Atšķirības starp "Vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara laikā" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
4. rindiņa: 4. rindiņa:
 
<div style="text-align: left; width: 100%"><div style="font-size: 200%">'''Vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara laikā.'''</div>
 
<div style="text-align: left; width: 100%"><div style="font-size: 200%">'''Vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara laikā.'''</div>
 
<br>
 
<br>
Publikācijā aplūkota vācbaltiešu un vācu situācija Krievijas impērijā 1. Pasaules kara gados: kā maksimāli īsā laikā nacionālistiskās propagandas iespaidā krasi mainījās valsts varas un sabiedrības attieksme, izstumjot tos kā "svešos" un pakļaujot emocionālai un fiziskai vajāšanai.
 
 
----
 
----
 
''Atslēgas vārdi: vācieši, vācbaltieši, 1. Pasaules karš, nacionālisms, represijas''
 
''Atslēgas vārdi: vācieši, vācbaltieši, 1. Pasaules karš, nacionālisms, represijas''

Versija, kas saglabāta 2016. gada 1. februāris, plkst. 19.57

Buks Artis.jpg

Buks Artis

Vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara laikā.



Atslēgas vārdi: vācieši, vācbaltieši, 1. Pasaules karš, nacionālisms, represijas


Pirmā pasaules kara notikumi bija smagi visām tautām, kuras ģeogrāfiski atradās tā sfērā, taču īpaši smagi skāra t.s. vācbaltiešus (pašnosaukumā die Balten jeb baltieši, krieviski остзейцы) – subetnosu, kas kultūras ziņā bija vairāk piederīgs vācu kultūras telpai, emocionāli un ģeogrāfiski – savai dzimtenei Baltijai (mūsdienu Latvija un Igaunija), savukārt politiski un ekonomiski – Krievijas impērijai. Viņu kultūras un senču dzimtene nonāca karastāvoklī ar politisko dzimteni, bet karadarbība norisinājās ģeogrāfiskajā dzimtenē, Baltijā. Vācijā uz viņiem raudzījās kā uz savdabīgā un brīžiem maz saprotamā vācu dialektā runājošiem “krieviem”, savukārt Krievijā – kā uz “vāciešiem”, potenciālajiem Vācijas aģentiem, sava veida ienaidnieka “piekto kolonnu” konflikta laikā.

Krievijas impērijas Baltijas guberņas XIX-XX gs. mijā izcēlās ne tikai ar sava tiesiskā statusa unikalitāti, bet arī ar to elites ietekmes īpatsvaru impērijā. Vācbaltieši un vācieši dominēja gan Zinātņu akadēmijā, gan Ārlietu ministrijā (~80% impērijas vēstnieku pasaulē), gan valsts pārvaldē (~70% augstāko valsts amatu) un augstākajā armijas vadībā (~30% ģeneralitātes).

Pie tam šāds “vāciešu” procents elites vidū situācijā, kad vācu īpatsvars impērijā bija knapi 1,2% (1879. gada tautas skaitīšanā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās reģistrēti 165 600 vācbaltieši), bija tik uzkrītošs, ka jau XIX gs. vidū imperatora Aleksandra III laikā krievu augstākās virsniecības vidū diezgan atklāti runāja par nepieciešamību cīnīties pret “vācu spiedienu” (боротся с немецким засильем), savukārt “patriotiskajā” presē aizvien biežāk parādījās publikācijas Veļicina garā par to, ka vācieši nevardarbīgi iekarojot un pakļaujot Krieviju, kas apdraudot valsts uzplaukumu un pat pastāvēšanu, lasītāju pamazām pieradinot pie domas, ka tie pamazām un nemanāmi pārņemot savā kontrolē uzņēmējdarbību, kolonisti un muižnieki sagrābjot labākās zemes, bet aiz viņiem stāvot Vācijas impērija. Taču ne valsts iekšpolitiku, ne sabiedrības noskaņojumu šī nacionālistu preses tēma īpaši neietekmēja.

Situācija krasi saasinājās 1914. gada vasarā, Krievijai gatavojoties iesaistīties karā pret Austroungārijas impēriju.

Te jāpiemin, ka neviens negrasījās atšķirt uz Krieviju savulaik emigrējušos vāciešus no vācbaltiešiem – vidusmēra impērijas iedzīvotāja acīs tie visi bija “vācieši”. Pie tam daudzas vācbaltiešu džciltīgo dzimtas bija nevis vācu, bet gan zviedru, dāņu, latviešu, igauņu, poļu, holandiešu, franču, pat itāļu un portugāļu izcelsmes. Impērijas lietvedībā nacionalitāte (национальность) praktiski līdz 1912. gadam netika pieminēta, tās vietā iedalot pavalstniekus pēc reliģiskās piederības (вероисповедание). Arī te nevar viennozīmīgi visus luterticīgos izdalīt kā vācbaltiešus vai vismaz to kultūras segmentam tuvu esošus, jo daudzas vācbaltiešu dzimtas bija saglabājušas piederību Romas katoļu baznīcai vai pieņēmušas pareizticību. Praktiski vienīgais ceļš, kas dotu precīzus rezultātus, būtu visu ievērojamāko personu ģeneoloģiskā pārbaude, taču tas diemžēl vismaz pagaidām tas nav iespējams, jo šāds projekts prasītu ievērojamu laiku un resursus. Tāpēc tikai pēc 1912. gada, kad dokumentos sāka atzīmēt tādu jaunievedumu kā “tautība” , varam operēt ar nosacīti precīziem skaitļiem (arī tad nenodalot vācbaltiešus no vāciešiem). Taču tas šajā gadījumā nav nepieciešams, jo aplūkojamajā laika periodā impērijas iekšpolitiskie aspekti, kas attiecās uz tās vācu izcelsmes pavalstniekiem, vienādā mērā skāra gan vācbaltiešu, gan vāciešus, ērtības labad tālāk tekstā lietošu vienkārši “vācieši”, kaut arī tas varbūt nav īsti korekti attiecībā pret vācbaltiešiem, kas apzinājās savu atšķirīgumu.

