Atšķirības starp "Seldžuku lielvalsts" versijām

Versija, kas saglabāta 2016. gada 29. decembris, plkst. 17.22

Lielo Seldžuku impērija, Seldžuku valsts jeb Lielo Seldžukīdu impērija (pers. دولت سلجوقیان – Dawlat-i Saljūqiān; an. (Great) Seljuk Empire, vc. Großseldschukenreich, fr. (Grand) Empire Seldjoukide, kr. Сельджукская империя) – seldžuku izveidota lielvalsts Centrālāzijas dienviddaļā (mūsdienu Afganistāna, Irāna, Irāka) viduslaikos, laikā no 1037. līdz 1194. gadam, kurā valdīja Seldžukīdu dinastija.

Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava beka Seldžuka (Seljuk beg, ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairāki citi oguzu klani. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 ciltis un klani (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī kipčaku u.c. tjurku klani, izveidojot t.s. seldžuku (seljuklar) ordu.

Nostiprinājies Sirdarjas baseina lejtecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki, cilšu aristokrātija, pieņēma sunnītu islamu. Pēc Seldžuka nāves 1009. gadā par beku kļuva tā vecākais dēls Izraēls (Arslan Isra'il bin Seljuk, 991-1032), kam palīdzēja viņa brāļi Mikails (Mikail ibn Seljuk, ?-1037) un Mozus (Musa ibn Seljuk, ?-~1034), turpinot dinastiju.

Kad sākās karš starp Persijas Gaznevīdu sultanātu un Karahanīdu valsti, seldžuki izvēlējās karot pēdējo pusē (Izraēls bija precējies ar Karahanīdu valdnieka meitu), taču cieta sakāvi. 1025. gadā Izraēls krita gūstā un tika aizvests uz Indiju, Multanas cietoksni, kur pēc laika mira. Seldžukiem nācās atzīt Gaznevīdu sizerenitāti.

Šis laiks seldžukiem nebija veiksmīgs. Gaznevīdu karaspēks, sakāvis Karahanīdu spēkus, iebruka un sāka postīt arī seldžuku zemes. Sākās karš starp seldžukiem un Gaznevīdu spēkiem, kas kulminēja 1034. gada decembrī, kad pie Serahsas seldžuku spēki tika sagrauti un glābās bēgot uz Karakuma tuksnesi. Ap šo laiku mira beks Mikails. Taču jau nākamajā gadā no mūsdienu Kazahstānas seldžuku ordai pievienojās vēl virkne oguzu un kipčaku cilšu, kuru vadībā nu bija beks Mozus ar brāļa Mikaila dēliem, Togrul-beku (pers. السلطان رکنالدین ابوطالب طغرلبک محمد بن میکائیل بن سلجوق یمین امیرالمومنین‎‎, Rukn al-Dunya wa al-Din Abu Talib Muhammad Toghrul-beg ibn Mikail, 990-1063) un Čagri-beku (pers. چغریبیگ, Abu Suleiman Dawud Chaghri-Beg ibn Mikail, 989-1060).

Apvienotajiem spēkiem 1035. gada maijā izdevās pie Nisas gūt spožu uzvaru. Šajā laikā par galveno seldžuku vadoni izvirzījās talantīgais un tālredzīgais Togrul-beks, kura vadībā sākās to uzvaras gājiens. Seldžuki vienu pēc otras atņēma Gaznevīdiem to ziemeļu provinces, līdz 1037. gadā abi pretinieki sastapās kaujā Murgabas ielejā – seldžuki pilnībā sagrāva ienaidnieku un bez kaujas iegāja Mevrā. Revanša mēģinājums neizdevās: 1038. gada jūnijā izšķirošajā kaujā pie Serahsas to karaspēks tika iznīcināts, bet seldžuki ieņēma Nišapuru, kur mečetēs pirmo reizi tika veikts aizlūgums (hutba) par Togrul-beku kā visu seldžuku zemju valdnieku. Formālā kronēšana notika 1040. gadā, kad, pēc uzvaras pie Dandanakanas, kaujas laukā tika uzstādīts kā trofeja iegūtais sultāna tronis, kurā sēžot, Togrul-beks pasludināja sevi par Lielo Seldžuku (šis nosaukums saglabājās visu impērijas valdnieku titulatūrā līdz pat 1094. gadam) un pieņēma visu padoto un sabiedroto cilšu vadoņu vasalitātes zvērestu.

