Atšķirības starp "Vēstures avots" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Vēstures avots''' (angl. ''Historical Source'', kr. ''исторический источник'') - autentisks [[artefakts]], kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā | + | '''Vēstures avots''' (angl. ''Historical Source'', kr. ''исторический источник'') - autentisks [[artefakts]], kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā; viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, ēka, dienasgrāmata, lelle, vēstule, priekšmets, t.i. materiālās kultūras pieminekļi, rakstītie pieminekļi un valodas materiāli, – un ir izmantojams kā līdzeklis vēstures pētīšanai. Šaurākā nozīmē: attiecīgā laika posma dokumenti, ziņas, rakstiskas liecības. |
Ir lietiskie avoti (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.); mutvārdu avoti (leģendas, atmiņas u.tml.); rakstiskie avoti (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.); vizuālie avoti (gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.). Iedala tiešajos un netiešajos. Netiešie avoti satur informāciju par situāciju netiešā jeb pastarpinātā veidā (piem., apģērbs, aprakstoša literatūra u.tml.). Tiešie tiesību vēstures avoti ir konkrētu informāciju saturošie objekti jeb rakstītie avoti (piem., lēņa grāmatas, statūti, hronikas, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits aspekts avotā apzināti noklusēts vai izkropļots). | Ir lietiskie avoti (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.); mutvārdu avoti (leģendas, atmiņas u.tml.); rakstiskie avoti (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.); vizuālie avoti (gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.). Iedala tiešajos un netiešajos. Netiešie avoti satur informāciju par situāciju netiešā jeb pastarpinātā veidā (piem., apģērbs, aprakstoša literatūra u.tml.). Tiešie tiesību vēstures avoti ir konkrētu informāciju saturošie objekti jeb rakstītie avoti (piem., lēņa grāmatas, statūti, hronikas, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits aspekts avotā apzināti noklusēts vai izkropļots). | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 13. aprīlis, plkst. 11.06
Vēstures avots (angl. Historical Source, kr. исторический источник) - autentisks artefakts, kas sniedz tiešu liecību par kādu vēstures posmu vai notikumu, ir tapis aplūkojamajā laikā; viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, ēka, dienasgrāmata, lelle, vēstule, priekšmets, t.i. materiālās kultūras pieminekļi, rakstītie pieminekļi un valodas materiāli, – un ir izmantojams kā līdzeklis vēstures pētīšanai. Šaurākā nozīmē: attiecīgā laika posma dokumenti, ziņas, rakstiskas liecības.
Ir lietiskie avoti (arheoloģiskie, etniskie materiāli, hidronīmi un toponīmi, priekšmeti, arhitektūras objekti u.tml.); mutvārdu avoti (leģendas, atmiņas u.tml.); rakstiskie avoti (hronikas, manuskripti, dokumenti, laikraksti u.tml.); vizuālie avoti (gleznas, fotogrāfijas, kino- un dokumentālās filmas, kartogrāfijas materiāli u.tml.). Iedala tiešajos un netiešajos. Netiešie avoti satur informāciju par situāciju netiešā jeb pastarpinātā veidā (piem., apģērbs, aprakstoša literatūra u.tml.). Tiešie tiesību vēstures avoti ir konkrētu informāciju saturošie objekti jeb rakstītie avoti (piem., lēņa grāmatas, statūti, hronikas, kodeksi, likumi, statūti, notas, saraksti u.tml.). Avotu un literatūras objektivitāti ietekmē autentiskums (satura atbilstība reālajiem notikumiem, noraksti var būt kļūdaini u.tml.) kā arī sociālais vai politiskais pasūtījums, kas avotu padara subjektīvu (šādā gadījumā vērtīgu informāciju sniedz jau tas, kāpēc tas vai cits aspekts avotā apzināti noklusēts vai izkropļots).
Skat. arī:
Literatūra par šo tēmu
- Dokumenti liecina: Latvijas vēstures dokumentu izlase skolām. 1939–1991 / sast. Z.Baķe, I.Gundare, M.Kotts, V.Nollendorfs, R.Pētersons, D.Staško, Dz.Zujeva. – Latvijas Okupācijas muzejs: Rīga, 1999. – 197 lpp. ISBN 9984-9332-1-0
Resursi internetā par šo tēmu
- Фальсификации исторических источников. Подборка материалов.
- Балабуха А. Когда врут учебники истории.
- Козлов В.П. Фальсификация исторических источников: источниковедческий, историографический, архивоведческий аспекты.
- Козлов В.П. Тайны фальсификации. Анализ подделок исторических источников XVIII-XIX веков (.djvu)
- Козлов В.П. Тайны фальсификации. Анализ подделок исторических источников XVIII - XIX веков
- Козлов В.П. Обманутая, но торжествующая Клио (Подлоги письменных источников по российской истории в XX веке)
- Жуковская Л.П. Поддельная докириллическая рукопись (К вопросу о методе определения подделок) // Что думают ученые о "Велесовой книге"
- Соболев Н.А. Проблема изданий-фальсификаторов. // Что думают ученые о "Велесовой книге"