Vāciešu īpatsvars Krievijas armijā

Īpaši vāciešu jautājums Pirmā pasaules kara priekšvakarā un tā laikā aktualizējās Krievijas impērijas armijā, jo lielākā daļa vācbaltiešu dižciltīgo tradicionāli paaudžu paaudzēs izvēlējās militāro karjeru, kas sakņojas senajās bruņniecības tradīcijās. Taču armijai pēc definīcijas sevī jākoncentrē maksimumu valsts patriotisma, līdz ar to, pieaugot starpvalstu spriedzei, neizbēgami parādījās jautājums: vai un kā viņi (Krievijas “vācieši”) spēs stāties pretī Vācijas impērijas armijai, ja etniski un kultūras ziņā tik cieši saistīti ar Vāciju?

Pēc Zajončikovska veiktajiem aprēķiniem vāciešu īpatsvars Krievijas ģeneralitātes vidū pirms I Pasaules kara bijis 21,6%: 1914. gada 15. aprīlī no 169 “pilnajiem ģenerāļiem” 48 bija “vācieši” (28,4%), no 371 ģenerālleitnantiem – 73 vācieši (19,7%), no 1034 ģenerālmajoriem – 196 vācieši (19%). 1913. gadā no 3806 pulkvežiem vācieši bija 510 (13,4%), no 5154 apakšpulkvežiem – 528 (10,2%), no 985 ģenerālštāba korpusa virsniekiem – 169 (17,1%); no 67 kājnieku, grenadieru un strēlnieku divīziju komandieriem – 13, no 16 kavalērijas divīziju komandieriem – 6, no 326 kājnieku un strēlnieku pulku komandieriem – 39, no 57 kavalērijas pulku komandieriem – 12; imperatora gvardē: no 3 kājnieku divīziju komandieriem – 1, kavalērijas divīzijas komandieris - 1, no 4 artilērijas brigāžu komandieriem – 3, no 16 kājnieku pulku komandieriem – 6, no 12 kavalērijas pulku komandieriem – 3, no 26 artilērijas bateriju komandieriem – 6, no 230 gvardes kapteiņiem (potenciālajiem pulkvežiem) – 50 (21,7%). Īpaši augsts vācu procents bija leibgvardes jātnieku pulkā, kurš tradicionāli tika komplektēts no vācbaltiešiem, kā arī Izmailovskas pulkā, kuru tradicionāli komplektēja no vāciešiem un zviedriem. Viņa Augstības svītā no 177 virsniekiem 37 bija vācieši (20,9%), no 56 flīģeļadjutantiem – 8 (17%), augstākā komandējošā sastāvā (korpusu komandieri, štābu komandieri, kara apgabalu komandieri) vācieši bija aptuveni 1/3. Kara flotē vācu īpatsvars bija vēl lielāks.

Pie tam tiek uzskaitīti tikai luterāņi, katoļi, reformāti un evanģēlisti, savukārt pareizticīgie vācieši automātiski tika uzskatīti par “krieviem”. Aplūkojot ģenerāļu uzskaites sarakstu , redzam tur šādus pareizticīgos “krievus”: fon Greidenfelsu, Šafshauzenu Šēnbergu Ek Šaufusu, grāfu Grabi, baronu Budbergu, baronu fon Meršeidu Gilesemu, baronu fon Holšteinu, baronu Meijendorfu, baronu Fītinghofu, baronu Netelhorstu, baronu Mēdemu, baronu Ikškilu fon Hildebrantu, fon Hartvigu, kā arī vienkārši Šmitu, Fogelu, Flugu, Zīveru, Elsneru, Šulcu, Falenbergu, Olderogu, Šeidemanu u.c.

Kopā ar mobilizētajiem, karam sākoties, impērijas armijā dienēja aptuveni 300 000 vācu izcelsmes karavīri un virsnieki. Karam sākoties vispārējā nacionālipatriotiskās histērijas un pārspīlētā aizdomīguma gaisotnē mobilizētos vāciešus pārstāja sūtīt uz Rietumu fronti, bet jau iesauktos centās pārvietot prom no Rietumu frontes uz Kaukāza fronti. Arī vēlāk Iekškrievijas vācu kolonijās mobilizētos pamatā sūtīja tikai uz Kaukāzu. Tā 1914.-18915. gados pārvietoja aptuveni 17 000 karavīru. Taču pārcelt ievērojamu daļu kaujas virsnieku prom no to vienībām nozīmēja šīs vienības vājināt, savukārt separēt atsevišķi visus vācu izcelsmes karavīrus, veidot no viņiem atsevišķas vienības un gādāt, lai tās frontē nenonāk saskarē ar Vācijas armiju, būtu ļoti sarežģīti un laikietilpīgi. Tāpēc armijā praktiski apsvērumi pamazām ņēma virsroku pār nacionālistisko retoriku. Acīmredzot šī iemesla dēļ pat pilnībā no vāciešiem saformētās vienības (piemēram, 105. divīzijas 419. Atkaras kājnieku pulks un 420. Serdobskas kājnieku pulks, kas saformēti no Saratovas apgabalā iesauktajiem vācu kolonistiem), atļāvās nosūtīt uz Dienvidrietumu fronti, kur tie sastapās gan ar austriešu, gan ar vāciešu daļām.

Kas interesanti, dezertēšanas gadījumu šajās „vāciešu“ vienībās praktiski nebija, kaut pretējās puses propaganda bija labi organizēta un aicināja to darīt.

Vispārējās nacionālistiskās propagandas histērijas gaisotnē arī uz virsniekiem „vāciešiem“ krita aizdomu ēna, ko pastiprināja iekšējās karjeras intrigas, kas sevišķi raksturīgas bija armijas vadības līmenī. Te uzskatāms piemērs bija Ziemeļrietumu frontes 1. armijas komandiera ģenerāļa Paula fon Rennenkampfa (vc. Paul von Rennenkampf, kr. П.К. фон Ренненкампф, 1854-1918) atstādināšana 1914. gada novembrī un demobilizēšana 1915. gada oktobrī – kaut viņam netrūka kļūdu un sliktu īpašību, pamatā statusu viņš zaudēja tieši tāpēc, ka bija vācbaltietis. Kas interesanti, vismaz vācbaltiešu virsnieku vidē jautājums par uzticību dzimtenei (Krievijas impērijai) vai kultūras dzimtenei (Vācijai) bija visai aktuāls un tika aktīvi apspriests, taču, kā redzam no memuārliteratūras un faktiem, vācbaltiešu bruņniecības pārstāvji sliecās uz to, ka vasaļa zvērests kalpot ir primārāks par etnisko un kultūras piederību.