Seldžuki sāka Gaznevīdu sultanāta un to vasaļu zemju iekarošanu: 1043. gadā iekaroja Horezmu, laikā no 1040. līdz 1044. gadam – Reju un Hamadanu, 1059. gadā – Isfahānu, kurp pārcēlās Togrula galms. Tikko kā Togrula varā bija visa Persija, un viņš piepeši krasi mainīja savu politiku iekarotajās zemēs: juku un asinsizliešanas pārņemtajā Centrālāzijā viņš no lielākā laupītāja kļuva par miera un stabilitātes garantu. Ar drakonisku likumu palīdzību ļoti īsā laika sprīdī tika izskausta vardarbība un nostiprināta kārtība, pēc kuras tā ilgojās civiliedzīvotāji. Savukārt karaspēka un vasaļu vajadzības pēc kara slavas un laupījuma tika apmierinātas, veicot sirojumus Bizantijas impērijas zemēs. Bez tam karš ar kristiešiem ļāva viņam uzstāties kā īstenticīgo aizstāvim: Togruls paziņoja, ka ir kalifa un sunnītisma aizstāvis.

1055. gadā pats kalifs, kurš bija zaudējis reālo varu, un pat troni Bagdādē, taču saglabājis garīgās autoritātes statusu, aicināja viņu palīgā. Togrul-beks armijas priekšgalā ielauzās Mezopotāmijā, ieņēma Bagdādi un padzina pēdējo Buīdu. Pateicīgais kalifs piešķīra Togrulam sultāna, kā arī Austrumu un Rietumu valdnieka titulu. Bez tam Togruls apprecējās ar īstenticīgo augstākā valdnieka meitu. Togrulam jau bija 70 gadi, bet viņa vara pletās no Amudarjas līdz Eifratai. Varu viņš 1063. gadā nodeva sava brāļa, Čagri-beka dēlam Alpam Arslanam (pers. آلپ ارسلان‎‎, Diya ad-Dunya wa ad-Din Adud ad-Dawlah Abu Shuja Muhammad Alp Arslan ibn Dawud, 1030-1072).

Arslans bija talantīgs karavadonis, kā arī pietiekami saprātīgs, lai nejauktos civilās pārvaldes lietās, ko uzticēja savam lielvezīram, persietim Nizamam al Mulkam (pers. نظامالملک, Abu Ali Hasan ibn Ali Tusi, Nizam al-Mulk, 1018-1092), kurš vadīja valsts iekšpolitiku arī Arslana dēla laikā, ar saprātīgu pārvaldi veicinot Lielo Seldžuku impērijas uzplaukumu.

Impērijas administratīvi teritoriālo dalījumu veidoja pašu Seldžukīdu valdījumi, sadalīti provincēs, kuras pārvaldīja lielvezīra kanceleja un vietvalži, kā arī vasaļprovinces, kuras sultāna vārdā pārvaldīja vietējie valdnieki.. Valsts pārvaldes struktūra bija mantota no Samanīdu un Gaznevīdu sultanātu parauga: valsts galva bija sultāns, kura vara bija Dieva dota, otrā persona valstī bija lielvezīrs, kuram pakļāvās valsts padome, t.s. Lielais dīvāns, un mazie dīvāni, nozaru pārvaldes kancelejas: divan-i išraf ve memalik, divan-i arz u.c. Piemēram:

