Vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara laikā

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 1. februāris, plkst. 20.25, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Buks Artis.jpg

Buks Artis

Starp diviem dzirnakmeņiem –

vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara laikā.


Pirmā pasaules kara notikumi bija smagi visām tautām, kuras ģeogrāfiski atradās tā sfērā, taču īpaši smagi skāra t.s. vācbaltiešus (pašnosaukumā die Balten jeb baltieši, krieviski остзейцы) – subetnosu, kas kultūras ziņā bija vairāk piederīgs vācu kultūras telpai, emocionāli un ģeogrāfiski – savai dzimtenei Baltijai (mūsdienu Latvija un Igaunija), savukārt politiski un ekonomiski – Krievijas impērijai. Viņu kultūras un senču dzimtene nonāca karastāvoklī ar politisko dzimteni, bet karadarbība norisinājās ģeogrāfiskajā dzimtenē, Baltijā. Vācijā uz viņiem raudzījās kā uz savdabīgā un brīžiem maz saprotamā vācu dialektā runājošiem “krieviem”, savukārt Krievijā – kā uz “vāciešiem”, potenciālajiem Vācijas aģentiem, sava veida ienaidnieka “piekto kolonnu” konflikta laikā.

Atslēgas vārdi: vācieši, vācbaltieši, 1. Pasaules karš, nacionālisms, represijas

Krievijas impērijas Baltijas guberņas XIX-XX gs. mijā izcēlās ne tikai ar sava tiesiskā statusa unikalitāti, bet arī ar to elites ietekmes īpatsvaru impērijā. Vācbaltieši un vācieši dominēja gan Zinātņu akadēmijā, gan Ārlietu ministrijā (~80% impērijas vēstnieku pasaulē), gan valsts pārvaldē (~70% augstāko valsts amatu) un augstākajā armijas vadībā (~30% ģeneralitātes).
Pie tam šāds “vāciešu” procents elites vidū situācijā, kad vācu īpatsvars impērijā bija knapi 1,2% (1879. gada tautas skaitīšanā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās reģistrēti 165 600 vācbaltieši), bija tik uzkrītošs, ka jau XIX gs. vidū imperatora Aleksandra III laikā krievu augstākās virsniecības vidū diezgan atklāti runāja par nepieciešamību cīnīties pret “vācu spiedienu” (боротся с немецким засильем), savukārt “patriotiskajā” presē aizvien biežāk parādījās publikācijas Veļicina garā[1] par to, ka vācieši nevardarbīgi iekarojot un pakļaujot Krieviju, kas apdraudot valsts uzplaukumu un pat pastāvēšanu, lasītāju pamazām pieradinot pie domas, ka tie pamazām un nemanāmi pārņemot savā kontrolē uzņēmējdarbību, kolonisti un muižnieki sagrābjot labākās zemes, bet aiz viņiem stāvot Vācijas impērija. Taču ne valsts iekšpolitiku, ne sabiedrības noskaņojumu šī nacionālistu preses tēma īpaši neietekmēja.[2]
Situācija krasi saasinājās 1914. gada vasarā, Krievijai gatavojoties iesaistīties karā pret Austroungārijas impēriju.
Te jāpiemin, ka neviens negrasījās atšķirt uz Krieviju savulaik emigrējušos vāciešus no vācbaltiešiem – vidusmēra impērijas iedzīvotāja acīs tie visi bija “vācieši”.[3] Pie tam daudzas vācbaltiešu džciltīgo dzimtas bija nevis vācu, bet gan zviedru, dāņu, latviešu, igauņu, poļu, holandiešu, franču, pat itāļu un portugāļu izcelsmes. Impērijas lietvedībā nacionalitāte (национальность) praktiski līdz 1912. gadam netika pieminēta, tās vietā iedalot pavalstniekus pēc reliģiskās piederības (вероисповедание). Arī te nevar viennozīmīgi visus luterticīgos izdalīt kā vācbaltiešus vai vismaz to kultūras segmentam tuvu esošus, jo daudzas vācbaltiešu dzimtas bija saglabājušas piederību Romas katoļu baznīcai vai pieņēmušas pareizticību. Praktiski vienīgais ceļš, kas dotu precīzus rezultātus, būtu visu ievērojamāko personu ģeneoloģiskā pārbaude, taču tas diemžēl vismaz pagaidām tas nav iespējams, jo šāds projekts prasītu ievērojamu laiku un resursus. Tāpēc tikai pēc 1912. gada, kad dokumentos sāka atzīmēt tādu jaunievedumu kā “tautība”[4], varam operēt ar nosacīti precīziem skaitļiem (arī tad nenodalot vācbaltiešus no vāciešiem). Taču tas šajā gadījumā nav nepieciešams, jo aplūkojamajā laika periodā impērijas iekšpolitiskie aspekti, kas attiecās uz tās vācu izcelsmes pavalstniekiem, vienādā mērā skāra gan vācbaltiešu, gan vāciešus, ērtības labad tālāk tekstā lietošu vienkārši “vācieši”, kaut arī tas varbūt nav īsti korekti attiecībā pret vācbaltiešiem, kas apzinājās savu atšķirīgumu.

