Atšķirības starp "Ziemeļlatvijas brigāde" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
7. rindiņa: 7. rindiņa:
 
* [[Latvijas armijas 1. Valmieras baterija|1. Valmieras]] un [[Latvijas armijas 2. Cēsu baterija|2. Cēsu]] artilērijas baterijas (kopā ~210 vīru);
 
* [[Latvijas armijas 1. Valmieras baterija|1. Valmieras]] un [[Latvijas armijas 2. Cēsu baterija|2. Cēsu]] artilērijas baterijas (kopā ~210 vīru);
  
Kaujasspējīgs bija tikai 2. Cēsu kājnieku pulks, kurš Igaunijas armijas sastāvā piedalījās 1919. gada jūnija [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzi]].
+
2. Cēsu kājnieku pulks 1919. gada jūnijā atradās frontē pret Sarkano armiju, taču dažas tā vienības piedalījās [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzi]] (uz to brīdi vienīgā pilnībā saformētā kaujas vienība).
  
Līdz [[Latvijas armija]]s izveidošanai, vienots uniformas standarts tā arī netika ieviests. Kā atšķirības zīme kalpoja balts apsējs ap labās rokas piedurkni ar nacionālo karodziņu un pulka apzīmējumu, kā arī "saulītes" kokarde (vai arī Krievijas kokarde ar nacionālām krāsām vidū).<ref>Berķis K. Kā ziemeļnieki pirms 15 gadiem devās cīņā par dzimteni. // Militārais apskats. 1934., Nr.5., 787. lpp.</ref>
+
Līdz [[Latvijas armija]]s izveidošanai, vienots uniformas standarts tā arī netika ieviests. Kā atšķirības zīme kalpoja balts apsējs ap labās rokas piedurkni ar nacionālo karodziņu un pulka apzīmējumu, kā arī "saulītes" kokarde (vai arī Krievijas kokarde ar nacionālām krāsām vidū).<ref>Berķis K. Kā ziemeļnieki pirms 15 gadiem devās cīņā par dzimteni. // Militārais apskats. 1934., Nr.5., 787. lpp.</ref> 1919. gada 15. jūlijā, sakarā ar [[Latvijas armija]]s izveidošanu, brigāde iekļāvās tās sastāvā, izstājoties no Igaunijas armijas pakļautības – tika papildināta un pārveidota par [[Vidzemes divīzija|Vidzemes divīziju]].
 
 
1919. gada 15. jūlijā, sakarā ar [[Latvijas armija]]s izveidošanu, brigāde iekļāvās tās sastāvā, izstājoties no Igaunijas armijas pakļautības – tika papildināta un pārveidota par [[Vidzemes divīzija|Vidzemes divīziju]].
 
  
 
Skat. arī [[Ziemeļlatvijas rezerves bataljons]], [[Dienvidlatvijas brigāde]]
 
Skat. arī [[Ziemeļlatvijas rezerves bataljons]], [[Dienvidlatvijas brigāde]]

Versija, kas saglabāta 2019. gada 10. jūlijs, plkst. 08.36

Ziemeļlatvijas brigāde - no etniskajiem latviešiem izveidots formējums Igaunijas armijas sastāvā Latvijas Neatkarības kara laikā, izveidots Tērbatā (mūsd. Tartu), 1919. gada 31. martā ar Igaunijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Laidonera pavēi Nr.1465., mobilizējot Igaunijas armijas kontrolē esošajā teritorijā latviešu vīriešus karadienestam derīgā vecumā. Brigādes komandieris J.Zemitāns, artilērijas komandieris pulkvedis-leitnants E.Kalniņš, operatīvās daļas priekšnieks kapitans M.Hartmanis, intendants P.Liepiņš. 3 kājnieku pulki (2 vai 3 bataljoni katrā), Ziemeļlatvijas partizanu pulks (pareizāk, nodaļa), un 2 rezerves bataljoni, ka ari 3 artilērijas baterijas, 1 neliels eskadrons un 1 bruņotais vilciens. 1919. gada jūnijā vēl pilnībā nenokomplektētās brigādes sastāvā ietilpa:

2. Cēsu kājnieku pulks 1919. gada jūnijā atradās frontē pret Sarkano armiju, taču dažas tā vienības piedalījās Cēsu kaujās ar Latvijas zemessardzi (uz to brīdi vienīgā pilnībā saformētā kaujas vienība).

Līdz Latvijas armijas izveidošanai, vienots uniformas standarts tā arī netika ieviests. Kā atšķirības zīme kalpoja balts apsējs ap labās rokas piedurkni ar nacionālo karodziņu un pulka apzīmējumu, kā arī "saulītes" kokarde (vai arī Krievijas kokarde ar nacionālām krāsām vidū).[1] 1919. gada 15. jūlijā, sakarā ar Latvijas armijas izveidošanu, brigāde iekļāvās tās sastāvā, izstājoties no Igaunijas armijas pakļautības – tika papildināta un pārveidota par Vidzemes divīziju.

Skat. arī Ziemeļlatvijas rezerves bataljons, Dienvidlatvijas brigāde

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Berķis K. Kā ziemeļnieki pirms 15 gadiem devās cīņā par dzimteni. // Militārais apskats. 1934., Nr.5., 787. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Kalniņš Ed. Ziemeļlatvijas armijas tapšana. // Militārais apskats. 1933., Nr.2., 179.-190. lpp.
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 295. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Berķis K. Ziemeļlatvijas atbrīvošanas sākums pirms 15 gadiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.4., 595.-599. lpp.
  • Berķis K. Kā ziemeļnieki pirms 15 gadiem devās cīņā par dzimteni. // Militārais apskats. 1934., Nr.5., 785.-794. lpp.
  • Berķis K. Kaujas gājiens uz dienvidiem. // Militārais apskats. 1934., Nr.7., 1173.-1183. lpp.
  • Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
  • Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
  • Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
  • Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
  • Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
  • Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
  • Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.
  • Ekmane B. Ziemeļlatvijas brigādes veidošanās 1919. gadā: ko par to stāsta Latvijas Kara muzeja krājums? // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata VI. – Rīga, 2005. – 192.–211. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu