Vilkatis latviešu folklorā - mīts vai īstenība?

Buks Artis

Hipotēze par latviešu ornamenta un mitoloģijas saskarsmes aspektiem

Rakstā aplūkota vilkaču un vilka tēma latviešu folklorā, nosakot šī tēla lomai raksturīgāko un mēģinot izvirzīt hipotēzi par iespējamu šī mīta visai utilitāro izcelsmi, t.i. mēģinot saistīt vilkača tēlu ar agrā dzelzs laikmeta karavīru brālībām.

---

Atslēgas vārdi: latviešu mitoloģija, latviešu folklora, vilkatis, vilkači

---

Jau XX gs. sākumā T.Zemzaris tam pievērsa vērību, rakstot: "Spriežot pēc XVI un XVII gs. speciālās literatūras, vilkaču jautājumam vajadzēja būt sevišķi aktuālam taisni Latvijā, jo vairāki ievērojami viduslaiku autori (kā teologs Olavs Magnus, mediķis Kaspars Peikers, jurists Bodēns, Johans Fišarts u.c.) cenšas pierādīt vilkaču realitāti ar "drošām ziņām no Livonijas un Prūsijas". Viņam pievienojas arī K.Straubergs: “No plašās XVI gs burvestību literatūras visvairāk ziņu nāk par vilkačiem Livonijā, kas šai laikā vispār kļūst slavena kā burvju un raganu zeme." 
Interesanti ir kas cits. Pat visai pavirši pārlūkojot latviešu tautas ticējumus, redzam, ka tajos atspoguļotajiem vilkačiem bijusi visai izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas atgādina drīzāk militāru vai paramilitāru formējumu hierarhiju, struktūru un organizētību, nevis mitoloģisku tēlu funkcijas, bet pats vilks konsekventi tiek dēvēts par "Dieva suni". Neizbēgami rodas vēlme noskaidrot, vai te mēs sastopamies ar klasisku mitoloģisku fenomenu, vai arī zem šī mīta slēpjas arī kāds racionāls faktors?

Visi zin vielas nezūdamības likumu: no nekā nekas nerodas un nekas nekur nepazūd. Ja vilka un vilkača tēls atstājis tik spēcīgas pēdas visu indoeiropiešu tautu atmiņā, un spēlējis tik ievērojamu lomu gara kultūrā, tad, iespējams, ir bijis kāds visai nopietns iemesls kāpēc mitoloģijā šis mītu un ticējumu cikls radies un tik ilgi saglabājies. Tāpēc jo dīvaini šķiet, ka šo jautājumu Latvijā praktiski neviens tā nopietni nav pētījis. Bet, ja apkopojam latviešu mitoloģijā sastopamo informāciju par vilku un vilkati (abi šie tēli ir savstarpēji cieši saistīti), un salīdzinām ar indoeiropiešu tautu mitoloģijās sastopamajām likumsakarībām, tēma kļūst pat ļoti interesanta.

Vilks un vilkatība kā izplatīts motīvs mitoloģijā

Priekšstati par cilvēka spēju pārvērsties par vilku (pārstāvot gan no cilts izdzītu noziedznieku, slepkavu, ļaundari, gan arī Dieva gribas izpildītāju - "Dieva suni") apvieno vienā sistēmā daudzos mītus par vilku, un tam veltītos rituālus, kā arī t.s. "cilvēka vilka" kompleksu, ko mūsdienās pētījis Z. Freids un romānā iemiesojis H. Hese. Tas paver jaunu interesantu lappusi seno cilvēku pasaules uzskatā.


Rituāli, kuros ļaudis ietērpās vilku vai lāču ādās, vai arī gāja ar vilka masku vai izbāzni, daudzās Eiropas tautās saistās ar rudens beigām un ziemas sākšanos (laiku, kad, kā zinām, visbiežāk norisa karadarbība: raža ir novākta, purvi aizsaluši, vīrieši nav tik ļoti noslogoti saimniecībā). Tieši decembri daudzu Eiropas tautu tradīcijās saista ar vilku, piemēram, latviešu - "vilku mēnesis", čehu - "vlči mesic", u.c.