Vāciešu īpatsvars Krievijas armijā
Īpaši vāciešu jautājums Pirmā pasaules kara priekšvakarā un tā laikā aktualizējās Krievijas impērijas armijā, jo lielākā daļa vācbaltiešu dižciltīgo tradicionāli paaudžu paaudzēs izvēlējās militāro karjeru, kas sakņojas senajās bruņniecības tradīcijās. Taču armijai pēc definīcijas sevī jākoncentrē maksimumu valsts patriotisma, līdz ar to, pieaugot starpvalstu spriedzei, neizbēgami parādījās jautājums: vai un kā viņi (Krievijas “vācieši”) spēs stāties pretī Vācijas impērijas armijai, ja etniski un kultūras ziņā tik cieši saistīti ar Vāciju?[5]
Pēc Zajončikovska veiktajiem aprēķiniem[6] vāciešu īpatsvars Krievijas ģeneralitātes vidū pirms I Pasaules kara bijis 21,6%: 1914. gada 15. aprīlī no 169 “pilnajiem ģenerāļiem” 48 bija “vācieši” (28,4%), no 371 ģenerālleitnantiem – 73 vācieši (19,7%), no 1034 ģenerālmajoriem – 196 vācieši (19%).[7] 1913. gadā no 3806 pulkvežiem vācieši bija 510 (13,4%), no 5154 apakšpulkvežiem – 528 (10,2%), no 985 ģenerālštāba korpusa virsniekiem – 169 (17,1%); no 67 kājnieku, grenadieru un strēlnieku divīziju komandieriem – 13, no 16 kavalērijas divīziju komandieriem – 6, no 326 kājnieku un strēlnieku pulku komandieriem – 39, no 57 kavalērijas pulku komandieriem – 12; imperatora gvardē: no 3 kājnieku divīziju komandieriem – 1, kavalērijas divīzijas komandieris - 1, no 4 artilērijas brigāžu komandieriem – 3, no 16 kājnieku pulku komandieriem – 6, no 12 kavalērijas pulku komandieriem – 3, no 26 artilērijas bateriju komandieriem – 6, no 230 gvardes kapteiņiem[8] (potenciālajiem pulkvežiem) – 50 (21,7%). Īpaši augsts vācu procents bija leibgvardes jātnieku pulkā, kurš tradicionāli tika komplektēts no vācbaltiešiem, kā arī Izmailovskas pulkā, kuru tradicionāli komplektēja no vāciešiem un zviedriem.[9] Viņa Augstības svītā[10] no 177 virsniekiem 37 bija vācieši (20,9%), no 56 flīģeļadjutantiem – 8 (17%), augstākā komandējošā sastāvā (korpusu komandieri, štābu komandieri, kara apgabalu komandieri) vācieši bija aptuveni 1/3.[11] Kara flotē vācu īpatsvars bija vēl lielāks.
Pie tam tiek uzskaitīti tikai luterāņi, katoļi, reformāti un evanģēlisti, savukārt pareizticīgie vācieši automātiski tika uzskatīti par “krieviem”. Aplūkojot ģenerāļu uzskaites sarakstu[12], redzam tur šādus pareizticīgos “krievus”: fon Greidenfelsu, Šafshauzenu Šēnbergu Ek Šaufusu, grāfu Grabi, baronu Budbergu, baronu fon Meršeidu Gilesemu, baronu fon Holšteinu, baronu Meijendorfu, baronu Fītinghofu, baronu Netelhorstu, baronu Mēdemu, baronu Ikškilu fon Hildebrantu, fon Hartvigu, kā arī vienkārši Šmitu, Fogelu, Flugu, Zīveru, Elsneru, Šulcu, Falenbergu, Olderogu, Šeidemanu u.c.[13]
