Atšķirības starp "Franku valsts" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta)
22. rindiņa: 22. rindiņa:
 
'''Franku karaliste''', vēlāk '''Franku impērija''' (lat. ''Regnum francorum, Imperium francorum'', fr. ''Empire carolingien'', angl. ''Carolingian Empire'', vāc. ''Fränkisches Reich'', kr. ''Франкское государство'') - apzīmējums valstij un karalistēm Rietumeiropā V-IX gs. (mūsd. [[Francija]]s teritorijā, ekspansijas ceļā valsti paplašinot visas Rietumeiropas mērogā).  
 
'''Franku karaliste''', vēlāk '''Franku impērija''' (lat. ''Regnum francorum, Imperium francorum'', fr. ''Empire carolingien'', angl. ''Carolingian Empire'', vāc. ''Fränkisches Reich'', kr. ''Франкское государство'') - apzīmējums valstij un karalistēm Rietumeiropā V-IX gs. (mūsd. [[Francija]]s teritorijā, ekspansijas ceļā valsti paplašinot visas Rietumeiropas mērogā).  
  
−
To izveidoja [[Franki|saliešu franku]] cilts, kas [[Hlodvigs I, franku karalis|Hlodviga I]] (vald. 481.-511.) vadībā sakāva [[vestgoti|vestgotus]] (507.), sagrāba ripuaru franku karaļa Sigiberta Klibā zemes ap Ķelni un Trīru, saliešu franku vadoņa Harriha zemes, saliešu franku karaļa Ragnahara zemes ap Kambru, izveidojot franku valsti. Tad [[vadonības sabiedrība]]s institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār [[Tautas sapulce|tautas sapulci]] sāka dominēt [[karalis]] un tā [[Grāfs|grāfi]]. Hlodviga I valdīšanas laikā tika kodificēts visvecākais franku tiesību krājums [[Saliešu tiesības]] (''Lex Salica'').<ref>Антология мировой правовой мысли в пяти томах. II том: Европа V-XVII вв. / Семигин Г.Ю. - Мысль: Москва, 1999, с. 32-33</ref> VI-VII gs. norisa [[Feodālisms|feodalisma]] sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva [[Majordoms|majordomi]]. Franku valsts bija vienīgā no barbaru karalistēm, kas bija pieņēmusi (496.) katoļticību, nevis ariānismu. Mirstot, Hlodvigs I franku karalisti bija sadalījis starp četriem saviem dēliem suverenās karalistēs ar galvaspilsētām Reimsā, Parīzē, Orleānā un Suasonā, kas aizsāka gandrīz divus gadsimtus ilgu karu par varu periodu starp dažādiem Merovingu dzimtas atzariem, kad valsts tika atkal apvienota, te no jauna sadalīta. Šo cīņu rezultātā pakāpeniski mazinājās franku varenība, zuda arī vērtīgākās romiešu laika valsts organizācijas atribūtu pēdējās paliekas - nodokļu sistēma, starptautiskā tirdzniecība, - tika izpostītas pilsētas un to galvenais labklājības pamats - specializētas manufaktūras. Sabrukusi bija arī naudas sistēma ([[Monēta|monētu]] kalšana un to apgrozības kontrole). Šajā laikā Eiropā samazinājās arī iedzīvotāju skaits, saruka lauksaimniecība. Valsts atguvās un nostiprinājās tikai [[Karolingu dinastija]]s laikā.  
+
To izveidoja [[Franki|saliešu franku]] cilts, kas [[Hlodvigs I, franku karalis|Hlodviga I]] (vald. 481.-511.) vadībā sakāva [[vestgoti|vestgotus]] (507.), sagrāba ripuaru franku karaļa Sigiberta Klibā zemes ap Ķelni un Trīru, saliešu franku vadoņa Harriha zemes, saliešu franku karaļa Ragnahara zemes ap Kambru, izveidojot franku valsti. Tad [[vadonības sabiedrība]]s institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār [[Tautas sapulce|tautas sapulci]] sāka dominēt [[karalis]] un tā [[Grāfs|grāfi]]. Hlodviga I valdīšanas laikā tika kodificēts visvecākais franku tiesību krājums [[Saliešu tiesības]] (''Lex Salica'').<ref>Антология мировой правовой мысли в пяти томах. II том: Европа V-XVII вв. / Семигин Г.Ю. - Мысль: Москва, 1999, с. 32-33</ref> VI-VII gs. norisa [[Feodālisms|feodalisma]] sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva [[Majordoms|majordomi]]. Franku valsts bija vienīgā no barbaru karalistēm, kas bija pieņēmusi (496.) katoļticību, nevis ariānismu. Mirstot, Hlodvigs I franku karalisti bija sadalījis starp četriem saviem dēliem suverenās karalistēs ar galvaspilsētām Reimsā, Parīzē, Orleānā un Suasonā, kas aizsāka gandrīz divus gadsimtus ilgu karu par varu periodu starp dažādiem Merovingu dzimtas atzariem, kad valsts tika atkal apvienota, te no jauna sadalīta. Šo cīņu rezultātā pakāpeniski mazinājās franku varenība, zuda arī vērtīgākās romiešu laika valsts organizācijas atribūtu pēdējās paliekas - nodokļu sistēma, starptautiskā tirdzniecība, - tika izpostītas pilsētas un to galvenais labklājības pamats - [[manufaktūra]]s. Sabrukusi bija arī naudas sistēma ([[Monēta|monētu]] kalšana un to apgrozības kontrole). Šajā laikā Eiropā samazinājās arī iedzīvotāju skaits, saruka lauksaimniecība. Valsts atguvās un nostiprinājās tikai [[Karolingu dinastija]]s laikā.  
  
