Atšķirības starp "Nacionālie partizāni Latvijā" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Latvian_partisan_1946.jpg|right|thumb|300px|Kurzemes partizānu grupu pārstāvju sanāksmes dalībnieki Usmas mežu masīvā. 09.1946. Fotografējis LPSR IeM aģents M. Vītoliņš. TSDC arhīvs]] | [[Attēls:Latvian_partisan_1946.jpg|right|thumb|300px|Kurzemes partizānu grupu pārstāvju sanāksmes dalībnieki Usmas mežu masīvā. 09.1946. Fotografējis LPSR IeM aģents M. Vītoliņš. TSDC arhīvs]] | ||
| − | '''Latvijas nacionālie partizāni''' jeb '''mežabrāļi''' (an. ''Latvian national partisans'', kr. ''Латышские национальные партизаны, Лесные братья'') - bruņota [[Partizāni|partizānu]] kara pret [[PSRS]] [[Latvijas okupācija (1940.)|okupācijas režīmu]] Latvijas teritorijā 1944.-1956. gados dalībnieki: bijušie [[Latviešu brīvprātīgo leģions|leģionāri]], kas negribēja padoties [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] daļām zinot, ka viņus gaida [[filtrācijas nometne]]s, dezertieri un tie, kas nevēlējās, lai viņus iesauktu Sarkanajā armijā u.c. personas, kurām šādu vai citādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju okupācijas apstākļos, un kas īstenoja partizānu karu pret PSRS. [[LKP CK]] orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 "bandītu" (nacionālo partizānu) vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus. <ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/Part_kara_upuri.htm Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis]</ref> 1953. gada [[LPSR]] iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 t.s. ''mežabrāļi'' (sākumā dažās grupās pat 400-500 cilvēku). No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/Part_kara_upuri.htm Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis]</ref> Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida [[Latvijas iedzīvotāju deportācija (1949.)|deportācijai]] (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais [[VDK]] priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/pec_kara.htm Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.]</ref> | + | '''Latvijas nacionālie partizāni''' jeb '''mežabrāļi''' (an. ''Latvian national partisans'', kr. ''Латышские национальные партизаны, Лесные братья'') - bruņota [[Partizāni|partizānu]] kara pret [[PSRS]] [[Latvijas okupācija (1940.)|okupācijas režīmu]] Latvijas teritorijā 1944.-1956. gados dalībnieki: bijušie [[Latviešu brīvprātīgo leģions|leģionāri]], kas negribēja padoties [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] daļām zinot, ka viņus gaida [[filtrācijas nometne]]s, dezertieri un tie, kas nevēlējās, lai viņus iesauktu Sarkanajā armijā u.c. personas, kurām šādu vai citādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju okupācijas apstākļos, un kas īstenoja partizānu karu pret PSRS. [[LKP CK]] orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 "bandītu" (nacionālo partizānu) vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus jaunajai varai simpatizējošiem iedzivotājiem vai varas amatpersonām un to ģimenes locekļiem. <ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/Part_kara_upuri.htm Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis]</ref> 1953. gada [[LPSR]] iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 t.s. ''mežabrāļi'' (sākumā dažās grupās pat 400-500 cilvēku). No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/Part_kara_upuri.htm Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis]</ref> Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida [[Latvijas iedzīvotāju deportācija (1949.)|deportācijai]] (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais [[VDK]] priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.<ref>[http://vip.latnet.lv/LPRA/pec_kara.htm Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.]</ref> |
{| border="1" width="100%" cellpadding="2" cellspacing="0" | {| border="1" width="100%" cellpadding="2" cellspacing="0" | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 25. septembris, plkst. 08.20
Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi (an. Latvian national partisans, kr. Латышские национальные партизаны, Лесные братья) - bruņota partizānu kara pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā 1944.-1956. gados dalībnieki: bijušie leģionāri, kas negribēja padoties Sarkanās armijas daļām zinot, ka viņus gaida filtrācijas nometnes, dezertieri un tie, kas nevēlējās, lai viņus iesauktu Sarkanajā armijā u.c. personas, kurām šādu vai citādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju okupācijas apstākļos, un kas īstenoja partizānu karu pret PSRS. LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 "bandītu" (nacionālo partizānu) vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus jaunajai varai simpatizējošiem iedzivotājiem vai varas amatpersonām un to ģimenes locekļiem. [1] 1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 t.s. mežabrāļi (sākumā dažās grupās pat 400-500 cilvēku). No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.[2] Partizānu karš ilga līdz 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijai (kā rezultātā baiļu dēļ apsīka civiliedzīvotāju atbalsts pretošanās kustībai). 50. gadu pirmajā pusē tas strauji gāja mazumā. Pēdējā partizānu grupa, kuru toreizējais VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers aicināja legalizēties, solot netiesāt, bija trīs vīru lielā Staņislava Zavadska grupa, kas padevās 1956. gada oktobrī.[3]
| Kategorija | Nogalināti | % | Ievainoti | % | Kopā |
|---|---|---|---|---|---|
| NKGB, VDM, VDK štata darbinieki | 569 | 25,8 | 377 | 36,4 | 946 |
| NKVD, VDM karaspēka karavīri un tehniskais personāls | 259 | 11,7 | 222 | 21,5 | 481 |
| NKVD, IeM štata darbinieki | 111 | 5,0 | 46 | 4,5 | 157 |
| Iznīcinātāju bataljonu karavīri | 199 | 9,0 | 109 | 10,5 | 308 |
| Civilpersonas: ierēdņi, atbalstītāji, to ģimenes locekļi (sievas, vīri, bērni, vecāki, u.c. radinieki) | 1070 | 48,5 | 281 | 27,1 | 1351 |
| Kopā | 2208 | 100 | 1035 | 100 | 3243 |
Piezīme: "Latvijas Nacionālo partizānu apvienība" atrodas Rīgā, Antonijas iela 6 3.st., tālrunis: (+371) 67220635
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis
- ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis
- ↑ Zirnis E. Pēc kara. // Diena, 2005. gada 28. maijs.
- ↑ Strods H. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953). // Latvijas Vēstnesis
Attēlos
Valdis Bebris („Šoferis") un Pēteris Tirzītis („Vecais") pie ugunskura. Gulbenes apriņķis, 1949. gada rudens.
Kārlis Zariņš („Kārlēns") ar savas 28. dzimšanas dienas torti. Cēsu apriņķis, 1951. gada vasara.
Nautrēnu-Nūrmernes grupa
1952.
1949.
Pēteris Ābols (1950.)
Literatūra
- Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. - Rīga: Preses nams, 1999.
- Nacionālā pretošanās komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara: Starptautiskās konferences materiāli, 2005. gada 7.–8. jūnijs, Rīga. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2006. – 287 lpp. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 17. sēj.)
Resursi internetā par šo tēmu
- LR likums "Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu"
- Noziegumi pret cilvēci – Nacionālie partizāni: publikāciju krājums
- Latviešu leģionāri nacionālo partizānu rindās (no „Latviešu Leģionāri“: Daugavas vanagi, 2005)
- Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības statūti.
- Nacionālo partizānu kara piemiņas vietu saraksts
- Latvijas Komunistiskās partijas “sevišķās mapes” dokumenti par latviešu “buržuāzisko nacionālistu” darbību (1944-1963) - LVA
- Latvijas PSR prokurora A.Mišutina ziņojums Par naidīgo kontrrevolucionāro elementu palieku likvidācijas veidiem Latvijas PSR. (1948.gada 21.septembrī)
- LPSR IeTK Bandītisma apkarošanas daļas priekšnieka vietnieka, valsts drošības majora Bedika instrukcija par tīrīšanām, kas izvēršamas, ieejot Latvijas teritorijā. (1944. gada 26. maijā)
- Viena diena no Alberta Pūces dienasgrāmatas „Partizāņu gaitās“ (no 23. burtnīcas), 1946. gada 23. jūnijs