Kopā ar mobilizētajiem, karam sākoties, impērijas armijā dienēja aptuveni 300 000 vācu izcelsmes karavīri un virsnieki. Karam sākoties vispārējā nacionālipatriotiskās histērijas un pārspīlētā aizdomīguma gaisotnē mobilizētos vāciešus pārstāja sūtīt uz Rietumu fronti, bet jau iesauktos centās pārvietot prom no Rietumu frontes uz Kaukāza fronti.[14] Arī vēlāk Iekškrievijas vācu kolonijās mobilizētos pamatā sūtīja tikai uz Kaukāzu.[15] Tā 1914.-18915. gados pārvietoja aptuveni 17 000 karavīru. Taču pārcelt ievērojamu daļu kaujas virsnieku prom no to vienībām nozīmēja šīs vienības vājināt, savukārt separēt atsevišķi visus vācu izcelsmes karavīrus, veidot no viņiem atsevišķas vienības un gādāt, lai tās frontē nenonāk saskarē ar Vācijas armiju, būtu ļoti sarežģīti un laikietilpīgi. Tāpēc armijā praktiski apsvērumi pamazām ņēma virsroku pār nacionālistisko retoriku. Acīmredzot šī iemesla dēļ pat pilnībā no vāciešiem saformētās vienības (piemēram, 105. divīzijas 419. Atkaras kājnieku pulks un 420. Serdobskas kājnieku pulks, kas saformēti no Saratovas apgabalā iesauktajiem vācu kolonistiem), atļāvās nosūtīt uz Dienvidrietumu fronti, kur tie sastapās gan ar austriešu, gan ar vāciešu daļām.
Kas interesanti, dezertēšanas gadījumu šajās „vāciešu“ vienībās praktiski nebija, kaut pretējās puses propaganda bija labi organizēta un aicināja to darīt.
Vispārējās nacionālistiskās propagandas histērijas gaisotnē arī uz virsniekiem „vāciešiem“ krita aizdomu ēna, ko pastiprināja iekšējās karjeras intrigas, kas sevišķi raksturīgas bija armijas vadības līmenī. Te uzskatāms piemērs bija Ziemeļrietumu frontes 1. armijas komandiera ģenerāļa Paula fon Rennenkampfa (Paul von Rennenkampf, kr. П.К. фон Ренненкампф, 1854-1918) atstādināšana 1914. gada novembrī un demobilizēšana 1915. gada oktobrī – kaut viņam netrūka kļūdu un sliktu īpašību, pamatā statusu viņš zaudēja tieši tāpēc, ka bija vācbaltietis. Kas interesanti, vismaz vācbaltiešu virsnieku vidē jautājums par uzticību dzimtenei (Krievijas impērijai) vai kultūras dzimtenei (Vācijai) bija visai aktuāls un tika aktīvi apspriests, taču, kā redzam no memuārliteratūras un faktiem, vācbaltiešu bruņniecības pārstāvji sliecās uz to, ka vasaļa zvērests kalpot ir primārāks par etnisko un kultūras piederību.