Tādi motīvi kā "vilks = Dieva suns", "lācis = debesu dievības dēls" (it īpaši ar pērkonu saistīti), "lāča pārvietošanās no debesīm uz zemi" (un otrādi), "lācis un auglība", - ļauj iekļaut vilka un lāča tēlus t.s. pamatmītu shēmā. Šajā sakarā visai nozīmīga ir austrumslāvu auglības un lopu dievības Velesa identificēšana vai saistīšana ar lāci Aizvolgas “lāča kultā”, vilka kā auglības un drošības simbola funkcijas utt. 
Folklorā redzam saglabājušās atskaņas un ticējumus par vilku saistību ar kāzām (kuras arī, starp citu, visbiežāk svinēja rudens beigās). Te sastopam gan līgavaini, kurš pārvēršas par vilku, gan ticējumus par burvjiem, kas spēj pārvērst par vilkiem visus kāzu viesus. Par šo ticējumu arhaismu liecina tas, ka indoeiropiešu tradīcijās līgavaiņa pārvēršanos par vilku saista ar senatnē visai izplatītu laulības veidu - līgavas zagšanu. Šai ziņā interesanta ir hetu likumos minētā "cilvēka pārvēršanās par vilku" formula: zikua aš kištat (“tu kļuvi par vilku”), - kas atbilst senindiešu vrko hi sah ("viņš tapis vilks" - īpašs statuss laulības ceremonijas laikā, zogot līgavu).

T.s. "primitīvo" tautu vidū plaši izplatīts priekšstats, ka varenāko šamaņu dvēselēm piemīt spēja pārvērsties par vilku, lāci, ērgli vai alni. Vairākās Sibīrijas un Z-Amerikas tradīcijās konstatēta īpašas “lāču šamaņu” kategorijas nodalīšanās. Tie sevi ne tikai identificēja ar lāci, bet arī daudzos gadījumos "padarīja par lāčiem" pārējos rituāla dalībniekus (piemēram, paši ģērbās un pārējos ietērpa lāču ādās). Vilkatības spēja, jeb spēja pārvērsties par lāci tika piedēvēta šamaņiem un burvjiem arī Pečoras komi un citu šī reģiona tautu tradīcijās. Vilku un lāču maskas un kostīmi ir saistīti ar daudziem rituāliem, kuros notiek cilvēka pārģērbšanās par vilku vai lāci, un kuri jau sen ir zaudējuši tiešo saistību ar medībām. 
Lāču rits tiek apjēgts gan mitoloģisko tēlu un tiem atbilstošo sižetu līmenī, gan arī mitoloģizētu nostāstu un teiku līmenī (nostāsti par mežā apmaldījušās sievietes kopdzīvi ar lāci vai lācenes sakaru ar mednieku). Tā radusies arī īpaša puscilvēku, puslāču kategorija, kas pieminēta folkloras un mitoloģiskajos tekstos.

Lielais vārdu krājums, kas apzīmē vilku, no indoeiropiešu kopības perioda, liecina par šī plēsoņas lielo izplatību indoeiropiešu cilšu apdzīvotajās teritorijās, kā arī par tā kulta un rituālo nozīmi, kas atspoguļojas senākajās indoeiropiešu tradīcijās. Par tā visai lielo nozīmi visā indoeiropiešu pastāvēšanas laikā līdz pat vēsturiskajam laikam liecina arī lielais skaits etnonīmu un toponīmu, kuru pamatā ir "vilks" (ulk).

