Vēsturisko ciklu teorija

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 7. decembris, plkst. 10.52, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vēsturisko ciklu teorija (no sengr. kyklos - aplis) - mācība, ka vēstures un kultūras attīstībā viss atkārtojas. Radās XIX-XX gs. mijā, kad salīdzināmā vēsturiskā metode vairs neapmierināja pētnieku vajadzības un alktuāls kļuva jautājums par salīdzināmās analīzes kritērijiem. Kļuva skaidrs, ka salīdzinājumiem un analoģijām vēsturē parasti ir kopīga tikai procesu norises forma, nevis to saturs. Kultūras ciklu teorija piedāvāja veidu, kā pārvarēt šīs grūtības. Šīs teorijas piekritēji (Špenglers, Toinbijs) postulēja, ka tieši vēstures procesu norises veidā, tiem raksturīgajā "kultūras kopīgajā stilā" izpaužoties iekšējās vēstures likumsakarības. Vēstures analoģijām neesot nepieciešams pamatojums, tās esot pašas par sevi ticamas. Vēstures analoģiju izmantošanu uzlukoja nevis par palīgmetodi, bet gan par vēstures intuitīvu fundamentālu ontoloģisku struktūru, kultūrvēstures procesu atkārtošanos, sinhronismu un ciklisko raksturu uztverot kā liecību, ka pastāv vispārvēsturiski likumi.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 219. lpp.

  • Goldstein J. Long Cycles: Prosperity and War in the Modern Age. - Yale Univrsity Press: New Haven (CT), 1988, p. 285
  • Nefedov S.A. A Model of Demographic Cycles in Traditional Societies: The Case of Ancient China. // Social Evolution & History. 2004, 3(1): 69–80
  • Postan M.M. Essays on Medieval Agriculture and General Problems of the Medieval Economy. - Cambridge University Press: Cambridge, 1973
  • Turchin P. Historical Dynamics: Why States Rise and Fall. - Princeton University Press: Princeton, NJ, 2003

Resursi internetā par šo tēmu