Atšķirības starp "Vipers Roberts" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Dzimis 1859. gada 14. jūlijā Maskavā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Tēvs Jurijs Vipers - ģeogrāfijas, fizikas un matemātikas skolotājs. 1876. gadā absolvējis klasisko ģimnāziju un uzsācis studijas Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kuru absolvēja 1880. gadā, 21 gada vecumā. Kļuva par vēstures skolotāju. Ar tēva atbalstu 1885.-1886. gadus pavada Eiropā, apmeklējot Berlīni, Minheni, Vīni un Parīzi, kur klausījās ievērojamāko vēsturnieku lekcijas un apmeklēja šo pilsētu lielākās bibliotēkas, vācot materiālus par XVI gs. [[Reformācija]]s vēsturi. Atgriezies, 1887. gadā nokārtoja maģistra eksāmenus vispārējā vēsturē un 1891. gadā tika ievēlēts par privātdocentu Maskavas universitātē. Sāka strādāt pie disertācijas, kuras darba vadītājs bija prof. V.J.Gerjē. 1892. gadā devās uz Ženēvu, kur strādāja pie savas disertācijas "Baznīca un valsts Ženēvā XVI gs. kalvinisma laikmetā". Disertāciju aizstāvēja 1894. gada maijā<ref>Disertācija ''Церковь и государство въ Женеве XVI века въ эпоху кальвинизма'' tika izdota Maskavā 1894. gadā (686 lpp.) un kā temata plašuma, tā izmantoto avotu ziņā bija ievērojams pētījums, guva plašu atzinību gan Krievijas impērijā, gan Rietumeiropā.</ref> - darbs bija tik augstā līmenī, ka prof. Gerjē ierosināja jaunajam maģistrantam vēstures doktora grādu piešķirt uzreiz, neprasot maģistra grāda iegūšanu. Pēc disertācijas aizstāvēšanas uzsāka akadēmisko darbību. No 1894. līdz 1897. gadam vēstures profesors Jaunkrievijas universitātē Odesā, no 1899. līdz 1897. gadam vēstures profesors Maskavā, bet no 1924. gada vēstures profesors Latvijas universitātē. Precējies (sieva Anastasija). Latvijā ieradās 1924. gada vasarā un, ievēlēts par jaunāko laiku vispārējās vēstures profesoru, 13. oktobrī nolasīja ievadlekciju "Vēsture un tagadne". | Dzimis 1859. gada 14. jūlijā Maskavā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Tēvs Jurijs Vipers - ģeogrāfijas, fizikas un matemātikas skolotājs. 1876. gadā absolvējis klasisko ģimnāziju un uzsācis studijas Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kuru absolvēja 1880. gadā, 21 gada vecumā. Kļuva par vēstures skolotāju. Ar tēva atbalstu 1885.-1886. gadus pavada Eiropā, apmeklējot Berlīni, Minheni, Vīni un Parīzi, kur klausījās ievērojamāko vēsturnieku lekcijas un apmeklēja šo pilsētu lielākās bibliotēkas, vācot materiālus par XVI gs. [[Reformācija]]s vēsturi. Atgriezies, 1887. gadā nokārtoja maģistra eksāmenus vispārējā vēsturē un 1891. gadā tika ievēlēts par privātdocentu Maskavas universitātē. Sāka strādāt pie disertācijas, kuras darba vadītājs bija prof. V.J.Gerjē. 1892. gadā devās uz Ženēvu, kur strādāja pie savas disertācijas "Baznīca un valsts Ženēvā XVI gs. kalvinisma laikmetā". Disertāciju aizstāvēja 1894. gada maijā<ref>Disertācija ''Церковь и государство въ Женеве XVI века въ эпоху кальвинизма'' tika izdota Maskavā 1894. gadā (686 lpp.) un kā temata plašuma, tā izmantoto avotu ziņā bija ievērojams pētījums, guva plašu atzinību gan Krievijas impērijā, gan Rietumeiropā.