Veselas tautas un teritorijas tika sauktas par vilkiem. Piemēram, Apenīnu pussalā lukāni (no vārda lycos - vilks), jeb hirpāni (no osku hirpus - vilks). Frīģijā (Mazāzija) orku cilts (orkoi'), sarmatu cilts urgi (vilki - tā Strabons) un senirāņu cilts girkāņi (vrkāna). Girkānijas (novads Kaspijas jūras D-A krastā - Vrkān/Hyrkaniā') iedzīvotāji sevi dēvēja par vilkiem (no persu "gurg" - vilks), un to karavīri ļoti augstu kotējās visā Vidusāzijā līdz pat viduslaikiem. Balkānos, kā vēsta Strabons, daki sevi dēvējuši par "vilkiem", savukārt Ziemeļbalkānus dēvējuši par "vilka sienu" (Bizantijas Stefans). Grieķijā un grieķu Mazāzijā pie šīs nosaukumu grupas pieskaitāma Likaonija un, iespējams, arī hetu province Lukka. Pēdējie arheoloģiskie pētījumi konstatē "vilka" pēdas VIII-VII g.tk.p.m.ē. mijā gandrīz visā Priekšāzijā, Mazāzijā, Balkānu pussalā (Tesālijā), Irānas plakankalnē, Palestīnā kā arī dažos Ziemeļeiropas apgabalos un Anglijā.

Jau Seno Tuvo Austrumu (konkrēti, hetu) tekstos ir liecības arī par "lāčcilvēkiem" (hartagga-). Arī latviešu tautas pasakās pieminēts lācenes dēls. Tautām, kam ir attīstījies fratriālais totēmisms, lāča un vilka kults nereti tiek motivēts ar tā totēmisko funkciju. Obas ugri kādreiz lāci uzskatīja par poru fratrijas senci, vēlāk lāča kults izplatījās visā ciltī. Ziemeļamerikas tlinkitiem lāča ģints bija iekļauta vilka fratrijā. Lāču un vilku ģintis ir konstatētas arī huroniem, irokēziem un vairākām citām Z-Amerikas indiāņu ciltīm. Taču vilks kā mītisks simbols ieņem daudz svarīgāku vietu.

Hetu tradīcijā vilkam ir īpaša loma kā sakrālu īpašību iemiesojumam. Rituālā, kur tiek uzskaitīti dzīvnieki mūžzaļajā “Pasaules kokā”, norādīta to savstarpējā hierarhija, un vilks atrodas pašā augšā. Vilka vieta hetu mitologijas Pasaules kokā sakrīt ar līdzīgām paralēlēm citās indoeiropiešu tradīcijās, kas liecina par atbilstošo hetu priekšstatu senumu. Senģermāņu mitoloģijā Odinam/Votanam (senislandiešu Odinn, senaugšvācu Wuotan, senangļu Woden), kuru asociēja ar Pasaules koku, kā upuri ziedoja vilku, kuru pakāra uz rituāla staba ko sauca par "vilku stabu" (sal. etimoloģiski ar sensakšu waragtreo – “noziedznieka koks”; senislandiešu vargtre – “vilku koks”).

Vilka un vilkatības saistība ar karavīru kārtu mitoloģijā un kultūrā

Kopš senseniem laikiem vilks daudzu tautu mitoloģiskajā pasaules uzskatā saistās ar karavīru aizgādņa, cilts dibinātāja kultu, kā arī ar karadraudzes rituāliem, karavīru iniciāciju. Vilks simbolizē cilts vienotību, tas ir īpašs sociālais statuss, cilts vadoņa "visuzinības" simbols. [9] Viena no rituālo zīmējumu pamattēmām ir cilvēki vilka maskās. Vilka kults ieņem īpašu vietu jau vissenākajos kultūras slāņos, kur "vilks" ir konkrētas sociālas organizācijas - karavīru brālības, - simbols. Vilku bars dabā atspoguļo karavīru kopu cilvēku sabiedrībā.
 Kā uzzinām no izrakumos atrastajām hetu ķīļrakstu plāksnītēm, to valdnieks Hatusiliss I (XVII gs. p.m.ē.) esot licis saviem karavīriem būt "kā vilkiem": uetna aš maan paangur. Analoģisks priekšstats par vilku baru kā par karadraudzes simbolu ir svaniem un čečeniem Kaukāzā (arī jaunās čečenu valsts Ičkerijas ģerbonī un karogā attēlots vilks).

