Atšķirības starp "Ķoniņi" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Ķoniņi'' - vietējās izcelsmes mazie [[Vasalis|vasaļi]] jeb "vasaļu vasaļi" [[Livonija|Livonijā]] Kurzemē. Zemgalē dēvēti par '''novadniekiem''' (ar novadu saprotot norobežotu zmesgabalu), bet Vidzemē un Latgalē - par [[leimaņi]]em. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās [[bruņniecība]]s zemāko slāni, savas saistības pret [[Sizerens|sizerenu]] pildot tā militārajā dienestā (karadienests ar savu zirgu, ieročiem un ekipējumu), vai arī pasta jātnieka, ceļotāju pavadoņa vai pils amatnieka pienākumus, atbrīvoti no klaušām un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Pirmo reizi apzīmējums "kuršu ķoniņi" minēts ar 1504. gada 23. augustu datētā [[Lēņa grāmata|lēņa grāmatā]].
+
'''Ķoniņi''' - vietējās izcelsmes mazie [[Vasalis|vasaļi]] jeb "vasaļu vasaļi" [[Livonija|Livonijā]] Kurzemē. Zemgalē dēvēti par '''novadniekiem''' (ar novadu saprotot norobežotu zmesgabalu), bet Vidzemē un Latgalē - par [[leimaņi]]em. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās [[bruņniecība]]s zemāko slāni, savas saistības pret [[Sizerens|sizerenu]] pildot tā militārajā dienestā (karadienests ar savu zirgu, ieročiem un ekipējumu), vai arī pasta jātnieka, ceļotāju pavadoņa vai pils amatnieka pienākumus, atbrīvoti no klaušām un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Pirmo reizi apzīmējums "kuršu ķoniņi" minēts ar 1504. gada 23. augustu datētā [[Lēņa grāmata|lēņa grāmatā]].
  
 
Ķoniņu [[Lēnis|lēņi]] XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču  līdz XV gadsimta vidum [[Livonijas ordenis|ordeņa valstī]] lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās ''lēņa'' gaitas bija karadienests ar paša ''ķoniņa'' zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no [[Lēnis|lēņa]]. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Piešķirtie [[Lēnis|lēņi]] bija tik mazi, ka tiem nepiederēja [[dzimtļaudis]], tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un [[Kalpi|kalpiem]]. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 [[Arkls|arkli]], piemēram, XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (''lehngudes recht''), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s laikā XVI gs., kad te sāka veidoties [[bruņniecība]] kā [[kārta]], sākās noslāņošanās vasaļu vidū. [[Hercogs]] [[Ketlers Gothards|Gothards]] gan apstiprināja vecos [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ''ķoniņu'' statusu, tos apstiprinot kā [[Brīvzemnieki|brīvzemnieku]] (''Freybauren'') vai [[Brīvnieki|brīvnieku]] (''Frye'') lēņus.<ref>Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.</ref> XVII gadsimta pirmajā pusē ''ķoniņu'' dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja ''ķoniņu'' un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc [[Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs|hercoga Jēkaba]] 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz ''ķoniņš'' kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā ''ķoniņu'' tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā ''ķoniņi'' bija pakļauti [[Virspilskungs|virspilskungu]] tiesām. Militāro dienestu tie pildīja ''lēņa jātnieku rotā'' (''Lehnsfahne''), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz Kuldīgas novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.<ref>Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. - Rīga, 1992., - 213. lpp.</ref> [[Bruņinieku matrikula|Bruņinieku matrikulā]] ''leimaņi'' netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas ''ķoniņu'' dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ''ķoniņu'' ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ''ķoniņiem''. Ar laiku daudzas ''ķoniņu'' dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par [[brīvzemnieki]]em vai pat [[dzimtzemnieki]]em. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas ''ķoniņu'' dzimtas.
 
Ķoniņu [[Lēnis|lēņi]] XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču  līdz XV gadsimta vidum [[Livonijas ordenis|ordeņa valstī]] lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās ''lēņa'' gaitas bija karadienests ar paša ''ķoniņa'' zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no [[Lēnis|lēņa]]. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Piešķirtie [[Lēnis|lēņi]] bija tik mazi, ka tiem nepiederēja [[dzimtļaudis]], tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un [[Kalpi|kalpiem]]. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 [[Arkls|arkli]], piemēram, XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (''lehngudes recht''), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s laikā XVI gs., kad te sāka veidoties [[bruņniecība]] kā [[kārta]], sākās noslāņošanās vasaļu vidū. [[Hercogs]] [[Ketlers Gothards|Gothards]] gan apstiprināja vecos [[Livonijas ordenis|Ordeņa]] laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ''ķoniņu'' statusu, tos apstiprinot kā [[Brīvzemnieki|brīvzemnieku]] (''Freybauren'') vai [[Brīvnieki|brīvnieku]] (''Frye'') lēņus.<ref>Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.</ref> XVII gadsimta pirmajā pusē ''ķoniņu'' dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja ''ķoniņu'' un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc [[Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs|hercoga Jēkaba]] 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz ''ķoniņš'' kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā ''ķoniņu'' tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā ''ķoniņi'' bija pakļauti [[Virspilskungs|virspilskungu]] tiesām. Militāro dienestu tie pildīja ''lēņa jātnieku rotā'' (''Lehnsfahne''), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz Kuldīgas novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.<ref>Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. - Rīga, 1992., - 213. lpp.</ref> [[Bruņinieku matrikula|Bruņinieku matrikulā]] ''leimaņi'' netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas ''ķoniņu'' dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ''ķoniņu'' ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ''ķoniņiem''. Ar laiku daudzas ''ķoniņu'' dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par [[brīvzemnieki]]em vai pat [[dzimtzemnieki]]em. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas ''ķoniņu'' dzimtas.