T.s. likvidācijas likumi un vācu kolonistu masu deportācijas

Kara sākšanās izsauca milzīgu ģermanofobijas vilni un radīja nepieciešamību valsts varai pārskatīt attieksmi pret vāciešiem, kas dzīvoja impērijā, raugoties pēc to etniskās piederības, nevis pavalstniecības. Pie tam reizē veidojās divas, savstarpēji nesaistītas koncepcijas, jo līdz ar kara sākšanos paralēli darbojās divas atsevišķas varas: civilā (ministru padome, ministrijas, guberņu administrācija) un militārā (virspavēlnieka mītne, armiju štābi). Civilās pārvaldes ierēdņi 1914. gadā vēl īsti neapjēdza notiekošā mērogus un iespējamās sekas, kā arī to, ka kara laikā tik nesatricināmas lietas kā pilsoņu tiesības, īpašuma tiesības un likumbijība kļūst visai nosacītas. Savukārt militārā pārvalde uz notiekošo raudzījās nevis no tiesiskuma, bet no taktiskās nepieciešamības viedokļa. Attiecīgi, civilās tiesības pamazām tika pakārtotas militārajām un politiskajām vajadzībām, mainot gan cilvēku attieksmi, gan likteņus.

Jau 1914. gada 3. augustā ministru padomē tika apspriests jautājums, ko iesākt ar Austroungārijas un Vācijas pavalstniekiem, kas dzīvoja Krievijā. Iekšlietu ministrijas pārvaldnieks Maklakovs (Н.А. Маклаков, 1871-1918) savā uzrunā paziņoja: “laiks mest pie malas šo sentimentālo likumības ievērošanas pozu!”, taču kolēģija iebilda. Zemkopības un zemes ierīkošanas virspārvaldnieks Krivošeins (А.В. Кривошеин, 1857-1921) šo viedokli formulēja tā: “Mums tomēr jāuzvedas kā pasaules lielvalstij, kaut, nenoliedzami, Maklakova kunga teiktais skan ļoti vilinoši”.

Militārajās aprindās to, ka karš būs ilgs un grūts, jo Vācija ir ļoti nopietns pretinieks, kurš neizbēgami iesaistīsies konfliktā, apjēdza vēl pirms reālas karadarbības sākšanās. Šajā uz praktisko rezultātu orientētajā vidē radās viedoklis, ka “viss ir labs, kas veicina uzvaru”, tāpēc vēršanās pret piefrontes guberņu vācu iedzīvotājiem (kā arī ungāriem, ebrejiem, katoļu un luterāņu mācītājiem u.tml.), nolūkā nodrošināt armijas aizmuguri, nepieļaut spiegošanu un sabotāžas aktus, bija neizbēgama. Jau 1914. gada vasarā armijas vadība izstrādāja plānu vāciešu deportācijai no pierobežas apgabaliem III klases vagonos uz pašu rēķina apsardzes pavadībā, samierinoties tikai ar minimāli nepieciešamajiem apstākļiem izdzīvošanai. Pirmās deportācijas sākās jau oktobrī no Polijas. 7. Novembrī pēc Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka infantērijas ģenerāļa Ruzska rīkojuma, sākās vāciešu deportācija no Vidzemes, Kurzemes un Rīgas, bet 30. novembrī – no Suvalku guberņas. Deportēja pamatā uz Sibīriju un Pievolgu, bet operācijas tehnisko nodrošinājumu uzņēmās armija. Arī no mūsdienu Latvijas teritorijas, kur nebija lielu vācu zemnieku koloniju, uz Permas guberņu kā “neslēpti naidīgus Krievijas armijai un potenciālus spiegus” šādi deportēja Stukmaņu (vc. Stockmannshof, kr. Штоксмангоф) ciema, t.s. Iršu iedzīvotājus, 350 ģimenes , u.c. vācu kolonistus, kopā vairāk nekā 10 000 cilvēku . Par armijas nostāju šajā jautājumā uzskatāmi liecina Virspavēlnieka mītnes ģenerāļa Januškeviča (Н.Н. Янушкевич, 1868-1918) ar roku uzšņāpta rezolūcija uz ziņojuma no Novočerkaskas par vācu kolonistu deportācijām 1914. gada beigās no Volīnijas malas: “Labāk lai izput, nekā spiego”.

Lai sakārtotu šo jautājumu, 1914. gada oktobrī Ministru padome ķērās pie t.s. “likvidācijas likumu” (ликвидационные законы) projekta izstrādes. 1915. gada 2. februārī uz Valsts pamatlikumu 87. panta pamata Nikolajs II apstiprināja trīs likumus: 1) "Par Krievijas pavalstnieku austriešu, ungāru, vāciešu un turku zemes īpašumiem un tiesībām uz zemes apstrādi" (kr. О землевладении и землепользовании в государстве Российском австрийских, венгерских, германских или турецких подданных), 2) "Par austriešu, ungāru un vāciešu izcelsmes pavalstnieku tiesību uz zemi un tās apstrādes pātraukšanu pierobežas apgabalos" (kr. О прекращении землевладения и землепользования австрийских, венгерских или германских выходцев в приграничных местностях), 3) "Par dažu kategoriju Krievijas pavalstnieku austriešu, ungāru, vāciešu un turku tiesībām uz zemes īpašumiem un zemes apstrādi" (kr. О землевладении и землепользовании некоторых разрядов состоящих в русском подданстве австрийских, венгерских или германских выходцев). Uz to pamata tika tālāk pieņemta virkne aktu, saskaņā ar kuriem Krievijas impērijas teritorijā – Pēterburgas guberņā, Baltijas guberņās, Polijas karalistē, ziemeļrietumu guberņās (Kauņas, Grodņas, Viļņas, Minskas, Suvalku) dienvidrietumu un dienvidu guberņās (Besarābijas, Hersonas, Taurijas, Jekaterinoslavskas) un Pieamūras apgabalā, kā arī 100 jūdžu joslā gar visu valsts robežu - naidīgo valstu pavalstniekiem tika liegta iespēja iegādāties īpašumus, bez tam, tika noteikts, ka arī Krievijas vāciešiem “noteiktajā laikā un brīvprātīgi jāatsakās no nekustamajiem īpašumiem ārpus pilsētām”. Ja noteiktajā termiņā īpašuma brīvprātīga nodošana valstij netiktu īstenota, šos īpašumus bija piespiedu kārtā jāpārdod izsolē. Pieņemot šos likumus netika slēpts, ka viens no to mērķiem ir vienotas vāciski runājošās diasporas kā tādas likvidēšana, jo no civilās pārvaldes viedokļa šādas ietekmīgas, bet kultūras ziņā nošķirtas etniskas grupas pastāvēšana apdraud valsti.