• Divan-i tugra ve inša – šī dīvāna ierēdņu pamatuzdevums bija sultāna rīkojumu un pavēļu, kā arī citu valstisku dokumentu sagatavošanu, diplomātiskās sarakstes, sarakstes ar vasaļiem un vietvalžiem u.tml. sagatavošana. Dokuments ieguva spēku, tiklīdz to bija apzīmogojis dīvāna vadītājs.
• Divan-i zimam ve istifa – šī dīvāna ierēdņu pamatuzdevums bija finanšu kārtošana, ienākumu un izdevumu uzskaite, budžeta veidošana, nodokļu noteikšana un iekasēšana utt.
• Divan-i išraf ve memalik – šī dīvāna ierēdņu pamatuzdevums bija galma un galvaspilsētas un provinču galvaspilsētu pārvaldes ierēdņu kontrole, ziņu par iekšpolitisko stāvokli valstī vākšana.
• Divan-i arz – šī dīvāna ierēdņu pamatuzdevums bija bruņoto spēku personālsastāva uzskaite, algu izmaksas, apģērba, bruņojuma, ieroču un furāžas sagāde u.tml. armijas saimniecības jautājumi.

Pavalstnieku pamatmasu veidoja vietējās indoirāņu tautas, kā arī no ziemeļiem ienākušās arābu un tjurku ciltis, kurās bija spēcīgas tradicionālās klanu un dzimtu saites un iekšējā sociālā struktūra. Valdošā reliģija bija islams (sunnītisms). Otra visizplatītākā reliģija bija zoroastrisms, mazākā skaitā bija saglabājušās kristiešu kopienas. Lielajās pilsētās - it sevišķi Hamadanā, Isfahānā un Širazā, kā arī Maveranahras pilsētās, - bija visai daudzskaitlīgas un ietekmīgas jūdu kopienas. Uz zoroastrismu, kristietību un jūdaismu valsts vara raudzījās kā uz aizbilstamajiem, t.i. šo kultu piekopšana bija legāla, to sekotāji apvienoti kopienās ar zināmu pašpārvaldi. Kristieši, jūdi un ugunspielūdzēji juridiski bija otršķirīgi pavalstnieki ar smagāku nodokļu slogu un mazākām sociālās karjeras iespējām.

Īpaša nozīme reģiona saimniecībā bija pilsētām, kas bija apgabala vai novada administratīvie, kā arī finanšu un ekonomikas centri. Pilsētbūvniecībā bija nostiprinājusies trīsdaļīga struktūra urbānās vides veidošanā, t.i. pilsētas lielāko tiesu sastāvēja no: citadeles (kuhendiz vai ark), mūru ieskautas iekšpilsētas (šahristāna) un mūru ieskautas ārpilsētas (rabata), kur katrai pilsētas daļai bija sava sociāla loma. Citadelē atradās garnizons un administratīvais aparāts, savukārt centrā un piepilsētā dzīvoja tirgotāji un amatnieki, atradās to noliktavas un darbnīcas. Blīva apbūve, pilsēta sadalīta kvartālos ar savu pašpārvaldi. Katrā lielākā apdzīvotā vietā viens vai vairāki tirgus laukumi, kur katru pārraudzīja tirgus uzraugi, pārbaudot lai preces kvalitatīvas, trauki tīri un produkti svaigi, ievēroti svari un mēri, lai nekrāptos. Ap pilsētām pletās priekšpilsētas, kuras veidoja augļu dārzi, villas, ganības, sakņu un graudaugu sējumi, apūdeņošanas kanālu tīkls. Pašās pilsētās amatnieki un tirgotāji bija kooperējušies apvienībās, kurām bija liela ietekme ne tikai saimnieciskajā, bet pat politiskajā dzīvē. Arī pilsētas kvartālu vecākie bija nozīmīgas personas, ar kurām bija spiesta rēķināties militārā un administratīvā elite, kaut īsti autonomas pašpārvaldes vēl pilsētās nebija, tā tikai veidojās.