</ref> - darbs bija tik augstā līmenī, ka prof. Gerjē ierosināja jaunajam maģistrantam vēstures doktora grādu piešķirt uzreiz, neprasot maģistra grāda iegūšanu. Pēc disertācijas aizstāvēšanas uzsāka akadēmisko darbību. No 1894. līdz 1897. gadam vēstures profesors Jaunkrievijas universitātē Odesā, no 1899. līdz 1897. gadam vēstures profesors Maskavā, bet no 1924. gada vēstures profesors Latvijas universitātē. Precējies (sieva Anastasija). Latvijā ieradās 1924. gada vasarā un, ievēlēts par jaunāko laiku vispārējās vēstures profesoru, 13. oktobrī nolasīja ievadlekciju "Vēsture un tagadne". | ||
| − | Izcils lektors, daudzu populāru mācību grāmatu autors. Interesējies par visiem vēstures aspektiem, šauri nespecializējoties uz ko vienu. Maskavas universitātē lasīja lekciju gursus gan vēstures filosofijā, gan Seno Austrumu, Egejas kultūra, Senās Grieķijas vēsture, Senās Romas vēsture, agro viduslaiku vēsture (ieskaitot arābus un Bizantiju), vēlo viduslaiku vēsture, Romas teokrātija un tās sabrukums, pilsētu dzīves attīstība, sektantu kustības, XVIII-XIX gs. sabiedriskās idejas un to attīstība, u.c. Īpašu viņa vērību guva Tukidīds, kurš viņaprāt bijis visu laiku ģeniālākais vēsturnieks. No jauno laiku vēsturniekiem aizrāvies ar [[Sorels Albērs|A.Sorela]] (''Sorel'') un [[Laviss Ernsts|E.Lavisa]] (''Lavisse'') darbiem. Par savu pamataicinājumu uzskatīja tieši pedagoga darbu. Agrāk par kolēģiem pamanīja pārvērtības un paradigmu maiņu, kas izpaužas viņa darbos "Vēstures zinātnes krīze" (1918.), "Eiropas kultūras bojāeja" (1918.) u.c. Meklēja cēloņus Eiropas politiskās un sociālās dzīves pārvērtībām, industrializācijas pagurumam, jauno agrāro valstu tapšanai. Viperam ierodoties Rīgā, Latvijas un latviešū vēstures pētīšana no nacionālā aspekta bija tikai aizmetnī, latviešiem nebija neviena nopietna vēsturieka, visu vēstures literatūru veidoja vācbaltiešū vēsturnieku darbi, taču interese koncentrējās tieši uz šo jautājumu, nevis par pasaules vēsturi kopumā. Viperam, kurš šo jautājumu nepārzināja, nācās mainīt savu darbu virzienu un specializēties šī reģiona vēsturē, uzsākot avotu studijas Rīgas pilsētas bibliotēkā un vēlāk arī Latvijas valsts arhīvā. Viņa neitrālā pozīcija un plašā erudīcija ļāva strādāt ar avotiem, kas līdz šim tika atzīti par nenozīmīgiem. Latvijas historiogrāfijai viņš atklāja XVIII gs. Vidzemes [[Apgaismība|apgaismotāju]] mācītāju J.G.Eizenu, lielākajai daļai vēsturnieku nezināmos juridiskos tekstus, piemēram, Vienošanās līgumus par bēgļu izdošanu, D.Hilhena (1599.), E.E.Mengdena (1643.) un Budberga-Šrādera (1738.) Vidzemes zemes tiesību projektus, [[Sigismunda Augusta privilēģijas]] (1561.), [[Vidzemes zemes tiesības]] (1671.), [[Bruņinieku tiesības]], [[dzimtbūšana]]<ref>Vipera pētījumi dzimtbūšanas jautājumā, kas nesaskanēja ar klasisko pieeju, izsauca visai nopietnu un aktīvu kritiku. Jau 1927. gada ziemā prof. L.Arbuzovs rakstīja: "šis zinātnes lauks godājamam autoram līdz šim vēl stāv tik tālu". - Arbuzovs L. Vidzemes zemnieku tiesību jautājums zviedru laikos un XVIII g.s. pirmā pusē. // IMM, 1927., II, 510.