Atšķirības starp "Valsts" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Valsts''' - sabiedrības organizēšanas forma, kurai raksturīgas konkrēta teritorija un tajā dzīvojošs iedzīvotāju (pavalstnieku) kopums, kas pakļauts centralizētam suverēnai valsts varai un tās pārvaldes aparātam, kodificētai likumdošanai, ideoloģijai un tiek uztverts kā vienots veidojums. Kā sociāls fenomens parādās [[Senie laiki|senajos laikos]] līdz ar pirmajām [[Civilizācija|civilizācijām]], koncentrējoties ap [[Monarhs|valdnieka]] figūru kā augstākās varas nesēju un iemiesojumu. Teritorija un pavalstnieki bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu, resp., tās teritoriālo un personisko iedarbību. Tādēļ vēl [[Jaunie laiki|jaunajos laikos]] Francijas karalis Luijs XIV varēja teikt: ''L’etat c’est moi''. Sākotnējs bija valdnieks, un no viņa tiek atvasinātas tiesības un likumi, lai gan, valdniekam nepildot (vai slikti pildot) savas funkcijas, tā vara varēja zaudēt leģitimitāti padoto acīs, un valdnieks varēja zaudēt gan varu, gan dzīvību. Valdnieka personīgais un valsts īpašums netika nošķirti, tas savu valsti vai daļu no tās varēja pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā šādu valdnieku valdījumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja [[Austroungārijas impērija|Austroungārijas impēriju]]). Par tiesību subjektu tika atzīts tikai valdnieks, nevis valsts. Modernās valsts izpratnes sākums meklējams [[renesanse]]s un [[apgaismība]]s laikmetu [[Absolūtā monarhija|absolūtās monarhijas]] realitātē, kad sāka iezīmēties valdnieka un valsts (“kroņa”) tiesiskās izpratnes nosķiršanās tendence. Sākotnēji šīs nošķiršana bija vērsta uz valdnieka personīgā īpašuma un “kroņa” jeb valsts īpašuma nodalīšanu - galvenokārt pārvaldes atvieglošanas nolūkos, kā arī, lai “nesaprātīgs” karalis nevarētu “izsaimniekot” visu valdošajai dinastijai (saviem pēctečiem) piederošo īpašumu. XVIII-XIX gs. sākās valsts tiesiskās uzbūves izmaiņas virzienā uz [[Konstitucionālisms|konstitucionālismu]], t.i., par valdnieka pakļaušanu tiesību virsvadībai (valsts [[konstitūcija]]i kā augstākā ranga tiesību normai). Konstitucionālā valstī (konstitucionālā monarhijā) monarhs vairs nestāv pāri tiesībām, tātad nav vairs ''legibus absolutus'', bet ir pakļauts pāri viņam stāvošām tiesībām, resp., konstitūcijai. | + | '''Valsts''' - sabiedrības organizēšanas forma, kurai raksturīgas konkrēta teritorija un tajā dzīvojošs iedzīvotāju (pavalstnieku) kopums, kas pakļauts centralizētam suverēnai valsts varai un tās pārvaldes aparātam, kodificētai likumdošanai, ideoloģijai un tiek uztverts kā vienots veidojums. Kā sociāls fenomens parādās [[Senie laiki|senajos laikos]] līdz ar pirmajām [[Civilizācija|civilizācijām]], koncentrējoties ap [[Monarhs|valdnieka]] figūru kā augstākās varas nesēju un iemiesojumu. Teritorija un pavalstnieki bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu, resp., tās teritoriālo un personisko iedarbību. Tādēļ vēl [[Jaunie laiki|jaunajos laikos]] Francijas karalis Luijs XIV varēja teikt: ''L’etat c’est moi''. Sākotnējs bija valdnieks, un no viņa tiek atvasinātas tiesības un likumi, lai gan, valdniekam nepildot (vai slikti pildot) savas funkcijas, tā vara varēja zaudēt leģitimitāti padoto acīs, un valdnieks varēja zaudēt gan varu, gan dzīvību. Valdnieka personīgais un valsts īpašums netika nošķirti, tas savu valsti vai daļu no tās varēja pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā šādu valdnieku valdījumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja [[Austroungārijas impērija|Austroungārijas impēriju]]). Par tiesību subjektu tika atzīts tikai valdnieks, nevis valsts. Modernās valsts izpratnes sākums