Atšķirības starp "Ļeņins" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Ļeņins''' (''Ленин'') jeb īstajā vārdā '''Vladimirs Uļjanovs''' (''Владимир Ильич Ульянов'', 1870.-1924.) - politisks darbinieks, [[Marksisms|marksists]], viens no [[PSKP]] izveidotājiem un partijas līderis, [[Ļeņinisms|ļeņinisma]] mācības izveidotājs. | '''Ļeņins''' (''Ленин'') jeb īstajā vārdā '''Vladimirs Uļjanovs''' (''Владимир Ильич Ульянов'', 1870.-1924.) - politisks darbinieks, [[Marksisms|marksists]], viens no [[PSKP]] izveidotājiem un partijas līderis, [[Ļeņinisms|ļeņinisma]] mācības izveidotājs. | ||
| − | Dzimis 1870. gada 10.(22.) aprīlī Simbirskā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], [[Muižniecība|mūžmuižnieka]], [[Īstenais valsts padomnieks|īstenā valsts padomnieka]] un [[guberņa]]s tautskolu inspektora Iļjas (''Илья Николаевич Ульянов'', 1831.-1886.) un Marijas (''Мария Александровна'', dzim. ''Бланк'', 1835.-1916.) Uļjanovu ģimenē. 1879.-1887. gados mācījās pilsētas ģimnāzijā, ko absolvēja ar zelta medaļu un uzsāka studijas Kazaņas universitātes juridiskajā nodaļā (1888.-1889.). 1887. gadā par piedalīšanos atentātā pret imperatou, ar nāvi tika sodīts viņa vecākais brālis Aleksandrs. Jau pēc pāris studiju mēnešiem par piedalīšanos studentu nemieros arestēts, izslēgts no universitātes un izsūtīts nometinājumā uz "dzimšanas vietu" policijas uzraudzībā. Pēc radinieku lūguma nometināts dzīvot Kukuškinas (''Кокушкино'') ciemā, Kazaņas guberņā, kur uzturējās Ardaševu muižā līdz 1888./1889. gada ziemai. 1888. gadā viņam tika atļauts atgriezties Kazaņā, kur iesaistījās nelegālā marksistu grupā. Kādu laiku mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību mātes iegādātajā Alakajevkas (''Алакаевка'') muižā (83,5 [[destīna]]s), Samaras guberņā. 1889. gada rudenī pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Samarā. 1891. gadā kā eksterns absolvēja Pēterburgas universitātes juridisko nodaļu. 1892.-1893. gados strādāja par zvērinātā piesēdētāja ([[Advokāts|advokāta]]) N.Hardina (''Н.А.Хардин'') palīgu. 1893. gadā pārcēlās uz dzīvi uz Pēterburgu, kur iekārtojās darbā pie zvērinātā piesēdētāja Volkenšteina (''М.Ф.Волькенштейн''). Šajā laikā iesaistījās [[Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā]] (''Российская социал-демократическая рабочая партия''), daudz rakstīja par socālpolitiskām tēmām. 1895. apceļoja uz Eiropu, pabija Šveicē, Vācijā, Francijā, tiekoties ar zināmākajiem tā laika marksistiem, piedalījās "Savienības par strādnieku šķiras atbrīvošanu" (''Союз борьбы за освобождение рабочего класса'') dibināšanā. Šī paša gada decembrī tika arestēts par pretvalstisku darbību un pēc zināma laika pavadīšanas ieslodzījumā 1897. gadā izsūtīts nometinājumā uz Šušenskas (''Шушенское'') ciemu Jeņisejas guberņā. Tur 1898. gada jūlijā apprecēja arī ar par pretvalstisku darbību izsūtīto Nadeždu Krupskaju (''Надежда Константиновна Крупская''). Izsūtījumā sarakstīja savu pirmo nopietno darbu "Kapitālisma attīstība Krievijā" (''Развитие капитализма в России'') kā arī daudzus citus darbus, aktīvi sarakstījās ar Krievijas marksistu līderiem, publicējās ar pseidonīmu "K.Tuļins" (''К.Тулин''), iegūstot zināmu atpazīstamību Krievijas kreisajās aprindās. 1900. gada jūlijā emigrēja uz Šveici, kur piedalījās krievu marksistu avīzs ''Искра'' ("Dzirkstele") izveidošanā. 1903. gadā KSDSP II kongresā | + | Dzimis 1870. gada 10.(22.) aprīlī Simbirskā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], [[Muižniecība|mūžmuižnieka]], [[Īstenais valsts padomnieks|īstenā valsts padomnieka]] un [[guberņa]]s tautskolu inspektora Iļjas (''Илья Николаевич Ульянов'', 1831.-1886.) un Marijas (''Мария Александровна'', dzim. ''Бланк'', 1835.-1916.) Uļjanovu ģimenē. 1879.-1887. gados mācījās pilsētas ģimnāzijā, ko absolvēja ar zelta medaļu un uzsāka studijas Kazaņas universitātes juridiskajā nodaļā (1888.-1889.). 