Vilciena sastāvs ar deportējamajiem vāciešiem kareivju pavadībā. Adamovkas (Адамовка) dz. stacija, 1915. gads.

1915. gada pavasarī sākās piespiedu masveida vācu kolonistu deportācija no dienvidu guberņām (tie veidoja visai plašas kolonijas mūsdienu Ukrainas zemēs, kā arī vairākas kolonijas Lietuvā un Kurzemē) uz Pievolgu un sibīriju, pilsētniekus tā neskāra. Interesanti, ka no katra vācu ciema varas iestādes ņēma ķīlniekus (savus pavalstniekus!), lai mazinātu nepaklausību vai personu centienus šķērsot frontes līniju un pāriet pretinieka pusē. Jāatzīst gan, ka tīri praktisku apsvērumu dēļ armijas vadība to uzskatīja par lieku: “turēt ķīlniekus, armijai atkāpjoties, nav lietderīgi (..) Tie tikai lieki apgrūtina varas iestādes, jo tām jātērē laiku un resursus, lai ķīlniekus uzturētu un pārvietotu”. Kopā uz Iekškrieviju pārvietoja ap 300 000 vāciešu. Izvietoja tos vai nu sabiedriskajās ēkās, vai ļāva īrēt dzīvesvietas. Valsts atvēlētais bēgļu pabalsts 1915. gadā bija 2 rubļi 65 kapeikas mēnesī vienam cilvēkam, vēlāk, sakarā ar ekonomiskajām grūtībām, pabalstu samazināja.

Kolonistu uz vietas palikušo kustamo un nekustamo mantu izdalīja vietējiem zemniekiem, kā arī bēgļiem no karadarbības zonas, par ko visai daudz rakstīja avīzēs, pamazām veidojot sabiedrībā viedokli, ka vāciešu manta nemaz nav privātīpašums – viņi to vēsturiski piesavinājušies no pamatiedzīvotājiem, - tātad to atņemt ir likumīgi. Zemi vajadzēja pārņemt Zemnieku bankai (Крестьянский банк), taču realitātē to lielāko tiesu sagrāba vietējās varas elite. Valsts pretvācu iekšpolitiku un tās propagandu daudzviet Krievijā uztvēra kā atļauju laupīt, ja vien aplaupāmais ir vācietis, un vairākās dienvidu guberņās (kurās, starp citu, bija arī vācbaltu īpašumi) šī ideja tika sākta īstenot arī praksē. To visu vēl veicināja patriotiskā propaganda, kas aktīvi kultivēja vācieša kā viennozīmīga „iekšējā ienaidnieka“ tēlu.

Deportēto vāciešu liktenis nebija apskaužams. Tiem bija atņemts viss nekustamais īpašums, kustamo bija spiesti pārdot krietni zem tirgus vērtības, paši aizdzīti uz Iekškrieviju. Kara laika grūtību pārņemtajās pilsētās liela skaita piespiedu migrantu parādīšanās izraisīja visai naidīgu reakciju. Iekšlietu ministrs un Atsevišķā žandarmu korpusa šefs kņazs Ščerbatovs (князь Н.Б. Щербатов, 1868-1943) 1915. gada 8. septembrī ziņoja: "Pilsētas dumpojas un nevēlas uzņemt [deportētos vāciešus]“. Nacionālisma propagandas pārņemtajā presē viennozīmīgi dominēja negatīvs vācieša tēls. Par vācu koloniju zemniekiem tika propanēts, ka tie esot “rupji, prasti, nekaunīgi mežoņi, kas ne tikai nevar būt nekādi kultūrtrēģeri, bet tiem vieta kā reizi ir mūžam piedzērušās un nevaldāmās Vācijas armijas rindās”. Bez tam publiski tika vispārināts, ka visi vācieši esot potenciāli spiegi.

Karastāvoklis ļāva Krievijas valdībai vairs nerēķināties ar tradicionālajām civiltiesiskajām normām un ķerties arī pie plānveidīgas Baltijas guberņu deģermanizācijas, likvidējot vācbaltu bruņniecības privilēģiju atliekas un mērķtiecīgi mazinot to ietekmi visu trīs guberņu pašpārvaldē, ko ar sajūsmu uztvēra pārējās vietējo iedzīvotāju etniskās grupas: latvieši un igauņi. T.i. pastiprinot jau XIX gs. 90. gados aizsāktās t.s. rusifikācijas politikas vadlīnijas. 1915. gadā tika apturēta Baznīcas reformas likumprojekta apstiprināšana Valsts domē, 1916. gadā apturēja divus zemes reformas likumprojektus, lai tos pārstrādātu atbilstoši jaunajai situācijai. Baznīcas reformā bija paredzēts likvidēt kūriju sistēmu draudžu amatpersonu vēlēšanās, panākt draudžu locekļu tiesisko vienlīdzību, zemes reforma paredzēja rentējamo zemju piespiedu pārdošanu rentniekiem. Viens no pamatmotīviem, ko savā vēstulē justīcijas ministram I.Ščeglovitovam (И.Г.Щегловитов, 1861-1918) 1915. gada 8. aprīlī norāda iekšlietu ministrs Maklakovs, bija likvidēt latviešu un igauņu rentnieku atkarību no muižniecības. 1915. gada martā sākās darbs pie vācbaltu bruņniecības politiskā statusa likvidēšanas, pārvēršot to identisku Iekškrievijas guberņu muižnieku sapulcēm. 1916. gada 29. martā Valsts domē tika iesniegts apstiprināšanai likumprojekts „Par sarakstes, luterāņu garīdzniecības sapulču protokolu un lietvedības valodu un vairāku līdzšinējo likumu pantu pārskatīšanu šajā sakarā“ (О языке переписки, делопроизводства, суждений и протоколов заседаний протестантских духовных учреждений и лиц и о пересмотре некоторых статей закона, связанных с этим вопросом). Visas šīs ieceres apturēja Februāra revolūcija, izdevās tikai likvidēt t.s muižnieku „īpašās privilēģijas“ un muižas policiju. Tomēr jāatzīst, ka tik neceremoniāli, kā ar vācu koloniju zemniekiem, ar baltiešiem neizrīkojās. To sociālais statuss tomēr bija daudz augstāks. Visas ģermanofobiskās 1914.-1917. valsts kampaņas mērķus var rezumēt ģenerālleitnanta Kurlova teiktajā: Krievijas vāciešus “jāpiespiež norobežoties no saviem tautasbrāļiem, aizmirst par kopīgo izcelsmi, valodu, atteikties no radiniekiem, kas karo frontes otrā pusē”.