T.s. likvidācijas likumi un vācu kolonistu masu deportācijas
Kara sākšanās izsauca milzīgu ģermanofobijas vilni un radīja nepieciešamību valsts varai pārskatīt attieksmi pret vāciešiem, kas dzīvoja impērijā, raugoties pēc to etniskās piederības, nevis pavalstniecības. Pie tam reizē veidojās divas, savstarpēji nesaistītas koncepcijas, jo līdz ar kara sākšanos paralēli darbojās divas atsevišķas varas: civilā (ministru padome, ministrijas, guberņu administrācija) un militārā (virspavēlnieka mītne, armiju štābi). Civilās pārvaldes ierēdņi 1914. gadā vēl īsti neapjēdza notiekošā mērogus un iespējamās sekas, kā arī to, ka kara laikā tik nesatricināmas lietas kā pilsoņu tiesības, īpašuma tiesības un likumbijība kļūst visai nosacītas. Savukārt militārā pārvalde uz notiekošo raudzījās nevis no tiesiskuma, bet no taktiskās nepieciešamības viedokļa. Attiecīgi, civilās tiesības pamazām tika pakārtotas militārajām un politiskajām vajadzībām, mainot gan cilvēku attieksmi, gan likteņus.
Jau 1914. gada 3. augustā ministru padomē tika apspriests jautājums, ko iesākt ar Austroungārijas un Vācijas pavalstniekiem, kas dzīvoja Krievijā. Iekšlietu ministrijas pārvaldnieks Maklakovs (Н.А. Маклаков, 1871-1918) savā uzrunā paziņoja: “laiks mest pie malas šo sentimentālo likumības ievērošanas pozu!”, taču kolēģija iebilda. Zemkopības un zemes ierīkošanas virspārvaldnieks Krivošeins (А.В. Кривошеин, 1857-1921) šo viedokli formulēja tā: “Mums tomēr jāuzvedas kā pasaules lielvalstij, kaut, nenoliedzami, Maklakova kunga teiktais skan ļoti vilinoši”.[16]
Militārajās aprindās to, ka karš būs ilgs un grūts, jo Vācija ir ļoti nopietns pretinieks, kurš neizbēgami iesaistīsies konfliktā, apjēdza vēl pirms reālas karadarbības sākšanās. Šajā uz praktisko rezultātu orientētajā vidē radās viedoklis, ka “viss ir labs, kas veicina uzvaru”, tāpēc vēršanās pret piefrontes guberņu vācu iedzīvotājiem (kā arī ungāriem, ebrejiem, katoļu un luterāņu mācītājiem u.tml.), nolūkā nodrošināt armijas aizmuguri, nepieļaut spiegošanu un sabotāžas aktus, bija neizbēgama. Jau 1914. gada vasarā armijas vadība izstrādāja plānu vāciešu deportācijai no pierobežas apgabaliem III klases vagonos uz pašu rēķina apsardzes pavadībā, samierinoties tikai ar minimāli nepieciešamajiem apstākļiem izdzīvošanai. Pirmās deportācijas sākās jau oktobrī no Polijas. 