1887. gadā par piedalīšanos atentātā pret imperatou, ar nāvi tika sodīts viņa vecākais brālis Aleksandrs. Jau pēc pāris studiju mēnešiem par piedalīšanos studentu nemieros arestēts, izslēgts no universitātes un izsūtīts nometinājumā uz "dzimšanas vietu" policijas uzraudzībā. Pēc radinieku lūguma nometināts dzīvot Kukuškinas (''Кокушкино'') ciemā, Kazaņas guberņā, kur uzturējās Ardaševu muižā līdz 1888./1889. gada ziemai. 1888. gadā viņam tika atļauts atgriezties Kazaņā, kur iesaistījās nelegālā marksistu grupā. Kādu laiku mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību mātes iegādātajā Alakajevkas (''Алакаевка'') muižā (83,5 [[destīna]]s), Samaras guberņā. 1889. gada rudenī pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Samarā. 1891. gadā kā eksterns absolvēja Pēterburgas universitātes juridisko nodaļu. 1892.-1893. gados strādāja par zvērinātā piesēdētāja ([[Advokāts|advokāta]]) N.Hardina (''Н.А.Хардин'') palīgu. 1893. gadā pārcēlās uz dzīvi uz Pēterburgu, kur iekārtojās darbā pie zvērinātā piesēdētāja Volkenšteina (''М.Ф.Волькенштейн''). Šajā laikā iesaistījās [[Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā]] (''Российская социал-демократическая рабочая партия''), daudz rakstīja par socālpolitiskām tēmām. 1895. apceļoja uz Eiropu, pabija Šveicē, Vācijā, Francijā, tiekoties ar zināmākajiem tā laika marksistiem, piedalījās "Savienības par strādnieku šķiras atbrīvošanu" (''Союз борьбы за освобождение рабочего класса'') dibināšanā. Šī paša gada decembrī tika arestēts par pretvalstisku darbību un pēc zināma laika pavadīšanas ieslodzījumā 1897. gadā izsūtīts nometinājumā uz Šušenskas (''Шушенское'') ciemu Jeņisejas guberņā. Tur 1898. gada jūlijā apprecēja arī ar par pretvalstisku darbību izsūtīto Nadeždu Krupskaju (''Надежда Константиновна Крупская''). Izsūtījumā sarakstīja savu pirmo nopietno darbu "Kapitālisma attīstība Krievijā" (''Развитие капитализма в России'') kā arī daudzus citus darbus, aktīvi sarakstījās ar Krievijas marksistu līderiem, publicējās ar pseidonīmu "K.Tuļins" (''К.Тулин''), iegūstot zināmu atpazīstamību Krievijas kreisajās aprindās. 1900. gada jūlijā emigrēja uz Šveici, kur piedalījās krievu marksistu avīzs ''Искра'' ("Dzirkstele") izveidošanā. 1903. gadā KSDSP II kongresā ievēlēts partijas centrālbirojā, bet partijai sašķeļoties Martova un Ļeniņa koncepciju piekritējos, kļuva par [[Lielinieki|lielinieku]] frakcijas līderi. |
Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|1917. gada februāra revolūcijas]] atgriezās Krievijā, bet jau jūlijā viņu apsūdzēja sadarbībā ar [[Vācijas impērija]]s izlūkdienestiem, un viņš bija spiests slēpties [[Somijas lielkņaziste|Somijā]]. Pēc [[Oktobra revolūcija Krievijā|oktobra apvērsuma]] 1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par [[Tautas Komisāru padome]]s priekšsēdētāju, t.i. [[KSFPR]] valdības galvu. 1918. gada 30. augustā atentātā tika ievainots. Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts, atstādināts no reālās varas un pārvests ārstēties uz Gorku muižu Piemaskavā. Pēc sirdslēkmes 1923. gada martā zaudēja jebkādas kustības un runas spējas, bet 1924. gada 21. janvārī mira Gorgu muižā. | Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|1917. gada februāra revolūcijas]] atgriezās Krievijā, bet jau jūlijā viņu apsūdzēja sadarbībā ar [[Vācijas impērija]]s izlūkdienestiem, un viņš bija spiests slēpties [[Somijas lielkņaziste|Somijā]]. Pēc [[Oktobra revolūcija Krievijā|oktobra apvērsuma]] 1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par [[Tautas Komisāru padome]]s priekšsēdētāju, t.i. [[KSFPR]] valdības galvu. 1918. gada 30. augustā atentātā tika ievainots. Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts, atstādināts no reālās varas un pārvests ārstēties uz Gorku muižu Piemaskavā. Pēc sirdslēkmes 1923. gada martā zaudēja jebkādas kustības un runas spējas, bet 1924. gada 21. janvārī mira Gorgu muižā. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 25. marts, plkst. 12.09
Ļeņins (Ленин) jeb īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs (Владимир Ильич Ульянов, 1870.-1924.) - politisks darbinieks, marksists, viens no PSKP izveidotājiem un partijas līderis, ļeņinisma mācības izveidotājs.