Sastopami praktiski visi zināmie tā laika amatniecības veidi. Uzraudzīti tirdzniecības ceļi, organizēti apkaroti karavānu laupītāji. Tirgotāju karavānas ceļoja pa visu tajā laikā zināmo pasauli, no Senās Ķīnas līdz Andalūzijai. Lauksaimniecībā augsti attīstīta irigācija. Plašas teritorijas bija atņemtas pustuksnesim ar kanāliem, kas nodrošināja augļu dārzu un graudaugu sējumu apūdeņošanu. Zālāju stepes un pustuksnešus apgabalus apdzīvoja tjurku nomadu ciltis, kas nodarbojās ar lopkopību un deva armijai rekrūšus. Iestājoties mieram un likuma varai, impērijā vērojams kultūras dzīves, it sevišķi dzejas, jurisprudences, arhitektūras un medicīnas uzplaukums. Neraugoties uz visai īso pastāvēšanas laiku un to, ka Seldžukīdu vara nomalēs bija visai nosacīta, impērijas zemēs un pat kaimiņu pierobežas apvidos XII gs. vērojami vienoti procesi kultūras attīstībā, kas it īpaši izpaudās arhitektūrā: viena stila celtņu, būvēšanas paņēmienu, dekoratīvo rotājumu izplatīšanās. Šī kopība ļauj mākslas vēsturniekiem runāt par sava veida īpašu "seldžuku stilu" vai "seldžuku ietekmi", kas hronoloģiski un ģeogrāfiski pat izgāja ārpus Seldžuku valsts pastāvēšanas rāmjiem. Izglītība koncentrējās medresēs kā arī mājas izglītības kopās, kas veidojās spilgāko intelektuāļu namos. Medreses uzturēja tām piešķirtie zemes īpašumi.

Reģionā vairs bija tikai trīs lielvalstis, kas spēja stāties pretī seldžukiem: Bizantijas impērija un Ēģiptes Fatimīdu kalifāts rietumos, Karahanīdu valsts austrumos. Taču interesanta ir seldžuku ārpolitika, kas bija vērsta uz pastāvīgu sīku karadarbību pierobežā, taču nemēģināja šīs kaimiņvalstis sagraut pilnībā – seldžukiem bija nepieciešams pastāvīgs karš uz robežām, lai emīri un karavīri varētu gūt laupījumu. Grūtības radīja augstdzimušo vasaļu separātisms, piemēram, Kermanas sultanāta - Provinci persijā, - kuras pārvaldīšana bija uzticēta Kavurd-bekam un tā pēcnācējiem, dumpis 1067. gadā, kas ar lielām grūtībām tika apspiests (tomēr turpinot šim Seldžukīdu atzaram valdīt šajā provincē līdz pat 1187. gadam). Arslana valdīšana aprāvās 1072. gadā, kad viņš savas armijas priekšgalā iebruka Karahanīdu valstī, taču tūdaļ pēc pārcelšanās pār Amudarju, viņu 15. decembrī nogalināja pratināšanas laikā kāds sagūstīts ieņemta cietokšņa komandants.

Seldžuku karaspēks atgriezās Mevrā, kur tronī kāpa sultāna dēls Džalals (pers. معزالدنیا و الدین ملکشاه بن محمد الب ارسلان قسیم امیرالمومنین‎‎, Jalal al-Dawla Mu'izz al-Dunya Wa'l-Din Abu'l-Fatḥ ibn Alp Arslan, 1055-1092), kronējoties ar vārdu Maliks un titulu šahs (Malik-shah). Viņa valdīšanas laiks (1072-1092) sakrīt ar Seldžuku lielvalsts lielāko uzplaukumu un varenību. Šahs Maliks bija izteikts sava tēva dēls, talantīgs karavadonis, taču nejaucās civilās pārvaldes lietās. Ziemeļaustrumos viņš iekaroja Maveranahru un piespieda Karahanīdus atzīt sevi par tā vasaļiem, dienvidos iegrožoja karmatu Bahreinas valsts ambīcijas, rietumos pievienoja saviem valdījumiem Sīriju, kur izveidoja t.s. Sīrijas sultanātu (1074-1118), bet Mazāzijā t.s. Rumas sultanātu (1077-1308) kā provinces, kurās emīri var gūt slavu pastāvīgajos pierobežas karos. Tā kā nebija neviena ārēja spēka, kas apdraudētu robežas, šahs Meliks, par spīti sava vezīra protestiem, izvēlējās ietaupīt uz armijas rēķina, samazinot tās sastāvu no 400 000 uz 70 000 vīru, kā arī atsacījās no ārējās un iekšējās izlūkošanas dienesta. Nākotnē šī izvēle ietekmēja valsts likteni.