Arī kara dievības, karavīru aizgādņa saistība ar vilku parādās gandrīz visu indoeiropiešu tautu tautu mitoloģijās. Seno ģermāņu karavīru aizgādni Odinu visur pavada divi svētie vilki - Geri un Freki, - kas ir tā "suņi". Skandināvu karavīru aizgādnis vienrocis Tīrs tika attēlots tērpies vilka ādā. Analoģiski priekšstati sastopami arī gruzīnu un čečenu mitoloģijā. Igauņu mitoloģijas jaunākajā slānī vilks cieši saistīts ar sv. Juri, Drakona kāvēju (kristietībā - karavīru patrons) kā mājlopu aizgādni. Tas esot vilku - "sv. Jura kucēnu" - pavēlnieks. Etrusku pazemes dievība un mirušo aizgādnis Aita (Aita, Eita) parasti tika attēlots ar vilka skalpu uz galvas, pārējā vilkāda bija uz pleciem kā apmetnis. Ļoti nozīmīga vieta itāļu mītos bija Marsam, kas citu Apenīnu pussalas cilšu vidū bija pazīstams ar dažādiem vārdiem - Māvorts, Māmerts, Marmars, Mārts, - kurš agrīnajos mītos bija auglības un zemkopības dievība, taču vēlāk parādījās tā saistība ar karu (aizstāvot iztikas avotus). Tas izpaužas vēr sacrum rituālā: kad draudēja briesmas, ļaudis deva zvērestu, ka ziedos Marsam jaunlopus un pirmdzimtos, bet tas, kā jau cilts zemes aizgādnis, palīdzēs atvairīt nelaimi. Bērnus atšķirībā no jaunlopiem neupurēja burtiski - kad tie sasniedza pilngadību, tos nosūtīja uz cilts teritorijas robežām. Tur tie kā Marsa priesteri-karavīri sargāja zemi un kalpoja Marsam. Viņus dēvēja par sakrāniem vai māmertiešiem, un to pavadoņi un mītiskie aizgādņi bija Marsa svētie dzīvnieki vilki.

Sāgas vēsta, ka skandināvu karavīru brālību locekļi "berserki" (bearshirts – “lāča krekls”) bijuši tik skarbi, ka gājuši kaujā bez bruņām, pretinieku cirtienus atvairot un tos nogalinot tikai ar rokām, kājām un ieroci. ]Savukārt tos, kuri savu saistību ar vilka totemu un karotprasmi izmantoja ļaunos nolūkos, kā vēsta hetu, seno ģermāņu likumi, kā arī Platons, uzskatīja par visļaunākajiem noziedzniekiem (senislandiešu vargr – “vientuļais vilks”, hetu hurkilaš – “noziedznieks”, gotu ga-warg-jan – “notiesātais”), kurus ir jānogalē, līdzko tos notver. Sengrieķu tradīcijā cilvēks, kurš veicis īpašu rituālu slepkavību, "kļūst par vilku" (Platons, "Republika"). Tam atbilst senislandiešu formula, kur izlīguma zvērestā slepkava turpmāk "tiks saukts par vilku" (skal sva vida vargr heita).

Indoeiropiešu mītos tālais sencis, varonis, spēj pārvērsties par vilku - piemēram, sengrieķu Dolons, Autoliks, Likāons, senslāvu Змей Огненный Волк, senģermāņu Beovulfs, u.c.), - kas funkcionāli atbilst ar slāvu un Balkānu tautu folklorā sastopamo волкодла, lietuviešu vilktakis, viltakas, vilktakas, vilkotakas, vilkolakas, vilkalokas, vilkalotas, baltkrievu ваукалака utt.