-514. lpp.</ref> u.c., rūpīgi studējot šos tekstus un cenšoties atrast to isto saturu un sasaistīt ar pārējiem vietējiem un Eiropas attiecīgā laikmeta un tēmas avotiem. | + | Izcils lektors, daudzu populāru mācību grāmatu autors. Interesējies par visiem vēstures aspektiem, šauri nespecializējoties uz ko vienu. Maskavas universitātē lasīja lekciju gursus gan vēstures filosofijā, gan Seno Austrumu, Egejas kultūra, Senās Grieķijas vēsture, Senās Romas vēsture, agro viduslaiku vēsture (ieskaitot arābus un Bizantiju), vēlo viduslaiku vēsture, Romas teokrātija un tās sabrukums, pilsētu dzīves attīstība, sektantu kustības, XVIII-XIX gs. sabiedriskās idejas un to attīstība, u.c. Īpašu viņa vērību guva Tukidīds, kurš viņaprāt bijis visu laiku ģeniālākais vēsturnieks. No jauno laiku vēsturniekiem aizrāvies ar [[Sorels Albērs|A.Sorela]] (''Sorel'') un [[Laviss Ernsts|E.Lavisa]] (''Lavisse'') darbiem. Par savu pamataicinājumu uzskatīja tieši pedagoga darbu. Agrāk par kolēģiem pamanīja pārvērtības un paradigmu maiņu, kas izpaužas viņa darbos "Vēstures zinātnes krīze" (1918.), "Eiropas kultūras bojāeja" (1918.) u.c. Meklēja cēloņus Eiropas politiskās un sociālās dzīves pārvērtībām, industrializācijas pagurumam, jauno agrāro valstu tapšanai. Viperam ierodoties Rīgā, Latvijas un latviešū vēstures pētīšana no nacionālā aspekta bija tikai aizmetnī, latviešiem nebija neviena nopietna vēsturieka, visu vēstures literatūru veidoja vācbaltiešū vēsturnieku darbi, taču interese koncentrējās tieši uz šo jautājumu, nevis par pasaules vēsturi kopumā. Viperam, kurš šo jautājumu nepārzināja, nācās mainīt savu darbu virzienu un specializēties šī reģiona vēsturē, uzsākot avotu studijas Rīgas pilsētas bibliotēkā un vēlāk arī Latvijas valsts arhīvā. Viņa neitrālā pozīcija un plašā erudīcija ļāva strādāt ar avotiem, kas līdz šim tika atzīti par nenozīmīgiem. Latvijas historiogrāfijai viņš atklāja XVIII gs. Vidzemes [[Apgaismība|apgaismotāju]] mācītāju J.G.Eizenu, lielākajai daļai vēsturnieku nezināmos juridiskos tekstus, piemēram, Vienošanās līgumus par bēgļu izdošanu, D.Hilhena (1599.), E.E.Mengdena (1643.) un Budberga-Šrādera (1738.) Vidzemes zemes tiesību projektus, [[Sigismunda Augusta privilēģijas]] (1561.), [[Vidzemes zemes tiesības]] (1671.), [[Bruņinieku tiesības]], [[dzimtbūšana]]<ref>Vipera pētījumi dzimtbūšanas jautājumā, kas nesaskanēja ar klasisko pieeju, izsauca visai nopietnu un aktīvu kritiku. Jau 1927. gada ziemā prof. L.Arbuzovs rakstīja: "šis zinātnes lauks godājamam autoram līdz šim vēl stāv tik tālu". - Arbuzovs L. Vidzemes zemnieku tiesību jautājums zviedru laikos un XVIII g.s. pirmā pusē. // IMM, 1927., II, 510.