Vēršanās pret “vāciešiem” nacionālistiski patriotiskās propagandas diskursā

Tikko kā tika izsludināts, ka Vācija pietiekusi karu Krievijai, patriotu pūlis, policijai neiejaucoties, izdemolēja Vācijas vēstniecību, kas atradās uz Lielās Jūras (Большой Морской) un Īzaka laukuma (Исаакиевская площадь) stūra. Pat norāva bronzas Dioskūru un zirgu skulptūras, kas rotāja ēkas jomtu, bet no pašas ēkas palika tikai sienas.

1914. gada 20. jūlijā Valsts domes vācbaltiešu deputāti nāca klajā ar deklarāciju par vispārēju uzticību tronim un Krievijas impērijai, taču sabiedrību tas maz ietekmēja. Kopš pirmajām kara dienām uz vāciešiem un vācbaltiešiem lielākā daļa sabiedrības raudzījās kā uz neuzticamu, ienaidniekam simpatizējošu potenciālu “piekto kolonnu”. Šo attieksmi radīja un aktīvi veicināja konservatīvā un labējā prese, kas izvērsa plašu pretvāciskas propagandas kampaņu, kuru aizsāka Pēterburgas “Jaunais laiks” (Новое время) un “Vakara laiks” (Вечернее время), kuras atspoguļoja vietējos vāciešus kā "iekšējos ienaidniekus". Vēl vairāk atmosfēru nokaitēja šo laikrakstu polemika ar «Pēterburgas avīzi» (Sankt-Petersburger Zeitung), kura centās aizstāvēt Krievijas vāciešu nacionālo un vispārcilvēcisko pašcieņu. Kadetu prese gan mēģināja apelēt pie veselā saprāta, taču ne visai sekmīgi. Kara propagandas rezultātā Krievijā strauji pieauga šovinisms, bet Baltijā atkal aktualizējās nacionālā pretstāve starp latviešiem un igauņiem no vienas, un baltiešiem no otras puses.

Presi pārpludināja nacionālistiskas publikācijas par Krievijas „vāciešu“ neuzticamību, privilēģijām, darbošanos Vācijas labā. Toni uzdeva „Vakara laiks“ (Вечернее время), kas 1914. gada 1. septembrī titullapā publicēja “patriotisko krievu grupas” atklāto vēstuli ar aicinājumu “iznīdēt vāciskuma saknes Krievijā”. Plašu rezonansi 1914. gadā guva divi plaši A. Kuprina (А.И. Куприн) raksti “Krievu vārda” (Русское слово) 29. un 30. oktobra numuros par “beztiesiskajiem 10 miljoniem Baltijas guberņu iedzīvotāju”, kurus mīdot “ar lakādas zābakiem” vairāki “desmiti baronu dzimtu” laukos un gandrīz miljons vācbaltiešu pilsētās, formējot konkrētu, visās nelaimēs vainojamu iekšējā ienaidnieka tēlu. Prese publicēja milzumu "faktu" par vācbaltiešu nodevīgo noskaņojumu un rīcību, kā rezultātā 1914. gada augustā atsevišķā žandarmu korpusa darbinieki pēc iekšlietu ministra V. Džunkovska rīkojuma veica īpašu izmeklēšanu Baltijas guberņās. Ieradās arī pats ministrs (3.-4.09.1914.). Izmeklēšana noskaidroja, ka tas viss ir diezgan mērķtiecīga latviešu nacionālistiski noskaņoto aprindu un labējo krievu organizāciju mērķtiecīga un organizēta kampaņa, lai kompromitētu valdības acīs vietējos baltiešus, un iedragātu to ietekmi un sociālo statusu.

Presi pārņēma ksenofobisks ģermanofobijas vilnis. 1915. gada vasarā tas sasniedza augstākās valdošās aprindas, kad “Jaunais laiks” (Новое время) kā pierādījumu, ka vācieši nosakot visu Krievijā un esot vainojami pie visām neveiksmēm, publicēja senatoru ar vāciskiem uzvārdiem sarakstu. Laikabiedri liecina, ka šī saraksta dēļ Senāts bijis spiests nodemonstrēt savu patriotismu, par spīti likumdošanai, apstiprinot Vācijas pavalstnieku tiesiskās aizsardzības anulēšanu un to izsludināšanu ārpus likuma.

1916. gada 18. augustā cars apstiprināja rīkojumu par aizliegumu mācību procesā izmantot vācu valodu vācu skolās u.c. izglītības iestādēs (Положение Совета Министров о воспрещении преподавания на немецком языке). Publicistikā vācu skolu pastāvēšana tika pasniegta kā ģermanizācijas “Trojas zirgs”, kur ar vācu valodas palīdzību tiekot iepotētas panģermānisma idejas un nepatriotisms. Daudzviet aizliedza publiski runāt vāciski, bet šī aizlieguma pārkāpējus sodīja ar līdz 3000 rubļu naudas sodu vai 3 mēnešiem cietumā. Baltijas provinču avīzēs visai ikdienišķas bija šāda rakstura ziņas: “Par vācisku sarunāšanos “Kazino” teātra telpās sauc pie atbildības kornetu Hugo Antonoviču fon Erberg-Košencijevsku no 1. Ņevas ielas Nr. 12 un Fridrihu Geju no Pērnavas ielas Nr. 27 ar Elzu Bērziņ no Avotu ielas Nr. 29, kas sarunājušies vāciski tramvaja vagonā.” Patriotiskās propagandas mašīna uzņēma aizvien lielākus apgriezienus, lai mobilizētu sabiedrību, savukārt tā, kā parasti šādās situācijās notiek, intensīvi meklēja vainīgos, jeb, kā mūsdienās saka, „piekto kolonnu“. Kā nepatriotisma izpausme tika uztverta vācu komponistu mūzikas atskaņošana, pārdēvēja vāciskos vietvārdus, tai skaitā Pēterburgu par Petrogradu.