7. Novembrī pēc Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka infantērijas ģenerāļa Ruzska rīkojuma, sākās vāciešu deportācija no Vidzemes, Kurzemes un Rīgas, bet 30. novembrī – no Suvalku guberņas. Deportēja pamatā uz Sibīriju un Pievolgu, bet operācijas tehnisko nodrošinājumu uzņēmās armija. Arī no mūsdienu Latvijas teritorijas, kur nebija lielu vācu zemnieku koloniju, uz Permas guberņu kā “neslēpti naidīgus Krievijas armijai un potenciālus spiegus” šādi deportēja Stukmaņu (vc. Stockmannshof, kr. Штоксмангоф) ciema, t.s. Iršu iedzīvotājus, 350 ģimenes[17], u.c. vācu kolonistus, kopā vairāk nekā 10 000 cilvēku[18]. Par armijas nostāju šajā jautājumā uzskatāmi liecina Virspavēlnieka mītnes ģenerāļa Januškeviča (Н.Н. Янушкевич, 1868-1918) ar roku uzšņāpta rezolūcija uz ziņojuma no Novočerkaskas par vācu kolonistu deportācijām 1914. gada beigās no Volīnijas malas: “Labāk lai izput, nekā spiego”.[19]
Lai sakārtotu šo jautājumu, 1914. gada oktobrī Ministru padome ķērās pie t.s. “likvidācijas likumu” (ликвидационные законы) projekta izstrādes. 1915. gada 2. februārī uz Valsts pamatlikumu 87. panta pamata imperators Nikolajs II apstiprināja trīs likumus: 1) "Par Krievijas pavalstnieku austriešu, ungāru, vāciešu un turku zemes īpašumiem un tiesībām uz zemes apstrādi" (kr. О землевладении и землепользовании в государстве Российском австрийских, венгерских, германских или турецких подданных), 2) "Par austriešu, ungāru un vāciešu izcelsmes pavalstnieku tiesību uz zemi un tās apstrādes pātraukšanu pierobežas apgabalos" (kr. О прекращении землевладения и землепользования австрийских, венгерских или германских выходцев в приграничных местностях), 3) "Par dažu kategoriju Krievijas pavalstnieku austriešu, ungāru, vāciešu un turku tiesībām uz zemes īpašumiem un zemes apstrādi" (kr. О землевладении и землепользовании некоторых разрядов состоящих в русском подданстве австрийских, венгерских или германских выходцев). Uz to pamata tika tālāk pieņemta virkne aktu, saskaņā ar kuriem Krievijas impērijas teritorijā – Pēterburgas guberņā, Baltijas guberņās, Polijas karalistē, ziemeļrietumu guberņās (Kauņas, Grodņas, Viļņas, Minskas, Suvalku) dienvidrietumu un dienvidu guberņās (Besarābijas, Hersonas, Taurijas, Jekaterinoslavskas) un Pieamūras apgabalā, kā arī 100 jūdžu joslā gar visu valsts robežu - naidīgo valstu pavalstniekiem tika liegta iespēja iegādāties īpašumus, bez tam, tika noteikts, ka arī Krievijas vāciešiem “noteiktajā laikā un brīvprātīgi jāatsakās no nekustamajiem īpašumiem ārpus pilsētām”. Ja noteiktajā termiņā īpašuma brīvprātīga nodošana valstij netiktu īstenota, šos īpašumus bija piespiedu kārtā jāpārdod izsolē.[20] Pieņemot šos likumus netika slēpts, ka viens no to mērķiem ir vienotas vāciski runājošās diasporas kā tādas likvidēšana, jo no pārvaldes viedokļa šādas ietekmīgas, bet kultūras ziņā nošķirtas etniskas grupas pastāvēšana apdraud valsti.[21]