-514. lpp.</ref> u.c., rūpīgi studējot šos tekstus un cenšoties atrast to isto saturu un sasaistīt ar pārējiem vietējiem un Eiropas attiecīgā laikmeta un tēmas avotiem. Izveidoja pats savu [[Vēstures pētīšanas metodes|vēstures pētīšanas metodi]]: izskaidrot pagātni ar tagadni, aplūkojot pēckara Eiropā atdzimušo mazo nāciju, t.i. [[zemiecība]]s vēsturisko nozīmi. Vipers bija viens no pirmajiem LU mācību spēkiem, kurš iestājās par modernu un universitātes prasībām atbilstošu mācību grāmatu latviešu valodā izdošanu. |
| + | |||
| + | '''Bibliogrāfija:''' | ||
| + | * Vēsture un tagadne (1925.) | ||
| + | * Jauno laiku vēsture. I daļa: Atradumu, reformācijas laikmets (1930.) | ||
| + | * Inteliģences vēsturiskā loma (1931.) | ||
| + | * Moraliskas katastrofas un moraliskas slimības Eiropas sabiedriskā dzīvē (1933.) | ||
| + | * Jaunas problēmas vēstures ilozofijā (1936.) | ||
| + | * Jauno laiku vēsture. II daļa (1937.) | ||
| + | * Jauno laiku vēsture. III daļa (1938.) | ||
| + | * Par latviešu tautas vēstures pētīšanu sakarā ar vispārējo Eiropas vēsturi (1938.) | ||
| + | * J.G.Eizena reliģiskie uzskati (1938.) | ||
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 14. februāris, plkst. 08.54
Roberts Vipers (R.J.Wipper, 1859.-1936.) - vēsturnieks, pedagogs.
Dzimis 1859. gada 14. jūlijā Maskavā, Krievijas impērijā. Tēvs Jurijs Vipers - ģeogrāfijas, fizikas un matemātikas skolotājs. 1876. gadā absolvējis klasisko ģimnāziju un uzsācis studijas Maskavas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kuru absolvēja 1880. gadā, 21 gada vecumā. Kļuva par vēstures skolotāju. Ar tēva atbalstu 1885.-1886. gadus pavada Eiropā, apmeklējot Berlīni, Minheni, Vīni un Parīzi, kur klausījās ievērojamāko vēsturnieku lekcijas un apmeklēja šo pilsētu lielākās bibliotēkas, vācot materiālus par XVI gs. Reformācijas vēsturi. Atgriezies, 1887. gadā nokārtoja maģistra eksāmenus vispārējā vēsturē un 1891. gadā tika ievēlēts par privātdocentu Maskavas universitātē. Sāka strādāt pie disertācijas, kuras darba vadītājs bija prof. V.J.Gerjē. 1892. gadā devās uz Ženēvu, kur strādāja pie savas disertācijas "Baznīca un valsts Ženēvā XVI gs. kalvinisma laikmetā". Disertāciju aizstāvēja 1894. gada maijā[1] - darbs bija tik augstā līmenī, ka prof. Gerjē ierosināja jaunajam maģistrantam vēstures doktora grādu piešķirt uzreiz, neprasot maģistra grāda iegūšanu. Pēc disertācijas aizstāvēšanas uzsāka akadēmisko darbību. No 1894. līdz 1897. gadam vēstures profesors Jaunkrievijas universitātē Odesā, no 1899. līdz 1897. gadam vēstures profesors Maskavā, bet no 1924. gada vēstures profesors Latvijas universitātē. Precējies (sieva Anastasija). Latvijā ieradās 1924. gada vasarā un, ievēlēts par jaunāko laiku vispārējās vēstures profesoru, 13. oktobrī nolasīja ievadlekciju "Vēsture un tagadne".