Bieži senie valdnieki un karavadoņi, sauca sevi par vilkiem. Piemēram, gruzīnu valdnieks Vahtangs l Gorgasala (no gurgsār – “vilkgalvis”), kura vārds arī etimoloģiski nozīmē "ar vilka ķermeni" - warxtang (sal. ar osetīnu varoņa vārdu nartu eposā: waexaeg - vilks). Romas mītiskos dibinātājus - Romulu un Remu, - māte esot ieņēmusi no kara dievības Marsa, kurš pie viņas ieradies vilka izskatā. Vēlāk tos esot zīdījusi vilcene. Viens no senindiešu eposa "Mahābharata" centrālajiem varoņiem ir Bhima (senindiešu bhīma – “šausmīgais”), saukts arī par Vrikodaru (“vilka rumpis”). Eposā viņš tēlots kā atriebējs un pasaules atbrīvotājs no ļaundariem. Seno grieķu Autoliks (Autolykos - "pats vilks", jeb "iemiesojies vilkā") - ārkārtīgi veikls laupītājs un blēdis, spēja pārvērsties par vilku, kļūt neredzams. Kā izveicīgs un prasmīgs karotājs, viņš bija varoņa Herakla skolotājs cīņas mākslās. Pēc leģendas, arī Polockas kņazs Vseslavs (XI gs.) esot pratis pārvērsties par vilku.

Dienvidu slāvu ticējumos šāda varoņa pirmā pazīme ir no dzimšanas manāmā "vilka vilna" (slovēņu - volčja dlaka, serbu un horvātu vučka dlaka) uz galvas (sal. ar senislandiešu vilkača pazīmi - vargshār - vilka mati). Šādu cilvēku, kurš spēj pārvērsties par vilku, serbi un horvāti sauc par vukodlak vai vlokodlak, slovēņi par volkodlak, bulgāri - влколак vai врколак, senslāvi – вльколакь vai вурколакь, poļi - wilkolek, čehi - vlkodlak. Balkānu ciematos vēl XX gs. sākumā bija dzīva šāda paraža: piedzimstot zēnam, bērnu saņēmēja skaļi paziņoja: "vilcene dzemdēja vilcēnu". Pēc tam jaundzimušo ietina vilka ādā, bet kaklā uzkāra vilka zobu vai maisiņā iešūtu gabaliņu vilka sirds. Tas viss garantējot puikam izaugt par “īstu vīru”.

Taču vissenākā šā vārda forma ir bijis saliktenis no diviem vārdiem - vilka un lāča nosaukumiem, - kas abi nenoliedzami ir saistīti ar karavīra kultu. Hetu rituālos "cilvēki/vilki" dejo kopā ar "cilvēkiem/lāčiem" (hartagga-), kam analoģiska aprakstīta vilku un lāču ādās tērptu gotu karavīru deja. Senģermāņu īpašvārdos "lācis" bieži tiek apvienots ar "vilku" - senislandiešu ulf-bjorn, bjorn-olfr, senaugšvācu wulf-bero, ber-ulf, gotu bēr-ulfus. Tomēr, kaut arī "lāča" kulta nozīme indoeiropeiskajā tradīcijā ir ārkārtīgi liela, tomēr "vilka" rituālā nozīme ir daudz svarīgāka.

Seno baltu un slāvu tradīcijās paralēles ar hetu un senģermāņu tradīciju īpaši skaidri parādās rituālā, kad "cilvēks pārvēršas par vilku", iegūstot brīnumainas spējas un īpašu "visuzinātāja" statusu. Te atspoguļojas visai sens indoeiropiešu priekšstats par "ļaužu vilku ādās", "vilkaču" īpašajām zināšanām un neordinārajām spējām. Šai ziņā visai raksturīga ir senindoeiropiešu saknes ueit'n (vilks) etimoloģiskā saistība ar sakni ueit - "zināt, jaust" (senindiešu veda, senslāvu ведати - "zināt", latviešu vieds), no kuras nāk ukraiņu вищун, вовкун (vilkatis), senčehu vedi (vilkates), slovēņu vedomci, vedunci, vedarci (vilkači). Par tā arhaismu liecina arī citās indoeiropiešu valodās sastopamie radniecīgi vilka nosaukumi: senislandiešu vitnir, hetu uetna', u.c.

Attiecīgi arī seno tautu karavīru kārtai piederīgie asociēja sevi ar vilku baru (piem. heti, irāņi, hellēņi, ģermāņi, u.c. indoeiropiešu tautas) un bieži svētku rituālu deju laikā (piem. hetu "cilvēki-vilki") un karagājienos valkāja tērpu, kur vilka galva bija uzstiepta uz bruņucepures, bet pārējā vilkāda kā apmetnis sedza plecus un muguru. Sengrieķu karavīri, kuri bija sevišķi izcēlušies kaujā, kā atšķirības un goda zīmi valkāja vilka, lauvas vai panteras ādas apmetni. Arī "Iliadā" sengrieķu karavīri bieži salīdzināti ar vilkiem: "Kā vilki virsū tie metās..." [IV: 470.]; "Itin kā vilki, kam krūtis ir pilnas ar spēku,... Sirds vairs tiem nepazīst baiļu..."[XVI: 155-165.]; "Pielīst pie ātrajiem ahaju kuģiem un slepeni vērot... Apsedza muguru plato ar pelēku vilkādas segu,..."[X: 300-335.]; "Dzeltenu lauvādu arī sev uzmeta platajos plecos, lielu, tā sniedzās līdz papēžu galiem..."[X: 20.].

Vilkādas apģērbšanai bija arī maģisks spēks un tā liecina par īpašu juridisko stāvokli. Seno ģermāņu tradīcijā karavīri tiek attēloti vilku ādās un tiek saukti par “vilkiem” (sal. senangļu - heorwulfas, waelwulfas - karotāji-vilki). Interesanti, ka Bizantijā līdz pat impērijas vēlākajam laikam Ziemassvētkos tika imitētas gotu karavīru dejas vilku ādās. Šāds ietērps bija arī dažām Senās Romas leģionu vienībām, konkrēti, izlūkiem (velītiem), taurētājiem, bundziniekiem, karognesējiem kā arī vairāk parādes karaspēka daļai - pretoriāņu gvardei. Izņemot izlūkus (raugoties no mūsdienu militārās pieredzes viedokļa, šie tērpi lieliski ļāva karavīram neatpazītam pārvietoties un maskēties mežā vai citā ar augu valsti pārbagātā vidē: pat pamanot tālumā pavīdam vilka muguru, sargkareivis neuztrauksies)
, uzskaitītās ieroču šķiras ne tik daudz piedalījās reālās kaujās, cik bija reprezentatīvas, to ietērps laika gaitā mazāk mainījās nekā kaujas daļām. (Mūsdienās klasiski šāds parādes vienības ietērpa konservatīvisma paraugi ir Lielbritānijas karalienes gvarde, Vatikāna gvarde u.c.)


Par vilkatību žurnālā Наука и религия rakstīja V. Zadorožnijs: "Herodots sniedz liecības par kādu Ziemeļeiropas cilti, kuras piederīgie katru gadu uz vairākām dienām pārvērtušies par vilkiem. Ar tādu lieluma māniju sirgušas daudzas ciltis dažādās Eiropas malās. Piemēram, senajiem baltiem bijuši karavīri vilki - Dieva kalpi, - kas gājuši kaujā burtiski kā driģenes saēdušies (narkotiku pielietošana esot bijusi rituāla sastāvdaļa). Kaujas laikā šādi karavīri savās halucinācijās uzskatīja sevi par vilkiem. Daži no viņiem neatgriezeniski "iestrēga" vilka tēlā un tad šo cilvēku/vilku, kurš uzbruka ganāmpulkiem, paša ciltsbrāļi bija spiesti nogalināt."

Atsauces

Izmantotā literatūra:

• Latviešu tautas dzēvesziņa. - Rīga, 1990.
• V. Klētnieks. Senču raksti. - Rīga, 1990.
• "Archīvs". - Melnburna, 1982.
• A. Dancītis. Ugunskrusts. - Rīga, 1931.
• E. Brastiņš. Latvju raksta kompozīcija. 1978.
• Z. Konstants. Jēkabs Bīne un latviešu ornaments. // Latviešu lietišķā māksla. - Rīga, 1989.
• A. Rubenis. Senās zīmes un simboli. - Rīga, 1990.
• Laodzi. Daodedzin. - Rīga, 1986.
• R. Mūks. Čūskas lietā. // "Literatūra un Māksla", 12.07.1991.

---

Publicēts: Букс А. Волкодлак – войн древних балтов. // Наука и религия. - Nr. 8, 1995.