Ar varas iestāžu svētību un atbalstu masveidā sāka iznākt lielās tirāžās grāmatas un brošūras, kuru nosaukumi vien jau ir pietiekami daiļrunīgi, piemēram, Muravjova „Vācu ļaunums“ (М. Муравьёв “Немецкое зло”), Rezanova “Vācu spiegošana” (А. Резанов “Немецкое шпионство”), Šeluhina “Krievijas dienvidu vācu kolonizācija” (С. Шелухин “Немецкая колонизация на юге России”), Sergejeva “Kā vācieši bez kara iekaro Krieviju” (И. Сергеев “Мирное завоевание России немцами”) u.c. Karikatūrās, skrejlapās un plakātos Krievijas vācieši tika attēloti kā spiegi un parazīti.

Praktiski visās lielākajās pilsētās uzstājās lektori, kas stāstīja par vāciešu nelojalitāti un to, kā atpazīt spiegus to vidū. Šādi vispārinājumi skanēja arī visai oficiālās runās un pat dokumentos. Tā kā Odesas kara apgabala pavēlnieka ģenerāļa Ebelova (М.И. Эбелов, 1855-1919) publiskie paziņojumi, ka jebkurš vācietis Krievijā gatavojot bāzi Vācijas iebrukumam , nebija vis pārspīlējums, bet gan visai ikdienišķs viedoklis. Neatkarīgi no tā, cik desmitus paaudžu vācietis dzīvojis valstī, cik daudz darījis tās labā, pat miris to aizstāvot, viņš tik un tā ir neuzticams svešinieks, kurš jebkurā brīdī gatavs šos valsti nodot, bet savus īpašumus ieguvis netaisnīgi, kā iekarotājs, piesavinoties valstsnācijai piederošo – tika kultivēts vāciešu kā „iekšējo ienaidnieku“ (внутренние враги) tēls. Protams, šai propagandai aktīvi pievienojās to guberņu iedzīvotāju vairums, kurās jau izsenis bijusi sociāla spriedze starp vāciem un nevāciem - Volīnija, Baltijas guberņas u.c., - jo tīri saimnieciskajā pretstāvē balstītajai ģemanofobijai nu radās ideoloģisks pamats, kas to leģitimizēja. Šāds uzskats tika propanēts gan presē, gan publicistikā, gan publiski verbālajā sfērā (runas, lekcijas u.tml.). Valstī sākās aktīva spiegu ķeršanas kampaņa, kas praksē izpaudās pamatā kā vāciešu izsekošana, aresti, kratīšanas utt.

Oficiālo pretvāciskās propagandas kampaņu aktīvi izmantoja iedzīvotāji, lai sariebtu saviem kaimiņiem. 1914. gada 15. septembrī (2. oktobrī p.v.st.) aktīvs caram lojālo latviešu pārstāvis, Krievijas valsts domnieks no Vidzemes guberņas Jānis Goldmanis aicināja latviešu laikrakstos ziņot par aizdomīgām personām, kas varētu būt pretvalstiski elementi. Sākās denunciāciju plūdi, kas, protams, pamatā skāra tieši vācbaltiešus. Piemēram, kad Dinaburgas (mūsd. Daugavpils) kara apriņķa priekšnieks izsludināja atlīdzību slepenu ienaidnieka lidlauku frontes aizmugurē uzrādītājiem, mēneša laikā Vidzemes latvieši vien “atklāja” vācbaltu muižās vairāk nekā 200 vācu lidlaukus, bezdrāts telegrāfa stacijas, ieroču, benzīna un pārtikas noliktavas Vācijas armijas vajadzībām, ziņoja par saviem vācbaltu kaimiņiem kā Vācijas spiegiem u.tml. Pārbaudēs šo "objektu" un “spiegu” absolūtais vairums izrādījās fantāzijas jeb apmelojumi. Laikraksts "Līdums" rūgti secināja: "Mēs esam jau nokļuvuši pie tā, ka denuncēšana pati par sevi (..) netiek uzskatīta par kauna lietu, bet (..) tiek likti pie kauna staba tie, kuri pret denuncēšanu uzstājas."

Tas viss kalpoja kā impulss pūļa nacionālisma ksenofobiskajām izpausmēm ikdienā. Viņas Augstības leibgvardes kirasieru pulka pulkvedis Goštavs (Г.А. Гоштовт, 1883-1953) savās atmiņās piemin, ka „jau 1914. gada rudenī Maskavā pūlis noslīcināja upē vecu kundzi tikai tāpēc, ka viņai bija vācisks uzvārds, bet tajā pašā laikā viens viņas dēls bija kritis Austrumprūsijā, bet otrs, smagi ievainots, sanitārajā vilcienā brauca atpakaļ uz mājām pie mātes. (..) Īpaši smagu spiedienu un sadzīvisku nedrošību juta muižniecība Baltijā.“

Pie tam šādi ekscesi norisa ar klusējošu varas iestāžu piekrišanu. 1915. gada 17. maijā par Maskavas virspavēlnieku tika iecelts kņazs F.Jusupovs (князь Феликс Феликсович Юсупов, граф Сумароков-Эльстон,1856-1928), kurš uzņēmās izskaust maskaviešu dumpīgumu un likvidēt vācu ietekmi. Vācieši administratīvā kārtā tika izspiesti no vadošo uzņēmēju aprindām, bet pār tiem piederošiem vai atņemtiem uzņēmumiem ieviesta kontrole, tie tika masveidā atlaisti no civilpārvaldes struktūrām, zināmā mērā neoficiāli nokļuva „ārpus likuma“. Presē publicēja vāciešiem piederošo uzņēmumu un veikalu sarakstus, kam tika atvēlētas veselas slejas, lai īsteni patrioti zinātu, ko boikotēt. Maskavas t.s. ohrankas nodaļas priekšnieks Martinovs (А.П. Мартынов, 1875 – 1951) savās atmiņās rakstīja: „Paklīda baumas, ka drīz kaut kur kāds parādīs Maskavā dzīvojošajiem vāciešiem, kur vēži ziemo! Baumoja aizvien vairāk. (..) Kad ik dienu avīzēs publicēja slejas ar vāciskiem uzvārdiem, šie vācieši sāka nepatikt pat vismierīgākajam un līdzsvarotākajam mietpilsonim. Es ieteicu kņazam [Jusupovam] dot rīkojumu avīzēm pārtraukt tīšu pūļa kūdīšanu, taču man nezināmu iemeslu dēļ viņš ignorēja manus argumentus. Tik un tā es savā iknedēļas pārskatā par sabiedrības noskaņojumu Maskavā (..) ziņoju par iespējamiem preses izprovocētiem pretvācu ekscesiem. (..) Gaisā jautās gaidāmā grautiņa vēsmas; visi, ne tikai pie varas esošie, juta grautiņa iespējamību jebkur, kur salasītos pūlis.“