Izcils lektors, daudzu populāru mācību grāmatu autors. Interesējies par visiem vēstures aspektiem, šauri nespecializējoties uz ko vienu. Maskavas universitātē lasīja lekciju gursus gan vēstures filosofijā, gan Seno Austrumu, Egejas kultūra, Senās Grieķijas vēsture, Senās Romas vēsture, agro viduslaiku vēsture (ieskaitot arābus un Bizantiju), vēlo viduslaiku vēsture, Romas teokrātija un tās sabrukums, pilsētu dzīves attīstība, sektantu kustības, XVIII-XIX gs. sabiedriskās idejas un to attīstība, u.c. Īpašu viņa vērību guva Tukidīds, kurš viņaprāt bijis visu laiku ģeniālākais vēsturnieks. No jauno laiku vēsturniekiem aizrāvies ar A.Sorela (Sorel) un E.Lavisa (Lavisse) darbiem. Par savu pamataicinājumu uzskatīja tieši pedagoga darbu. Agrāk par kolēģiem pamanīja pārvērtības un paradigmu maiņu, kas izpaužas viņa darbos "Vēstures zinātnes krīze" (1918.), "Eiropas kultūras bojāeja" (1918.) u.c. Meklēja cēloņus Eiropas politiskās un sociālās dzīves pārvērtībām, industrializācijas pagurumam, jauno agrāro valstu tapšanai. Viperam ierodoties Rīgā, Latvijas un latviešū vēstures pētīšana no nacionālā aspekta bija tikai aizmetnī, latviešiem nebija neviena nopietna vēsturieka, visu vēstures literatūru veidoja vācbaltiešū vēsturnieku darbi, taču interese koncentrējās tieši uz šo jautājumu, nevis par pasaules vēsturi kopumā. Viperam, kurš šo jautājumu nepārzināja, nācās mainīt savu darbu virzienu un specializēties šī reģiona vēsturē, uzsākot avotu studijas Rīgas pilsētas bibliotēkā un vēlāk arī Latvijas valsts arhīvā. Viņa neitrālā pozīcija un plašā erudīcija ļāva strādāt ar avotiem, kas līdz šim tika atzīti par nenozīmīgiem. Latvijas historiogrāfijai viņš atklāja XVIII gs. Vidzemes apgaismotāju mācītāju J.G.Eizenu, lielākajai daļai vēsturnieku nezināmos juridiskos tekstus, piemēram, Vienošanās līgumus par bēgļu izdošanu, D.Hilhena (1599.), E.E.Mengdena (1643.) un Budberga-Šrādera (1738.) Vidzemes zemes tiesību projektus, Sigismunda Augusta privilēģijas (1561.), Vidzemes zemes tiesības (1671.), Bruņinieku tiesības, dzimtbūšana[2] u.c., rūpīgi studējot šos tekstus un cenšoties atrast to isto saturu un sasaistīt ar pārējiem vietējiem un Eiropas attiecīgā laikmeta un tēmas avotiem. Izveidoja pats savu vēstures pētīšanas metodi: izskaidrot pagātni ar tagadni, aplūkojot pēckara Eiropā atdzimušo mazo nāciju, t.i. zemiecības vēsturisko nozīmi. Vipers bija viens no pirmajiem LU mācību spēkiem, kurš iestājās par modernu un universitātes prasībām atbilstošu mācību grāmatu latviešu valodā izdošanu.
Bibliogrāfija:
- Vēsture un tagadne (1925.)
- Jauno laiku vēsture. I daļa: Atradumu, reformācijas laikmets (1930.)
- Inteliģences vēsturiskā loma (1931.)
- Moraliskas katastrofas un moraliskas slimības Eiropas sabiedriskā dzīvē (1933.)
- Jaunas problēmas vēstures ilozofijā (1936.)
- Jauno laiku vēsture. II daļa (1937.)
- Jauno laiku vēsture. III daļa (1938.)
- Par latviešu tautas vēstures pētīšanu sakarā ar vispārējo Eiropas vēsturi (1938.)
- J.G.Eizena reliģiskie uzskati (1938.)
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Disertācija Церковь и государство въ Женеве XVI века въ эпоху кальвинизма tika izdota Maskavā 1894. gadā (686 lpp.) un kā temata plašuma, tā izmantoto avotu ziņā bija ievērojams pētījums, guva plašu atzinību gan Krievijas impērijā, gan Rietumeiropā.
- ↑ Vipera pētījumi dzimtbūšanas jautājumā, kas nesaskanēja ar klasisko pieeju, izsauca visai nopietnu un aktīvu kritiku. Jau 1927. gada ziemā prof. L.Arbuzovs rakstīja: "šis zinātnes lauks godājamam autoram līdz šim vēl stāv tik tālu". - Arbuzovs L. Vidzemes zemnieku tiesību jautājums zviedru laikos un XVIII g.s. pirmā pusē. // IMM, 1927., II, 510.-514. lpp.
