Atšķirības starp "Upanišadas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Upanišādas''' - [[Vēdas|vēdu]] komentāri. Senākās ''upanišādas'' tapušas laikā no X līdz VI gs. p.m.ē. | '''Upanišādas''' - [[Vēdas|vēdu]] komentāri. Senākās ''upanišādas'' tapušas laikā no X līdz VI gs. p.m.ē. | ||
| − | Vēdu dievībām un rituāliem | + | ''Upanišādas'' no vienas puses bija reakcija pret reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, iespējams, tas bija mēģinājums apturēt vēdiskās reliģijas šķelšanos aizvien vairāk sazarojušos virzienu vēdeklī, konceptualizējot un paceļot to intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai ([[reinkarnācija]]i) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir [[brahmans]] - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - [[atmans]]. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc ''upanišādu'' mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. ''Upanišādas'' atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu. |
Savukārt ''upanišādu'' komentēri, ko vēlāk sarakstīja Badarajana un Šankara (VIII gs.), kļuva par pamatu [[vedanta]]i. | Savukārt ''upanišādu'' komentēri, ko vēlāk sarakstīja Badarajana un Šankara (VIII gs.), kļuva par pamatu [[vedanta]]i. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 2. jūnijs, plkst. 11.16
Upanišādas - vēdu komentāri. Senākās upanišādas tapušas laikā no X līdz VI gs. p.m.ē.
Upanišādas no vienas puses bija reakcija pret reliģijas ritualizēšanu, taču no otras puses, iespējams, tas bija mēģinājums apturēt vēdiskās reliģijas šķelšanos aizvien vairāk sazarojušos virzienu vēdeklī, konceptualizējot un paceļot to intelektuāli augstākā pakāpē. Vēdu dievībām un rituāliem piešķirts filosofisks saturs, tie interpretēti kā alegoriski cilvēka un Visuma atspulgi. Ticība dvēseles pārdzimšanai (reinkarnācijai) ieguva morālu raksturu. Izvirzīts jautājums, kas ir augstākā realitāte, kuru izzinot, viss pārējais kļūst zināms: tas, no kā radies viss pastāvošais, tas, kurā tas dzīvo pēc dzimšanas, un tas, kurā tas aiziet pēc savas nāves, ir brahmans - pasaules garīgais pamats, ar kuru ir identiska cilvēka garīgā būtība - atmans. Lai cilvēks varētu atbrīvoties no jaunu piedzimšanu cikla riņķojuma zemes virsū, tam, pēc upanišādu mācības, jānododas pārdomām par savas dvēseles vienību ar brahmanu. Upanišādas atspoguļo arī pretējas prāta koncepcijas: gan mācību par pasaules pirmelementiem - ūdeni, uguni, gaisu, gaismu, telpu un laiku, - gan pat dvēseles pastāvēšanu pēc ķermeņa nāves apšaubīšanu.
Savukārt upanišādu komentēri, ko vēlāk sarakstīja Badarajana un Šankara (VIII gs.), kļuva par pamatu vedantai.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 425. lpp.