Pēc viņa nāves 1092. gada 19. novembrī, valsti pārņēma jukas. Kā lielākajā daļā tā laika Centrālāzijas zemju, arī Seldžuku lielvalstī nebija ar likumu noteikta troņa mantošanas kārtība – sākās cīņa par troni starp četriem šaha dēliem. Kā patstāvīga province jeb vasaļvalsts izveidojās t.s. Irākas sultanāts (1092-1194).

Tūdaļ pēc Malika nāves varu galmā sagrāba viņa atraitne, Karahanītu princese Turkan-hatuna (pers. ترکان خاتون‎‎, Terken khatun, ?-1094), aizstāvot sava mazgadīgā dēla Mahmuda (pers. محمود پسر ملکشاه, Nasir ad-Dunya wa-d-Din Mahmud (I) bin Malikshah 1088-1094) intereses. Nelaiķa armijas priekšgalā viņa devās uz Isfahanu, kur esošais divpadsmitgadīgais Barkjaruks (pers. ابو المظفر رکن الدین رکن الدین برکیارق بن ملکشاه, Abu al-Muzaffar Rukn ud-Din Barkyaruq ibn Malikshah, 1080-1105) ar nedaudzajiem tam uzticīgajiem emīriem bēga uz Reju, kur tā piekritēji viņu pasludināja par sultānu. Valstī iestājās divvaldība. 1094. gadā Barkjaruka armija sagrāva pretiniekus, un aplenca Isfahānu – aplenkuma laikā mira Turkan-hatuna, bet mazliet vēlāk, novembrī, no bakām mira arī Mahmuds I. Pēc uzvaras Bagdādes kalifs piešķīra Barkjarukam investitūru uz sultāna titulu.

Tomēr Barkjaruka valdīšanas gadi pagāja tā izmisīgā cīņā par varu ar brāļiem, kuri arī pretendēja uz troni. Visnopietnākais viņa pretinieks bija Gjandžu vietvaldis Azerbaidžānā Muhameds Tapars (pers. محمد تپر, Muhammad Tapar, pilnā vārdā Ghiyat ad-Duniya wa ad-Din Abu Chudsha Muhammad bin Malikshah, 1082-1118), kurš 1099. gadā uzsāka atklāt cīņu par troni. Pēc tam, kad viņam izdevās ieņemt Reju, kalifs lika aizlūgt par Muhamedu hutbu kā par valdnieku. Brāļu karš turpinājās ar mainīgiem panākumiem, līdz, galu galā, 1104. gadā abi naidnieki noslēdza mieru un vienojās, ka Muhameds Tapars būs valsts rietumdaļas sultāns, bet Barkjaruks – virssultāns.