Noskaņojums kļuva nevadāms maijā, kad pūlis apmētāja ar akmeņiem imperatrises māsas, lielkņazienes Elizabetes Fjodorovnas (великая княгиня Елизавета Феодоровна, 1864-1918) karieti. „Rezultātus nebija ilgi jāgaida: jaunā priekšnieka stulbo rīkojumu mudināti, huligāni metās demolēt vācu uzņēmumus, laupīt veikalus, īstenot vardarbību.“ Pilsētas galva Adrianovs (Адрианов A.A., 1861-1918) aizliedza policijai lietot ieročus, lai savaldītu patriotu pūli.

Maskavā sākās vācu grautiņš, kas ilga trīs dienas, no 27. līdz 29. maijam. Tika izlaupīti 732 objekti – veikali, noliktavas, biroji, dzīvokļi, - vairāk nekā 60 nodedzināti, nogalināti 5 „vācieši“ (4 sievietes), aplaupīti, piekauti vai sakropļoti 113 Vācijas un Austrijas pavalstnieki, kā arī 289 Krievijas pilsoņi, 90 no tiem ar izteikti krieviskiem uzvārdiem. Pie tam grautiņos iesaistītajā pūlī nebūt nebija dikai deklasēti lumpeni, kam likumība, morāle un ētika bija kas svešs un nezināms. Kā redzam no Maskavas pilsētas domes pārstāvja Ščapova (Н.М. Щапов, 1881-1960) atskaites, grautiņus aizsāka patriotiski noskaņotie strādnieki, un tikai pēc tam iniciatīvu pārņēma salašņas. „Pēc tam, kā vēstīja aculiecinieki, dalību sāka ņemt arī vidusslāņu pārstāvji: inteliģence, kalpotāji, ierēdņi, studenti. (..) Laupīšanās tika manīti arī kareivji, tajā skaitā hospitāļos esošie frontinieki, un pat žēlsirdīgās māsas, (..) vardarbībā pret vāciešiem piedalījās arī virsnieki.“ Līdzīgi grautiņi norisa arī Petrogradā, Ņižnijnovgorodā, Astrahaņā, Odesā, Jekaterinoslavļā u.c. Laukos aizvien biežāki kļuva vācu kolonistu un muižnieku zemes patvaļīgas sagrābšanas un saimniecību nodedzināšanas gadījumi.

Protams, bija arī veselā saprāta balsis, taču to bija maz, un tās pazuda vispārējā nacionālisma propagandas kakafonijā. Tā 1916. gada 26. martā kadetu partijas avīze “Речь” savā ievadrakstā atļāvās bilst: “Mēs nebūt neatbalstām izslavēto vācu izcelsmes Krievijas pilsoņu īpašuma ekspropriāciju”. Līdz tam pat nosacīti liberālā prese baidījās nosaukt Krievijas vāciešus par “pilsoņiem”, bet dēvēja tos par “naidīgas valsts izcelsmes” personām, neraugoties uz to, ka liela to daļa bija impērijas pavalstnieki jau kopš XVIII gs. sākuma. Kas īpatnēji, pirmie publiski pret vāciešu vajāšanu un par privātīpašuma neaizskaramību iestājās kadeti, kaut tā savā ziņā bija visai kreisa partija. Tās līderis Miļukovs (П.Н. Милюков, 1859-1943) daudzkārt publiski iestājās par t.s. “likvidācijas likumu” pārskatīšanu, apelējot pie Krievijas elites veselā saprāta un rīcības sekām, izdalot ekspropriēto zemi krievu zemniekiem: “vāciešiem piederošās zemes ir maz, tā kā tas, kurš tiks pie tās, neapstāsies, bet nākošo pieprasīs jūsu zemi”. Kaut Miļukova argumentācija galu galā izrādījās vistālredzīgākā, nacionālpatrioti viņu izsmēja un apsūdzēja “lielo vācu zemes īpašnieku aizstāvēšanā, valsts un savas tautas interešu nodošanā”. Mazliet vēlāk Valsts domes deputāts Šuļgins (В.В. Шульгин, 1878-1976), monarhists, taču tuvs kadetiem, savā avīzē “Киевлянин” atgādināja, ka ļoti daudzi vācieši dien armijā un aizstāv valsti, un “kamēr šie ļaudis ir godājami kareivji un (..) aizstāv Krievijas valsti,, tikmēr rokas nost no viņu īpašuma. Jo laiks beidzot atcerēties, ka viņi (kaut trīskārt vācieši) šobrīd ir krievu kareivji un virsnieki, kas atrodas tā karoga aizsardzībā, kam kalpo”.

Kopējo sabiedrības noskaņojumu tas nemainīja - absolūtais vairākums gan valsts varas aparātā, gan IV Valsts domē atbalstīja t.s. likvidācijas likumus kā taisnīgus un nepieciešamus. 1916. gada jūnijā Petrogradā justīcijas ministra vadībā darbu sāka valdības izveidotā “Īpašā komiteja cīņai ar vācu ietekmi” (Особый Комитет по борьбе с немецким засильем), kam bija jākoordinē mērķtiecīgu valsts politiku impērijas vācu tautības pilsoņu tiesību un ietekmes ierobežošanā. Komiteja tūdaļ ķērās pie t.s. likvidācijas likumu papildināšanas, ar 10. un 15. jūlija un 19. augusta rīkojumiem paplašinot likumu skartās iedzīvotāju kategorijas un nu attiecinot tos arī uz frontes virsnieku un karavīru ģimenēm. Šī komisija darbojās līdz 1917. gada vasarai, t.i. ilgāk, nekā režīms, kas to radīja.