Vilciena sastāvs ar deportējamajiem vāciešiem kareivju pavadībā. Adamovkas (Адамовка) dz. stacija, 1915. gads.

1915. gada pavasarī sākās piespiedu masveida vācu kolonistu deportācija no dienvidu guberņām (tie veidoja visai plašas kolonijas mūsdienu Ukrainas zemēs, kā arī vairākas kolonijas Lietuvā un Kurzemē) uz Pievolgu un sibīriju, pilsētniekus tā neskāra. Interesanti, ka no katra vācu ciema varas iestādes ņēma ķīlniekus (savus pavalstniekus!), lai mazinātu nepaklausību vai personu centienus šķērsot frontes līniju un pāriet pretinieka pusē. Jāatzīst gan, ka tīri praktisku apsvērumu dēļ armijas vadība to uzskatīja par lieku: “turēt ķīlniekus, armijai atkāpjoties, nav lietderīgi (..) Tie tikai lieki apgrūtina varas iestādes, jo tām jātērē laiku un resursus, lai ķīlniekus uzturētu un pārvietotu”.[22] Kopā uz Iekškrieviju pārvietoja ap 300 000 vāciešu. Izvietoja tos vai nu sabiedriskajās ēkās, vai ļāva īrēt dzīvesvietas. Valsts atvēlētais bēgļu pabalsts 1915. gadā bija 2 rubļi 65 kapeikas mēnesī vienam cilvēkam, vēlāk, sakarā ar ekonomiskajām grūtībām, pabalstu samazināja.
Kolonistu uz vietas palikušo kustamo un nekustamo mantu izdalīja vietējiem zemniekiem, kā arī bēgļiem no karadarbības zonas, par ko visai daudz rakstīja avīzēs, pamazām veidojot sabiedrībā viedokli, ka vāciešu manta nemaz nav privātīpašums – viņi to vēsturiski piesavinājušies no pamatiedzīvotājiem, - tātad to atņemt ir likumīgi. Zemi vajadzēja pārņemt Zemnieku bankai (Крестьянский банк), taču realitātē to lielāko tiesu sagrāba vietējās varas elite. Valsts pretvācu iekšpolitiku un tās propagandu daudzviet Krievijā uztvēra kā atļauju laupīt, ja vien aplaupāmais ir vācietis, un vairākās dienvidu guberņās (kurās, starp citu, bija arī vācbaltu īpašumi) šī ideja tika sākta īstenot arī praksē.[23] To visu vēl veicināja patriotiskā propaganda, kas aktīvi kultivēja vācieša kā viennozīmīga „iekšējā ienaidnieka“ tēlu.
Deportēto vāciešu liktenis nebija apskaužams. Tiem bija atņemts viss nekustamais īpašums, kustamo bija spiesti pārdot krietni zem tirgus vērtības, paši aizdzīti uz Iekškrieviju. Kara laika grūtību pārņemtajās pilsētās liela skaita piespiedu migrantu parādīšanās izraisīja visai naidīgu reakciju. Iekšlietu ministrs un Atsevišķā žandarmu korpusa šefs kņazs Ščerbatovs (князь Н.Б. Щербатов, 1868-1943) 1915. gada 8. septembrī ziņoja: "Pilsētas dumpojas un nevēlas uzņemt [deportētos vāciešus]“.[24] Nacionālisma propagandas pārņemtajā presē viennozīmīgi dominēja negatīvs vācieša tēls. Par vācu koloniju zemniekiem tika propanēts, ka tie esot “rupji, prasti, nekaunīgi mežoņi, kas ne tikai nevar būt nekādi kultūrtrēģeri, bet tiem vieta kā reizi ir mūžam piedzērušās un nevaldāmās Vācijas armijas rindās”.[25] Bez tam publiski tika vispārināts, ka visi vācieši esot potenciāli spiegi.