Dzimis 1870. gada 10.(22.) aprīlī Simbirskā, Krievijas impērijā, mūžmuižnieka, īstenā valsts padomnieka un guberņas tautskolu inspektora Iļjas (Илья Николаевич Ульянов, 1831.-1886.) un Marijas (Мария Александровна, dzim. Бланк, 1835.-1916.) Uļjanovu ģimenē. 1879.-1887. gados mācījās pilsētas ģimnāzijā, ko absolvēja ar zelta medaļu un uzsāka studijas Kazaņas universitātes juridiskajā nodaļā (1888.-1889.). 1887. gadā par piedalīšanos atentātā pret imperatou, ar nāvi tika sodīts viņa vecākais brālis Aleksandrs. Jau pēc pāris studiju mēnešiem par piedalīšanos studentu nemieros arestēts, izslēgts no universitātes un izsūtīts nometinājumā uz "dzimšanas vietu" policijas uzraudzībā. Pēc radinieku lūguma nometināts dzīvot Kukuškinas (Кокушкино) ciemā, Kazaņas guberņā, kur uzturējās Ardaševu muižā līdz 1888./1889. gada ziemai. 1888. gadā viņam tika atļauts atgriezties Kazaņā, kur iesaistījās nelegālā marksistu grupā. Kādu laiku mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību mātes iegādātajā Alakajevkas (Алакаевка) muižā (83,5 destīnas), Samaras guberņā. 1889. gada rudenī pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Samarā. 1891. gadā kā eksterns absolvēja Pēterburgas universitātes juridisko nodaļu. 1892.-1893. gados strādāja par zvērinātā piesēdētāja (advokāta) N.Hardina (Н.А.Хардин) palīgu. 1893. gadā pārcēlās uz dzīvi uz Pēterburgu, kur iekārtojās darbā pie zvērinātā piesēdētāja Volkenšteina (М.Ф.Волькенштейн). Šajā laikā iesaistījās Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (Российская социал-демократическая рабочая партия), daudz rakstīja par socālpolitiskām tēmām. 1895. apceļoja uz Eiropu, pabija Šveicē, Vācijā, Francijā, tiekoties ar zināmākajiem tā laika marksistiem, piedalījās "Savienības par strādnieku šķiras atbrīvošanu" (Союз борьбы за освобождение рабочего класса) dibināšanā. Šī paša gada decembrī tika arestēts par pretvalstisku darbību un pēc zināma laika pavadīšanas ieslodzījumā 1897. gadā izsūtīts nometinājumā uz Šušenskas (Шушенское) ciemu Jeņisejas guberņā. Tur 1898. gada jūlijā apprecēja arī ar par pretvalstisku darbību izsūtīto Nadeždu Krupskaju (Надежда Константиновна Крупская). Izsūtījumā sarakstīja savu pirmo nopietno darbu "Kapitālisma attīstība Krievijā" (Развитие капитализма в России) kā arī daudzus citus darbus, aktīvi sarakstījās ar Krievijas marksistu līderiem, publicējās ar pseidonīmu "K.Tuļins" (К.Тулин), iegūstot zināmu atpazīstamību Krievijas kreisajās aprindās. 1900. gada jūlijā emigrēja uz Šveici, kur piedalījās krievu marksistu avīzs Искра ("Dzirkstele") izveidošanā. 1903. gadā KSDSP II kongresā ievēlēts partijas centrālbirojā, bet partijai sašķeļoties Martova un Ļeniņa koncepciju piekritējos, kļuva par lielinieku frakcijas līderi.
Pēc 1917. gada februāra revolūcijas atgriezās Krievijā, bet jau jūlijā viņu apsūdzēja sadarbībā ar Vācijas impērijas izlūkdienestiem, un viņš bija spiests slēpties Somijā. Pēc oktobra apvērsuma 1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju, t.i. KSFPR valdības galvu. 1918. gada 30. augustā atentātā tika ievainots. Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts, atstādināts no reālās varas un pārvests ārstēties uz Gorku muižu Piemaskavā. Pēc sirdslēkmes 1923. gada martā zaudēja jebkādas kustības un runas spējas, bet 1924. gada 21. janvārī mira Gorgu muižā.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 248.-250. lpp.