Krievijas vācu sabiedrības gals

Tikai uz etnisko kritēriju pamata Krievijas vācieši kā iedzīvotāju grupa nonāca neapskaužamā situācijā, no kuras nebija izejas. Vienā mirklī, pat ja persona bija pilnībā asimilējusies gan kultūras, gan reliģijas ziņā, un to neskāra kādi administratīvi ierobežojumi, piepeši atradās vidē, kurā apkārtējie izturējās naidīgi tikai tāpēc, ka uzvārds vācisks. Tika sagrauta vācu kolonistu kopienu struktūra, izšķirtas ģimenes, zaudēti īpašumi un ekonomiskā ietekme, bet plašā vācu izcelsmes iedzīvotāju grupa paši savā zemē kļuva par otrās šķiras pilsoņiem. Sadzīves spiediena dēļ sākās masveida uzvārdu maiņa, kad Johans Kleists bija spiests kļūt par Ivanu Kļestovu, Teodors Muts – par Fjodoru Mutovu, Valdemārs fon Vīze – par Vladimiru Fonvizinu, fon Hanenfelds – par Karsakovu utt. Pat tik it kā neaizskaramai personai kā ģenerālleintantam Folbaumam 1916. gadā nācās karjeras labad nomainīt uzvārdu, kļūstot par Mihailu Sokolovu-Sokoļinski. Turpmāk par kādu nopietnu nekrievisku etnisku kopienu pastāvēšanu vairs nevarēja būt ne runas – kādreiz gana monolītā diaspora tika sašķelta atsevišķos indivīdos un to ģimenēs, un tiem atlika vien vai nu reemigrēt, vai asimilēties.

Savukārt likvidācijas likumu īstenošana ievērojami iedragāja valsts ekonomiku: vairs nebija visai ievērojamā vācu kolonistu devuma lauksaimniecības produkcijā, panīka konfiscētie rūpniecības uzņēmumi (no kuriem daudzi ražoja produkciju armijas vajadzībām), savukārt konfiscētie īpašumi bagātināja nevis valsts kasi, bet gan pārdalē iesaistītos ierēdņus. Valsts pārvaldes sistēma zaudēja visai lielu skaitu vācu izcelsmes ierēdņu, kas uzreiz izpaudās birokrātijas aparāta funkcionēšanas problēmās.

Situācija strauji saasinājās pēc 1917. gada revolūcijas, kad visu valsti pārņēma haoss un likums vairs neierobežoja ksenofobijas izpausmes. Frontē lielinieku un anarhistu inspirētās virsnieku slepkavošanas sākās tieši ar vāciešiem. Kā savās atmiņās apraksta Zvegincovs , 1917. gada martā Lugā kājnieku un artilērijas daļu kareivju pūlis ielenca kavalērijas gvardu kazarmas, kliedzot: "Arestēt virsniekus vāciešus! Dod šurp nodevējus! Visus vāciešus pie sienas!" Pie tam pūli maz interesēja virsnieku etniskā izcelsme, vairāk vadoties no pašu simpātijām un antipātijām, piemēram, pie vāciešiem bez vilcināšanās pieskaitot štabsrotmistru Čertkovu, tīrasiņu krievu. Tā vienas dienas laikā Lugā zvēriski linča tiesā nogalināja kavalērijas gvardu ģenerāli, vācbaltieti grāfu Mengdemu, kavalērijas grenadieru pulkvedi Egerštromu, laibhuzāru rotmistru grāfu Kleinmihelu un daudzus citus... Pie tam daudzi "vācieši" bija, kā jau tas vācbaltiešiem raksturīgi, zviedru, holandiešu, dāņu u.c. izcelsmes – pietika ar nekrievisku uzvārdu, lai iekļūtu "nodevēju un asinssūcēju" sarakstā. Tas pats notika daudz kur citur.

Mūsdienu Latvijas teritorijā, t.s. Stučkas režīma "sarkanie latvieši" nebija mudināmi sākt vajāt vācbaltiešus un vāciešus, par attaisnojumu ņemot arī nacionālisma mītu par "700 gadu verdzības jūgu": vācbaltiešus, neatkarīgi no to politiskajām simpātijām un bīstamības režīmam pakāpes. 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. Nu tos vajāja, nogalināja vai ieslodzīja koncentrācijas nometnēs, jau nevis pēc šķiriskās, bet pēc etniskās piederības, genocīdā fiziski iznīcinot lielāko daļu baltiešu, kas uz to brīdi atradās padomju varas teritorijā Zemgalē, Vidzemē un Latgalē.

Tas viss gana uzskatāmi rāda, kā ļoti īsā laikā ekstremālos apstākļos un nacionālistiskās propagandas iespaidā var mainīties ļaužu domāšana un vērtību sistēma, kad par noziedzīgu sāk uzskatīt valstsnācijai nepiederošas un pēc vēsturiskās izcelsmes citai, šajā brīdī naidīgai kaimiņvalstij radniecīgas etniskas grupas pastāvēšanu kā tādu. Tieši Pasaules karš noformēja Krievijā viedokli, ka krīzes situācijā uz tiem, kuru etniskā izcelsme ir “sveša”, ir leģitīmi piemērot citādas tiesiskuma normas, nekā pret “savējiem”.

Šī nostāja vairāk vai mazāk tika pārmantota praktiski visās jaunajās valstīs, kas izveidojās pēc Krievijas impērijas sabrukšanas. Vistiešāk tas skāra vācbaltiešus Latvijā un Igaunijā, par kuru neatkarību tie bija cīnījušies gan pret vecās impērijas atjaunotājiem, gan jaunās padomju impērijas veidotājiem. No Krievijas mantotais „likvidācijas likumu“ paraugs lieti noderēja gan vācbaltiešu īpašumu atņemšanas procesā 1920. gados, gan to administratīvai izspiešanai no valsts pārvaldes aparāta, armijas un izglītības sistēmas, gan to totālai izraidīšanai no dzimtenes 1939.-1940. gados.

2014.

Atsauces