Karastāvoklis ļāva Krievijas valdībai vairs nerēķināties ar tradicionālajām civiltiesiskajām normām un ķerties arī pie plānveidīgas Baltijas guberņu deģermanizācijas, likvidējot vācbaltu bruņniecības privilēģiju atliekas un mērķtiecīgi mazinot to ietekmi visu trīs guberņu pašpārvaldē, ko ar sajūsmu uztvēra pārējās vietējo iedzīvotāju etniskās grupas: latvieši un igauņi. T.i. pastiprinot jau XIX gs. 90. gados aizsāktās t.s. rusifikācijas politikas vadlīnijas. 1915. gadā tika apturēta Baznīcas reformas likumprojekta apstiprināšana Valsts domē, 1916. gadā apturēja divus zemes reformas likumprojektus, lai tos pārstrādātu atbilstoši jaunajai situācijai. Baznīcas reformā bija paredzēts likvidēt kūriju sistēmu draudžu amatpersonu vēlēšanās, panākt draudžu locekļu tiesisko vienlīdzību, zemes reforma paredzēja rentējamo zemju piespiedu pārdošanu rentniekiem. Viens no pamatmotīviem, ko savā vēstulē justīcijas ministram I.Ščeglovitovam (И.Г.Щегловитов, 1861-1918) 1915. gada 8. aprīlī norāda iekšlietu ministrs Maklakovs, bija likvidēt latviešu un igauņu rentnieku atkarību no muižniecības. 1915. gada martā sākās darbs pie vācbaltu bruņniecības politiskā statusa likvidēšanas, pārvēršot to identisku Iekškrievijas guberņu muižnieku sapulcēm. 1916. gada 29. martā Valsts domē tika iesniegts apstiprināšanai likumprojekts „Par sarakstes, luterāņu garīdzniecības sapulču protokolu un lietvedības valodu un vairāku līdzšinējo likumu pantu pārskatīšanu šajā sakarā“ (О языке переписки, делопроизводства, суждений и протоколов заседаний протестантских духовных учреждений и лиц и о пересмотре некоторых статей закона, связанных с этим вопросом). Visas šīs ieceres apturēja Februāra revolūcija, izdevās tikai likvidēt t.s muižnieku „īpašās privilēģijas“ un muižas policiju.[26] Tomēr jāatzīst, ka tik neceremoniāli, kā ar vācu koloniju zemniekiem, ar baltiešiem neizrīkojās. To sociālais statuss tomēr bija daudz augstāks.
Visas ģermanofobiskās 1914.-1917. valsts kampaņas mērķus var rezumēt ģenerālleitnanta Kurlova teiktajā: Krievijas vāciešus “jāpiespiež norobežoties no saviem tautasbrāļiem, aizmirst par kopīgo izcelsmi, valodu, atteikties no radiniekiem, kas karo frontes otrā pusē”.[27]