Iekšējās jukas paņēma visus valsts spēkus un pilnībā apstājās jebkādi ārējie kari, tātad arī kara laupījuma ieplūšana. Ja valsts pastāvēšanas sākumposmā no tjurkiem komplektējās armijas vadība un svarīgākie galma amati, arī armija pamatā sastāvēja no regulārās tjurku kavalērijas - vasaļu karaspēka un algotņiem, - kas nodrošināja tjurku cilšu emīru lojalitāti tronim, tad pēc Horasanas iekarošanas un centralizēta valsts aparāta izveidošanas tjurku vadoņus sāka no varas atstumt. Valsts pārvaldes aparāta ierēdņi, kas lielāko tiesu bija persieši, ar sultāna svētību sāka pārcelt oguzu ciltis no centrālajiem rajoniem uz nomalēm, uzskatot tos par nestabilitātes cēloni. Tas radīja spriedzi un savstarpējo netīksmi starp pavalstniekiem nomatiem un centrālo varu. Savukārt pavalstniekiem persiešiem un arābiem Seldžukīdi bija svešzemju ienācēji, sveša vara, kurai pakļāvās, bet pret kuru nejuta lojalitāti. Tas viss radīja augsni iekšējai nestabilitātei. Tāpēc vienmēr, kad mira sultāns, bet nākošais vēl savu varu nebija nostiprinājis, varas maiņu pavadīja arābu un persiešu dumpji pilsētās, savukārt pretendenti uz troni bez grūtībām nomadu ciltīs savāca karaspēku cīņai. Naids starp šīitiem un sunnītiem sasniedza maksimumu, uz politiskās skatuves valsts rietumos parādījās krusta karotāji no Eiropas un Alamutas ismailīti (t.s. asasīni), spēkā pieņēmās Ēģiptes Fatimīdi, bet austrumos kopš 1092. gada savu patstāvīgu politiku īstenoja tēvocis, Alpa Arslana dēls, Arslans Arguns (ar. رسلانآرغون, Izz ad-Din Arslan Argun, ~1034-1097), Horezmas emīrs, kurš izmantoja jukas, lai pakļautu savai varai visu Horasanu, bet uz 1095. gadu jau bija pakļāvis arī Mervu, Serahsu, Balhu, Termezu. 1096. gadā sultāns Barkjaruks sūtīja uz Horezmu armiju, kuras komandēšanu uzticēja savam pusbrālim no verdzenes Ahmadam Sandžaram (pers. احمد سنجر, Muizz ad-Dunya wa ad-Din Adud ad-Dawlah Abul-Harith Ahmad Sanjar ibn Malik shah, 1085-1157). Pirmajā izšķirošajā kaujā Arslans Arguns krita, bet Sandžars pārņēma varu Horasanā, par kuras vietvaldi bija iecelts, kļūstot par lielākās daļas Seldžuku impērijas valdnieku.

1105. gadā Barkjaruks mira un centrālā vara kļuva vēl vājāka. Viens otru tronī visai īsā laikā nomainīja šahs Maliks II (pers. ملک شاه دوم, Mu'izz ad-Din Malik shah II, valda 1105) un Muhameds I Tapars (valda 1105-1118). 1118. gadā Lielo Seldžuku lielvalsts sašķēlās vairākās daļās: Irākas sultanātā valdīja Mahmuds II (pers. مُغيث الدنيا و الدين جلال الدولة, Mughith ad-Dunya wa-d-Din Abu l-Qasim Mahmud (II.) ibn Muhammad ibn Malik schah, ~1105-1131), bet Persijā ar galvaspilsētu Nišapurā – Sandžars.

Sandžars bija pēdējais no Lielajiem Seldžukiem, kurš, kā atzina pēcnācēji, bija šī titula cienīgs. Viņam izdevās atjaunot kārtību un likumu savās zemēs, taču neveiksmīgā ārpolitika iznīcināja iekšpolitikas augļus.

