Atšķirības starp "Marksisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Marksisms''' - [[Markss Kārlis|K.Marksa]] teorija par [[Kapitālisms|kapitālisma]] uzplaukumu un neizbēgamo bojā eju sabiedrībā valdošo pretrunu dēļ, traktējot brīvā tirgus sabiedrību kā ekspluatācijas un apspiešanas sabiedrību. Šīs doktrīnas pamatā ir Marksa traktētais virsvērtības jēdziens, neapmaksātais darbs, tā augļu piesavināšanās mehānisms. Šādā brīvas konkurences sabiedrībā agri vai vēlu saimniecība un ražošana nonāks mazākās sabiedrības daļas īpašumā un kontrolē, pārējai sabiedrībai kļūstot par slikti apmaksātu darbaspēku bez iespējas pašiem uzkrāt kapitālu. Kapitāla uzkrāšana mazākuma rokās likumsakarīgi novedīšot pie [[Proletariāts|proletariāta]] absolūtas un relatīvas nabadzības. Tālāk - sabiedrības vairākuma stagnēšana nabadzībā, samazinoties pirkstpējai. Rezultātā rodas pārprodukcijas krīzes, bezdarbs, noieta tirgus sašaurināšanās, un katrs jauns krīzes cikls tuvina sociāļo eksploziju - revolūciju. T.i. saasināsies pretrunas starp ražošanas sabiedrisko raksturu un privāto saražotā produkta piesavināšanās formu, kā sekas - neizbēgams sociāls apvērsums, vardarbīga (t.s. [[sociālistiskā revolūcija]] un [[pasaules revolūcija]]) vai mierīga pāreja uz [[Sociālisms|sociālismu]] un tālāk uz [[Komunisms|komunismu]]. Laika gaitā teorijas autori - K.Markss un | + | '''Marksisms''' - [[Markss Kārlis|K.Marksa]] un [[Engelss Frīdrihs|Fr.Engelsa]] sociālpolitiska teorija par [[Kapitālisms|kapitālisma]] uzplaukumu un neizbēgamo bojā eju sabiedrībā valdošo pretrunu dēļ, traktējot brīvā tirgus sabiedrību kā ekspluatācijas un apspiešanas sabiedrību. Šīs doktrīnas pamatā ir Marksa traktētais virsvērtības jēdziens, neapmaksātais darbs, tā augļu piesavināšanās mehānisms. Šādā brīvas konkurences sabiedrībā agri vai vēlu saimniecība un ražošana nonāks mazākās sabiedrības daļas īpašumā un kontrolē, pārējai sabiedrībai kļūstot par slikti apmaksātu darbaspēku bez iespējas pašiem uzkrāt kapitālu. Kapitāla uzkrāšana mazākuma rokās likumsakarīgi novedīšot pie [[Proletariāts|proletariāta]] absolūtas un relatīvas nabadzības. Tālāk - sabiedrības vairākuma stagnēšana nabadzībā, samazinoties pirkstpējai. Rezultātā rodas pārprodukcijas krīzes, bezdarbs, noieta tirgus sašaurināšanās, un katrs jauns krīzes cikls tuvina sociāļo eksploziju - revolūciju. T.i. saasināsies pretrunas starp ražošanas sabiedrisko raksturu un privāto saražotā produkta piesavināšanās formu, kā sekas - neizbēgams sociāls apvērsums, vardarbīga (t.s. [[sociālistiskā revolūcija]] un [[pasaules revolūcija]]) vai mierīga pāreja uz [[Sociālisms|sociālismu]] un tālāk uz [[Komunisms|komunismu]]. Laika gaitā teorijas autori - K.Markss un Fr.Engelss - koriģēja savu teoriju, mainoties pašu autoru uzskatiem, kā rezultātā marksisma sekotāji guva visai pretrunīgus priekšstatus par teoriju, kuras pamatkoncepcija tika izstrādāta XIX gs. 40.-50. gados, bet ievērojami papildināta un mainīta gadsimta otrajā pusē. Līdz ar to marksisms lika pamatus virknei dažbrīd pat visai atšķirīgu komunistisku, [[Sociāldemokrātija|sociāldemokrātisku]] un sociālistisku politisku kustību, kā arī ievērojami ietekmēja [[Anarhisms|anarhismu]] u.c. kreisās ideoloģijas XIX-XX gs. |
Skat. arī: [[marksisms-ļeņinisms]], [[staļinisms]], [[šuļatikovisms]], [[zinātniskais komunisms]] | Skat. arī: [[marksisms-ļeņinisms]], [[staļinisms]], [[šuļatikovisms]], [[zinātniskais komunisms]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 3. maijs, plkst. 05.01
Marksisms - K.Marksa un Fr.Engelsa sociālpolitiska teorija par kapitālisma uzplaukumu un neizbēgamo bojā eju sabiedrībā valdošo pretrunu dēļ, traktējot brīvā tirgus sabiedrību kā ekspluatācijas un apspiešanas sabiedrību. Šīs doktrīnas pamatā ir Marksa traktētais virsvērtības jēdziens, neapmaksātais darbs, tā augļu piesavināšanās mehānisms. Šādā brīvas konkurences sabiedrībā agri vai vēlu saimniecība un ražošana nonāks mazākās sabiedrības daļas īpašumā un kontrolē, pārējai sabiedrībai kļūstot par slikti apmaksātu darbaspēku bez iespējas pašiem uzkrāt kapitālu. Kapitāla uzkrāšana mazākuma rokās likumsakarīgi novedīšot pie proletariāta absolūtas un relatīvas nabadzības. Tālāk - sabiedrības vairākuma stagnēšana nabadzībā, samazinoties pirkstpējai. Rezultātā rodas pārprodukcijas krīzes, bezdarbs, noieta tirgus sašaurināšanās, un katrs jauns krīzes cikls tuvina sociāļo eksploziju - revolūciju. T.i. saasināsies pretrunas starp ražošanas sabiedrisko raksturu un privāto saražotā produkta piesavināšanās formu, kā sekas - neizbēgams sociāls apvērsums, vardarbīga (t.s. sociālistiskā revolūcija un pasaules revolūcija) vai mierīga pāreja uz sociālismu un tālāk uz komunismu. Laika gaitā teorijas autori - K.Markss un Fr.Engelss - koriģēja savu teoriju, mainoties pašu autoru uzskatiem, kā rezultātā marksisma sekotāji guva visai pretrunīgus priekšstatus par teoriju, kuras pamatkoncepcija tika izstrādāta XIX gs. 40.-50. gados, bet ievērojami papildināta un mainīta gadsimta otrajā pusē. Līdz ar to marksisms lika pamatus virknei dažbrīd pat visai atšķirīgu komunistisku, sociāldemokrātisku un sociālistisku politisku kustību, kā arī ievērojami ietekmēja anarhismu u.c. kreisās ideoloģijas XIX-XX gs.
Skat. arī: marksisms-ļeņinisms, staļinisms, šuļatikovisms, zinātniskais komunisms
Literatūra par šo tēmu
- Malahovska Lidija. Divdesmitā gadsimta vēstures problēmas. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds NT: Rīga, 1997. - 136 lpp. ISBN 9984-617-01-7