Vēršanās pret “vāciešiem” nacionālistiski patriotiskās propagandas diskursā
Tikko kā tika izsludināts, ka Vācija pietiekusi karu Krievijai, patriotu pūlis, policijai neiejaucoties, izdemolēja Vācijas vēstniecību, kas atradās uz Lielās Jūras (Большой Морской) un Īzaka laukuma (Исаакиевская площадь) stūra. Pat norāva bronzas Dioskūru un zirgu skulptūras, kas rotāja ēkas jomtu, bet no pašas ēkas palika tikai sienas.[28][29]

Vācijas vēstniecības ēka Pēterburgā.

2014.

Atsauces

  1. ↑ Велицин А.А. Иностранная колонизация в России. // Русский вестник. 1889, N°1, 2, 3; Велицин А.А. Немецкое завоевание на юге России. // Русский вестник. 1890, N°1, 2, 3; u.c.
  2. ↑ Оболенская С.В. «Германский вопрос» и русское общество конца XIX в. // Россия и Германия. Вып. 1. Москва, 1998, c. 200
  3. ↑ 1913. gadā kā “vācieši” bija reģistrēti 1 200 000 pavalstnieki. - Кабузан В.М. Немецкоязычное население в Российской империи и СССР в XVIII -XX веках (1719 - 1989 гг.): Историко-статистическое исследование. - Москва, 2003, c. 61-63.
  4. ↑ Военно-статистический ежегодник армии на 1912 год. - Военная типография: СПб, 1914, с. 54, 234-235.
  5. ↑ Man zināmā visaptverošākā publikācija par šo tēmu ir Мелеберг А.А. Немцы в российской армии накануне первой мировой войны. // Вопросы истории. 1998, № 10.
  6. ↑ Зайончковский П.А. Офицерский корпус русской армии перед Первой Мировой войной. // Вопросы истории, № 4, 1981, с. 23.
  7. ↑ Список Генерального Штаба; исправлен по 1 июля 1914г. - Военная типография, Пг, 1914
  8. ↑ Список капитанам Гвардейской пехоты по старшинству; составлен по 1 сентября 1913 г. - Военная типография: СПб., 1913.
  9. ↑ Komplektēts nosacīti, jo Krievijas armijā bija noteikts, ka procentuāli vienā pulkā virsnieku personālsastāvā katoļi vai luterāņi nedrīkstēja pārsniegt 10%.
  10. ↑ Список генерал-адъютантам, генерал-майорам и контр-адмиралам Свиты Его Величества и флигель-адъютантам по старшинству; составлен по 1 июля 1913 г. - Военная типография: СПб. 1913.
  11. ↑ Меленберг А.А. Немцы в российской армии накануне первой мировой войны // Вопросы истории, 1998, №10, с. 127-130.
  12. ↑ Список генералов по старшинству; составлен по 1 сентября 1904 г. - Военная типография: СПб. 1904; Список генералов по старшинству; составлен по 1 марта 1913 г.; Список... по 1 июля 1913 г.
  13. ↑ Список подполковникам по старшинству; составлен по 15 мая 1913г. - Военная типография: СПб. 1913; Список полковникам... по 1 марта 1913 г. - СПб., 1913.
  14. ↑ Телеграмма начальнику штаба Казанского военного округа из Ставки Верховного Главнокомандующего. 5 декабря 1914 г.
  15. ↑ Деннингхаус В. Русские немцы: общественные настроения в Поволжье в период Первой мировой войны // Военно-исторические исследования в Поволжье. Выпуск 7. Саратов, 2006, c.176-186.
  16. ↑ Совет министров Российской империи в годы Первой мировой войны: Сборник документов. - СПб., 1999, c. 33.
  17. ↑ Курцев A.H. Беженцы Первой мировой войны в России (1914 - 1917) // Вопросы истории. 1999. № 8, c. 101
  18. ↑ Būmane Ilze. Vācu kolonijas atstari Iršos. // Portāls la.lv, 25.04.2012.
  19. ↑ Нелипович С.Г. Источники по истории немецких колонистов в России в годы Первой мировой войны (обзор документов Российского государственного военно-исторического архива) // Российские немцы: историография и источниковедение. - Москва, 1997, c. 107.
  20. ↑ Немцы в истории России: Документы высших органов власти и военного командования, 1652 - 1917. - Москва, 2006, c. 568-572.
  21. ↑ Совет министров Российской империи... c. 110.
  22. ↑ Отчет временного военного генерал-губернатора Галиции по управлению краем за время с 1-го сентября 1914 г. по 1 июля 1915 г. - Киев, 1916, c. 17.
  23. ↑ Линдеман К.Э. Законы 2-го февраля 1915 г. (об ограничении немецкого землевладения в России) и их влияние на экономическое состояние Южной России. - Москва, 1915, c. 104
  24. ↑ Совет министров Российской империи... c. 266.
  25. ↑ Новое время (Петроград). 1915. 2 февр.
  26. ↑ Андреева Наталья C. Прибалтийские немцы и Российская правительственная политика в начале XX века. – Мiръ: Санкт-Петербург, 2008, 312 с. ISBN 978-5-98846-034-3
  27. ↑ Нелипович С.Г. Депортации в России 1914 – 1918 гг. // Военно-исторический журнал. 1997. - № 1, c 42.
  28. ↑ Воейков В. Н. С царём и без царя. Воспоминания последнего дворцового коменданта. Гельсингфорс. 1936, c. 96.
  29. ↑ Приказ войскового наказного атамана Сибирского казачьего войска об ограничении прав немцев-колонистов. 04.09.1916 г.
Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācbaltieši_un_vācieši_Krievijas_impērijā_Pirmā_pasaules_kara_laikā&oldid=60359"