1137. gadā sakaujot Karahanīdu armiju, varu šajā zemē pārņēma no austrumiem atnākušo karakitaju valdnieks Jeļujs Daši (耶律達實, Yēlǜ Dàshí, 1087-1143), un izveidoja tās vietā Karakitaju valsti. Sandžars kā Karahanīdu sizerens nevarēja stāvēt malā, neiejaucoties, taču 1141. gadā Katvanas kaujā Seldžuku armija cieta sakāvi – šim notikumam bija plaša rezonanse reģionā, jo laikabiedriem šķita kas neiespējams un pārsteidzošs, ka ķīnieši spējuši sakaut pašus neuzvaramos seldžukus. Tas satricināja Lielo Seldžuku autoritāti. To varu atsacījās atzīt Balhas oguzu ciltis, no ziemeļiem Persijā ielauzās citi nomati, sacēlās arī tjurku nomadi Baktrijā. 1153. gadā, izšķirošajā kaujā ar oguziem, seldžuki atkal cieta sakāvi, bet pats Sandžars krita gūstā (kurā sabija līdz 1156. gadam, kad tam izdevās izbēgt). Sākās karš par Lielo Seldžuku mantojumu: sultanāts sašķēlās virknē savstarpēji naidīgos valstiskos veidojumos, kas cīnījās par dominanti reģionā. Nopietnākais spēks bija Horezmas šahs Atsizs (pers. علاء الدين أتسز, Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Atsiz Qizil Arslan ibn Muhammad, 1128-1156), ar kuru rēķinājās visi, cenšoties nodrošināties ar tā draudzību, taču kurš saglabāja personisku draudzību un uzticību sultānam Sandžaram. Pēc Atsiza nāves sultānam zuda pēdējās cerības atjaunot valsti. Sandžars ar uzticamākajiem līdzgaitniekiem patvērās Andarobas cietoksnī pie Mevras - kase bija tukša, līdzgaitnieku maz, armijas nebija, - kur mira no dizentērijas 1157. gada 29. aprīlī.

1194. gadā Horezmas lielvalsts šahs Tekišs (pers. علاء الدين تكش, Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul Muzaffar Tekish ibn Il-Arslan, 1189-1200) pie Rejas sagrāva pēdējā Irākas seldžuku valdnieka, prinča Togrula III (pers. رکن الدنیا والدین, Rukn ad-Dunya wa ad-Din Tughrul (III) ibn Arslan, ?-1194) karaspēku, bet pašu nogalināja. Lielo Seldžuku valsts beidza pastāvēt arī de iure.

Literatūra par šo tēmu

• Claude Cahen. The Turkish Invasion: The Selchükids. // A History of the Crusades. Vol. 1. / Kenneth M. Setton (Ed.) – University of Wisconsin Press u. a., Madison WI, 1969, S. 135-176
• Islam and Empire from the Seljuks through the Mongols. // Carter Vaughn Findley. The Turks in World History. – Oxford University Press, Oxford, 2005, p. 56-92. ISBN 0-19-517726-6
• Gillies E. Tetley. The Ghaznavid and Seljuk Turks. Poetry as a Source for Iranian History. – Routledge, New York, 2009, ISBN 978-0-415-43119-4
• Peacock A.C.S. The Great Seljuk Empire. / Edinburgh History of the Islamic Empires Eup - Edinburgh University Press: Edinburgh, 2015, 392 pages ISBN 0748638261

• Martin Strohmeier. Seldschukische Geschichte und türkische Geschichtswissenschaft. Die Seldschuken im Urteil moderner türkischer Historiker. – Klaus Schwarz Verlag, Berlin 1984, ISBN 392296897X

• Райс Т. Сельджуки. Кочевники - завоеватели Малой Азии. - ЗАО Центрполиграф: Москва, 2004 – 238 с.
• Агаджанов С.Г. Сельджукиды и Туркмения в XI-XII вв. - Ылым: Ашхабад, 1973 - 165 с.

Resursi internetā par šo tēmu

• Запорожец В.М. Сельджуки. - Воениздат: Москва, 2011
• Запорожец В.М. Образование государства Сельджуков в Хорасане. // Университетский научный журнал. № 6, 2013, 45-52 c.
• Кононенко Е.И. Еше раз о «проблеме селджукского искусства» // Вестник СПбГУ. Сер. 15. 2015. Вып. 3
• Заборов M.A. Византия, Запад и сельджуки. // Крестоносцы на Востоке : главы из книги
• Кононенко Е.И. Архитектурный заказ Сельджуков Рума как инструмент политической риторики. // Вестник Санкт-Петербургского государственного университета культуры и искусств, Выпуск № 2 (27) / 2016
• Маркарян С.А. Общественно-политические изменения в Иране в эпоху "Великих сельджуков" (1038-1092 гг.) : Диссертация - Научная библиотека диссертаций и авторефератов
• Насрин Бабазаде. Pазвитие науки и просвещения в Иране в период сельджукского господства.