Atšķirības starp "Vecākā Livonijas atskaņu hronika" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Hronikas autors nav zināms. Dažkārt par hronikas autoru uzskata Dītlebu Alnpeki, kura vārds ierakstīts t.s. "Bergmaņa kodeksa" beigās, kur minētā sarakstīšanas vieta un laiks - [[Rēvele]]s [[komtureja]] 1296. gadā. Visticamāk, Alnpeke nav autors, bet ir bijis saistīts vai nu ar kādreizējo hronikas īpašnieku vai pārrakstītāju. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 3 hronikas noraksti, kaut gan ziņas ir vēl par 3 citiem zudušiem (Toruņas (1418.- 1446.), Cēsu (1523.) un Pērnavas (XVI gs.) noraksts), no kuriem vecākais ir XIV gs. ''Codex Bergmanni'', kas nāk no Rīgas Doma un Sv.Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754.-1823.) bibliotēkas (noraksts ap 1539. gadu piederējis Rīgas arhibīskapa vasalim Reinholdam Tīzenhauzenam Bērzaunē, tad ap 1625. gadu nonācis Ļvovas rātskunga Johana Alnpekes bibliotēkā, savukārt 1797. gadā no Ļvovas rātes ierēdņa Bretšneidera to nopircis L.Bergmanis). Noraksta eksemplārs pēc 1. Pasaules kara tika aizvests uz Vāciju un tā atrašanās vieta nav zināma. Vienīgais pilnībā saglabājies noraksts ir XV gs. vidū tapušais Codex Palatinus (atrodas Heidelbergas Palatīnas bibliotēkā). Vēl saglabājies daļējs XVI gs. noraksts (divi fragmenti: 2039.-2064. un 6715.-6756. rinda) Kopenhāgenā Dānijas valsts arhīvā. | Hronikas autors nav zināms. Dažkārt par hronikas autoru uzskata Dītlebu Alnpeki, kura vārds ierakstīts t.s. "Bergmaņa kodeksa" beigās, kur minētā sarakstīšanas vieta un laiks - [[Rēvele]]s [[komtureja]] 1296. gadā. Visticamāk, Alnpeke nav autors, bet ir bijis saistīts vai nu ar kādreizējo hronikas īpašnieku vai pārrakstītāju. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 3 hronikas noraksti, kaut gan ziņas ir vēl par 3 citiem zudušiem (Toruņas (1418.- 1446.), Cēsu (1523.) un Pērnavas (XVI gs.) noraksts), no kuriem vecākais ir XIV gs. ''Codex Bergmanni'', kas nāk no Rīgas Doma un Sv.Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754.-1823.) bibliotēkas (noraksts ap 1539. gadu piederējis Rīgas arhibīskapa vasalim Reinholdam Tīzenhauzenam Bērzaunē, tad ap 1625. gadu nonācis Ļvovas rātskunga Johana Alnpekes bibliotēkā, savukārt 1797. gadā no Ļvovas rātes ierēdņa Bretšneidera to nopircis L.Bergmanis). Noraksta eksemplārs pēc 1. Pasaules kara tika aizvests uz Vāciju un tā atrašanās vieta nav zināma. Vienīgais pilnībā saglabājies noraksts ir XV gs. vidū tapušais Codex Palatinus (atrodas Heidelbergas Palatīnas bibliotēkā). Vēl saglabājies daļējs XVI gs. noraksts (divi fragmenti: 2039.-2064. un 6715.-6756. rinda) Kopenhāgenā Dānijas valsts arhīvā. | ||
| − | Pirmo reizi hroniku iespieda (''Codex Bergmanni'', 107 eksemplāri) 1817. gadā Bergmanis. 1844. gadā K.E.Napjerskis (1793.-1864.) pēc atrastā ''Codex Palatinus'' materiāla izdeva papildinājumus Bergmaņa izdevumam. Tajā pašā gadā Fr.Pfeifers Štutgartē nodrukāja ''Codex Palatinus''. Šie izdevumi ir bibliogrāfiski retumi, bet to zinātniskā vērtība maza. Tikpat diletantisks ir 1853. gadā "Scriptores rerum Livonicarum" I sējumā publicētais T.Kalmeijera un K.Napjerska sagatavotais hronikas variants, jo vienkārši pārpublicēja L.Bergmaņa izdevumu ar K.Napjerska papildinājumiem. Pirmo valodnieciski zinātnisko hronikas izdevumu publicēja 1876. gadā Tērbatas universitātes ģermānistikas profesors Leo Meijers (1830.-1910.), gan iztiekot bez topogrāfiskā, vēsturiskā un hronoloģiskā komentāra. | + | Pirmo reizi hroniku iespieda (''Codex Bergmanni'', 107 eksemplāri) 1817. gadā Bergmanis. 1844. gadā K.E.Napjerskis (1793.-1864.) pēc atrastā ''Codex Palatinus'' materiāla izdeva papildinājumus Bergmaņa izdevumam. Tajā pašā gadā Fr.Pfeifers Štutgartē nodrukāja ''Codex Palatinus''. Šie izdevumi ir bibliogrāfiski retumi, bet to zinātniskā vērtība maza. Tikpat diletantisks ir 1853. gadā "Scriptores rerum Livonicarum" I sējumā publicētais T.Kalmeijera un K.Napjerska sagatavotais hronikas variants, jo vienkārši pārpublicēja L.Bergmaņa izdevumu ar K.Napjerska papildinājumiem. Pirmo valodnieciski zinātnisko hronikas izdevumu publicēja 1876. gadā Tērbatas universitātes ģermānistikas profesors Leo Meijers (1830.-1910.), gan iztiekot bez topogrāfiskā, vēsturiskā un hronoloģiskā komentāra. 1848. gadā iznāca Rēveles ģimnāzijas skolotāja E.Meijera veiktais hronikas tulkojums mūsdienu vācu valodā. 1893. gadā iznāca Matīsa Siliņa veiktais hronikas tulkojums latviešu valodā (gan ne dzejā, bet prozā), bet 1937. gadā J.Saivas veiktais hronikas atdzejojums. |