Versija, kas saglabāta 2010. gada 3. decembris, plkst. 07.43

Ķoniņi - vietējās izcelsmes mazie vasaļi jeb "vasaļu vasaļi" Livonijā Kurzemē. Zemgalē dēvēti par novadniekiem (ar novadu saprotot norobežotu zmesgabalu), bet Vidzemē un Latgalē - par leimaņiem. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās bruņniecības zemāko slāni, savas saistības pret sizerenu pildot tā militārajā dienestā (karadienests ar savu zirgu, ieročiem un ekipējumu), vai arī pasta jātnieka, ceļotāju pavadoņa vai pils amatnieka pienākumus, atbrīvoti no klaušām un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Pirmo reizi apzīmējums "kuršu ķoniņi" minēts ar 1504. gada 23. augustu datētā lēņa grāmatā.

Ķoniņu lēņi XIII gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt, taču līdz XV gadsimta vidum ordeņa valstī lēņi lielākoties piešķirti vietējiem iedzīvotājiem, nevis no citurienes iebraukušajiem. Visbiežākās lēņa gaitas bija karadienests ar paša ķoniņa zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no lēņa. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Piešķirtie lēņi bija tik mazi, ka tiem nepiederēja dzimtļaudis, tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un kalpiem. Ordeņa valstī vidējais lēņu lielums ordeņvalstī bija 1-12 arkli, piemēram, XVI gs. ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Kuršu lēņa tiesības bija pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām (lehngudes recht), bet lībiešu tiesības pieļāva arī lēņa gaitu aizvietošanu ar gruntsnomas maksu. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā XVI gs., kad te sāka veidoties bruņniecībakārta, sākās noslāņošanās vasaļu vidū. Hercogs Gothards gan apstiprināja vecos Ordeņa laika lēņus, taču lielāko tiesu mainīja ķoniņu statusu, tos apstiprinot kā brīvzemnieku (Freybauren) vai brīvnieku (Frye) lēņus.[1] XVII gadsimta pirmajā pusē ķoniņu dzimtām tika uzlikti brīvzemnieku pienākumi - pasta vešana, dažādu amatu pildīšana muižās, taču viņi vēl saglabāja personisko brīvību un nepildīja ikdienišķās muižas klaušas. Īpaši strauja ķoniņu un brīvzemnieku tiesiskā lejupslīde novērojama pēc hercoga Jēkaba 1663. gadā publicētā likuma “Muižu noteikumi”, kurā bija iekļauts pants, kas tieši attiecās uz brīvzemniekiem: “Rēķinos jāieraksta arī lēņu ļaudis un brīvzemnieki, lai varētu zināt, kādi ļaudis ir muižā, un kā tos varētu izmantot.” Šo noteikumu hercoga muižu pārvaldnieki iztulkoja pēc sava prāta - ja reiz ķoniņš kā brīvzemnieks tiek ierakstīts muižas ļaužu sarakstos, viņam jāpilda tādas pašas nastas kā pārējiem. Domājams, ka klaušas un nodevas novadniekiem netika uzspiestas uzreiz, bet pakāpeniski, izskaidrojot tās kā jaunu brīvzemnieku pienākumu. Hercogistes laikā ķoniņu tiesiskais stāvoklis kļūva visai nenoteikts - nav atrodams neviens likums vai tieisks akts, kas regulētu brīvo zemturu statusu hercogistē kopumā, izņemot uz atsevišķām dzimtām attiecinātus hercogu rīkojumus un pavēles. Tiesas pakļautības ziņā ķoniņi bija pakļauti virspilskungu tiesām. Militāro dienestu tie pildīja lēņa jātnieku rotā (Lehnsfahne), kā arī pildīja nemilitāru dienestu. Ir pamats domāt, ka vismaz Kuldīgas novada vietējās izcelsmes vasaļi jau XVII gs. sākumā bija ēji atstumti no militārā lēņu dienesta, jo Dionīsijs Fabrīcijs savā hronikā raksta, ka te dzīvojošo "kuršu valdnieku pēcteču" pamatpienākums bijis kara zirgu audzēšana.[2] Bruņinieku matrikulā leimaņi netika ierakstīti - kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas ķoniņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas ķoniņu ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem ķoniņiem. Ar laiku daudzas ķoniņu dzimtas nonāca parādu atkarībā, kļūstot par brīvzemniekiem vai pat dzimtzemniekiem. Līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas ķoniņu dzimtas.

Literatūra

  • Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
  • Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki. // Straumes un avoti. - Rīga, 1938.

Resursi internetā par šo tēmu

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1100. fonds, 13. apr., 724. l., 4. lp.
  • Spekke A. Latvieši un Livonija 16. gs. - Rīga, 1992., - 213. lpp.