūsmiņš, A.Lerhis-Puškaitis, Lapas Mārtiņš, Vensku Edvarts, Esenberģu Jānis, Stepermaņu Krustiņš, E.Blanks u.c.
+
XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, ''tautiskuma'' ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās, tām paliekot pilsonisko aprindu, pie tam to mazākuma interešu lokā.
 
 
XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, ''tautiskuma'' ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās.
 
  
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==
25. rindiņa: 23. rindiņa:
 
* [http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/Apals.pdf Gints Apals. Izvēles iespējas latviešukultūrpolitiskajai orientācijai 19. gadsimta kontekstā. (.pdf)]
 
* [http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/Apals.pdf Gints Apals. Izvēles iespējas latviešukultūrpolitiskajai orientācijai 19. gadsimta kontekstā. (.pdf)]
 
* [http://www.liis.lv/folklora/folkloristika/publik/FBR/l_berzins01.htm P. Šmits kā latviešu tautas dziesmu pētnieks. // Filologu biedrības raksti. XIX sējums. R., 1939.]
 
* [http://www.liis.lv/folklora/folkloristika/publik/FBR/l_berzins01.htm P. Šmits kā latviešu tautas dziesmu pētnieks. // Filologu biedrības raksti. XIX sējums. R., 1939.]
* [http://valoda.ailab.lv/korpuss/klasika/Senie/ADegl/ADa0110.htm Latviešu tautiskā kustība. // Deglavs A. Rīga (desmitā nodaļa)]
+
* [http://valoda.ailab.lv/korpuss/klasika/Senie/ADegl/ADa0110.htm Latviešu tautiskā kustība. // Deglavs A. Rīga (10. nodaļa)]
 +
* [http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/ADegl/ADd0233.htm Sabiedrības attieksme pret tautībniekiem. // Deglavs A. Rīga (33.nodaļa)]
  
 
[[Kategorija:Ideoloģijas un politika]]
 
[[Kategorija:Ideoloģijas un politika]]

Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. novembris, plkst. 17.30

Tautiskums, tautiskā kustība, tautībnieki (vc. Volkskundler, an. Lettophiles or ethnicists, kr. народовцы) - nosacīts apzīmējums latviešu nacionālisma kustībai XIX gs. beigās un XX gs. pirmajā desmitgadē, lai nošķirtu tā saturu un izpausmes no akcentu ziņā atšķirīgajām jaunlatviešiem pirms un politiskā nacionālisma idejām pēc šī laika. Tās piekritēju nosacīts centrs bija Rīgas Latviešu biedrība. Patamuzsvars tika likts uz latviešu nacionālās kultūras un valodas attīstību, senatnes idealizāciju nacionālā romantisma garā, folkloras vākšanu un pētījumiem u.tml. Politikā turpināja uzturēt latviešu-vācbaltiešu antagoniskās pretstāves konstrukciju, veidoja mītu par "700 gaduu verdzības jūgu", izvairoties no sociālpolitiskiem jautājumiem un Krievijas impērijas varai tika paužot maksimālu lojalitāti.

XIX gs. beigu ļaužu ieplūšana pilsētās, it sevišķi Rīgā, virzīja uz to, ka elementārā tautiskās kopības apziņa, ko nesa jaunlatvieši un tautiskais romantisms, pārtapa daudz sarežģītākā attiecību ainā, un cilvēks arvien vairāk sevi apzinājās par individualitāti, par patstāvīgu garīgu pasauli citu vidū. Attiecīgi, tautiskuma ideju ietekme sabiedrībā ievērojami vājinājās, tām paliekot pilsonisko aprindu, pie tam to mazākuma interešu lokā.

Literatūra par šo tēmu

  • "Tauta" un "tautiskums" J. Raiņa lugā "Pusideālists". // Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1981. gadam / galv. red. Velta Rūķe-Draviņa - RAF: Rīga, 1980. - 168 lpp.
  • Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. I daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2005., 532 lpp. ISBN 9984-15-765-2
  • Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva - 20. gs. sākums. II daļa / sast. Buceniece Ella - RaKa: Rīga, 2006., 352 lpp. ISBN 9984157792
  • Jaunā strāva. // Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000., 474.-492. lpp.
  • Birkerts A. No tautiskā romantisma līdz vēsturiskajam materiālismam. // Vārds. 1912. Nr.1, 112. lpp.
  • Mīlenbahs K. Par romantiku, reālismu un ideālismu. // Austrums. 1893., Nr.6, – 451. lpp.
  • Ernests Blanks. Latvju tautiskā kustība. - Zvaigzne: Rīga, 1994. - 302 lpp.

  • Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967

Resursi internetā par šo tēmu