Versija, kas saglabāta 2012. gada 7. februāris, plkst. 16.12
Vecākā Livonijas atskaņu hronika jeb Rīmju hronika (vc. Livländische Reimchronik) - otra senākā (pēc t.s. Indriķa hronikas) Livonijas teritorijā sarakstītā hronika, rakstītās vēstures avots, kas vēsta par Zobenbrāļu ordeņa un Livonijas ordeņa darbību u.c. notikumiem Livonijā XII gs. (līdz 1290. gadam). Līdz 1262./63. gadam notikumu apraksts veidots juceklīgi, neievērojot hronoloģisko secību, un cik var spriest, līdz 1227. gadam notikumi savstarpēji sajaukti, konstatēta virkne faktu kļūdu. Šķiet, no 1279.-1290. gadam autors pats ir daudzu notikumu aculiecinieks. Avots satur pamatā unikālas ziņas, kas fragmentāri un nevienmērīgi atspoguļojas sinhronajos dokumentos, un tā materiāls uzskatāms par nozīmīgu vēstures avotu jautājuma izpētē. Hronikas teksts 12018 dzejas rindu garš, sarakstīts atskaņu bagātā dzejas formā, ar vidusaugšvācu valodas (Mittelhochdeutsch) austrumu dialektā (Ostmitteldeutsch) ietekmi sākumdaļā, līdz 1895. rindai. Tipoloģiski pieder pie t.s. galda literatūras, t.i. domāta lasīšanai priekšā ordeņa brāļiem garnizonu ēdienreizēs, lai, klausoties par ordeņa varonīgo pagātni, tajos uzturētu aizrautību un vēlmi kalpot ticībai ar zobenu.
Hronikas autors nav zināms. Dažkārt par hronikas autoru uzskata Dītlebu Alnpeki, kura vārds ierakstīts t.s. "Bergmaņa kodeksa" beigās, kur minētā sarakstīšanas vieta un laiks - Rēveles komtureja 1296. gadā. Visticamāk, Alnpeke nav autors, bet ir bijis saistīts vai nu ar kādreizējo hronikas īpašnieku vai pārrakstītāju. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 3 hronikas noraksti, kaut gan ziņas ir vēl par 3 citiem zudušiem (Toruņas (1418.- 1446.), Cēsu (1523.) un Pērnavas (XVI gs.) noraksts), no kuriem vecākais ir XIV gs. Codex Bergmanni, kas nāk no Rīgas Doma un Sv.Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754.-1823.) bibliotēkas (noraksts ap 1539. gadu piederējis Rīgas arhibīskapa vasalim Reinholdam Tīzenhauzenam Bērzaunē, tad ap 1625. gadu nonācis Ļvovas rātskunga Johana Alnpekes bibliotēkā, savukārt 1797. gadā no Ļvovas rātes ierēdņa Bretšneidera to nopircis L.Bergmanis). Noraksta eksemplārs pēc 1. Pasaules kara tika aizvests uz Vāciju un tā atrašanās vieta nav zināma. Vienīgais pilnībā saglabājies noraksts ir XV gs. vidū tapušais Codex Palatinus (atrodas Heidelbergas Palatīnas bibliotēkā). Vēl saglabājies daļējs XVI gs. noraksts (divi fragmenti: 2039.-2064. un 6715.-6756. rinda) Kopenhāgenā Dānijas valsts arhīvā.
Pirmo reizi hroniku iespieda (Codex Bergmanni, 107 eksemplāri) 1817. gadā Bergmanis. 1844. gadā K.E.Napjerskis (1793.-1864.) pēc atrastā Codex Palatinus materiāla izdeva papildinājumus Bergmaņa izdevumam. Tajā pašā gadā Fr.Pfeifers Štutgartē nodrukāja Codex Palatinus. Šie izdevumi ir bibliogrāfiski retumi, bet to zinātniskā vērtība maza. Tikpat diletantisks ir 1853. gadā "Scriptores rerum Livonicarum" I sējumā publicētais T.Kalmeijera un K.Napjerska sagatavotais hronikas variants, jo vienkārši pārpublicēja L.Bergmaņa izdevumu ar K.Napjerska papildinājumiem. Pirmo valodnieciski zinātnisko hronikas izdevumu publicēja 1876. gadā Tērbatas universitātes ģermānistikas profesors Leo Meijers (1830.-1910.), gan iztiekot bez topogrāfiskā, vēsturiskā un hronoloģiskā komentāra. 1848. gadā iznāca Rēveles ģimnāzijas skolotāja E.Meijera veiktais hronikas tulkojums mūsdienu vācu valodā. 1893. gadā iznāca Matīsa Siliņa veiktais hronikas tulkojums latviešu valodā (gan ne dzejā, bet prozā), bet 1937. gadā J.Saivas veiktais hronikas atdzejojums.
Atsauces un piezīmes
Literatūra par šo tēmu
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 28.-33. lpp.