meklējams [[renesanse]]s un [[apgaismība]]s laikmetu [[Absolūtā monarhija|absolūtās monarhijas]] realitātē, kad sāka iezīmēties valdnieka un valsts (“kroņa”) tiesiskās izpratnes nosķiršanās tendence. Sākotnēji šīs nošķiršana bija vērsta uz valdnieka personīgā īpašuma un “kroņa” jeb valsts īpašuma nodalīšanu - galvenokārt pārvaldes atvieglošanas nolūkos, kā arī, lai “nesaprātīgs” karalis nevarētu “izsaimniekot” visu valdošajai dinastijai (saviem pēctečiem) piederošo īpašumu. XVIII-XIX gs. sākās valsts tiesiskās uzbūves izmaiņas virzienā uz [[Konstitucionālisms|konstitucionālismu]], t.i., par valdnieka pakļaušanu tiesību virsvadībai (valsts [[konstitūcija]]i kā augstākā ranga tiesību normai). Konstitucionālā valstī (konstitucionālā monarhijā) monarhs vairs nestāv pāri tiesībām, tātad nav vairs ''legibus absolutus'', bet ir pakļauts pāri viņam stāvošām tiesībām, resp., konstitūcijai. Relatīvi nesen, [[Jaunākie laiki|visjaunākajos laikos]], valdniek pārstāja uzskatīt par valsts (vai vismaz valsts varas) augstāko nesēju, bet gan par tikai par valsts institūciju, kam ir (tikai) konstitūcijā noteiktas kompetences. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. aprīlis, plkst. 20.22
Valsts - sabiedrības organizēšanas forma, kurai raksturīgas konkrēta teritorija un tajā dzīvojošs iedzīvotāju (pavalstnieku) kopums, kas pakļauts centralizētam suverēnai valsts varai un tās pārvaldes aparātam, kodificētai likumdošanai, ideoloģijai un tiek uztverts kā vienots veidojums. Kā sociāls fenomens parādās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, koncentrējoties ap valdnieka figūru kā augstākās varas nesēju un iemiesojumu. Teritorija un pavalstnieki bija tikai palīgelementi, lai konstatētu un novērtētu valdnieka varu, resp., tās teritoriālo un personisko iedarbību. Tādēļ vēl jaunajos laikos Francijas karalis Luijs XIV varēja teikt: L’etat c’est moi. Sākotnējs bija valdnieks, un no viņa tiek atvasinātas tiesības un likumi, lai gan, valdniekam nepildot (vai slikti pildot) savas funkcijas, tā vara varēja zaudēt leģitimitāti padoto acīs, un valdnieks varēja zaudēt gan varu, gan dzīvību. Valdnieka personīgais un valsts īpašums netika nošķirti, tas savu valsti vai daļu no tās varēja pirkt, pārdot, dāvināt, mantot. Tipiska bija valstu kā šādu valdnieku valdījumu apvienošana precību rezultātā (tādā veidā Habsburgu dinastija izveidoja Austroungārijas impēriju). Par tiesību subjektu tika atzīts tikai valdnieks, nevis valsts. Modernās valsts izpratnes sākums meklējams renesanses un apgaismības laikmetu absolūtās monarhijas realitātē, kad sāka iezīmēties valdnieka un valsts (“kroņa”) tiesiskās izpratnes nosķiršanās tendence. Sākotnēji šīs nošķiršana bija vērsta uz valdnieka personīgā īpašuma un “kroņa” jeb valsts īpašuma nodalīšanu - galvenokārt pārvaldes atvieglošanas nolūkos, kā arī, lai “nesaprātīgs” karalis nevarētu “izsaimniekot” visu valdošajai dinastijai (saviem pēctečiem) piederošo īpašumu. XVIII-XIX gs. sākās valsts tiesiskās uzbūves izmaiņas virzienā uz konstitucionālismu, t.i., par valdnieka pakļaušanu tiesību virsvadībai (valsts konstitūcijai kā augstākā ranga tiesību normai). Konstitucionālā valstī (konstitucionālā monarhijā) monarhs vairs nestāv pāri tiesībām, tātad nav vairs legibus absolutus, bet ir pakļauts pāri viņam stāvošām tiesībām, resp., konstitūcijai. Relatīvi nesen, visjaunākajos laikos, valdniek pārstāja uzskatīt par valsts (vai vismaz valsts varas) augstāko nesēju, bet gan par tikai par valsts institūciju, kam ir (tikai) konstitūcijā noteiktas kompetences.
Literatūra par šo tēmu
- Valdniecība un valdnieks. // Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., 47.-56. lpp. ISBN 9984-617-13-0