 
Lielāko varenību franku valsts sasniedza [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. '''Karolingu impēriju''' (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Dievbijīgais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā [[impērija]] sašķēlās [[Rietumfranku valsts|Rietumfranku valstī]], [[Austrumfranku valsts|Austrumfranku valstī]] (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par [[Vācijas karaliste|Vācijas karalisti]]) un [[Vidusfranku valsts|Vidusfranku valstī]] (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā<ref>Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt [[Itālijas pilsētvalstis|Ziemeļitālijas pilsētrepublikas]] kopā.</ref>). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī ''de iure''.
 
Lielāko varenību franku valsts sasniedza [[Kārlis Lielais|Kārļa Lielā]] valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. '''Karolingu impēriju''' (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Dievbijīgais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā [[impērija]] sašķēlās [[Rietumfranku valsts|Rietumfranku valstī]], [[Austrumfranku valsts|Austrumfranku valstī]] (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par [[Vācijas karaliste|Vācijas karalisti]]) un [[Vidusfranku valsts|Vidusfranku valstī]] (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā<ref>Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt [[Itālijas pilsētvalstis|Ziemeļitālijas pilsētrepublikas]] kopā.</ref>). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī ''de iure''.

Pašreizējā versija, 2020. gada 9. augusts, plkst. 16.39

Regnum francorum
Imperium francorum
Charlemagne denier Mayence 812 814.png
pastāv: ~500.-843.(924.) g.
galvaspilsēta:
  • Parīze
  • Āhena
karaļi:
Franks expansion.gif

Franku karaliste, vēlāk Franku impērija (lat. Regnum francorum, Imperium francorum, fr. Empire carolingien, angl. Carolingian Empire, vāc. Fränkisches Reich, kr. Франкское государство) - apzīmējums valstij un karalistēm Rietumeiropā V-IX gs. (mūsd. Francijas teritorijā, ekspansijas ceļā valsti paplašinot visas Rietumeiropas mērogā).

To izveidoja saliešu franku cilts, kas Hlodviga I (vald. 481.-511.) vadībā sakāva vestgotus (507.), sagrāba ripuaru franku karaļa Sigiberta Klibā zemes ap Ķelni un Trīru, saliešu franku vadoņa Harriha zemes, saliešu franku karaļa Ragnahara zemes ap Kambru, izveidojot franku valsti. Tad vadonības sabiedrības institūtu vietā izveidojās pirmās valsts institūcijas, kurā pār tautas sapulci sāka dominēt karalis un tā grāfi. Hlodviga I valdīšanas laikā tika kodificēts visvecākais franku tiesību krājums Saliešu tiesības (Lex Salica).[1] VI-VII gs. norisa feodalisma sistēmas veidošanās process, bet reālo militāro un tiesu varu ieguva majordomi. Franku valsts bija vienīgā no barbaru karalistēm, kas bija pieņēmusi (496.) katoļticību, nevis ariānismu. Mirstot, Hlodvigs I franku karalisti bija sadalījis starp četriem saviem dēliem suverenās karalistēs ar galvaspilsētām Reimsā, Parīzē, Orleānā un Suasonā, kas aizsāka gandrīz divus gadsimtus ilgu karu par varu periodu starp dažādiem Merovingu dzimtas atzariem, kad valsts tika atkal apvienota, te no jauna sadalīta. Šo cīņu rezultātā pakāpeniski mazinājās franku varenība, zuda arī vērtīgākās romiešu laika valsts organizācijas atribūtu pēdējās paliekas - nodokļu sistēma, starptautiskā tirdzniecība, - tika izpostītas pilsētas un to galvenais labklājības pamats - manufaktūras. Sabrukusi bija arī naudas sistēma (monētu kalšana un to apgrozības kontrole). Šajā laikā Eiropā samazinājās arī iedzīvotāju skaits, saruka lauksaimniecība. Valsts atguvās un nostiprinājās tikai Karolingu dinastijas laikā.

Lielāko varenību franku valsts sasniedza Kārļa Lielā valdīšanas laikā (768.-814.), izveidojot t.s. Karolingu impēriju (dēvētu arī par "Franku impēriju" vai "Rietumu impēriju"), kad tajā ietilpa praktiski visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Atbilstoši 843. gada Verdenas līgumam, Kārļa Lielā dēls Ludvigs Dievbijīgais sadalīja mantojumu ar saviem trim dēliem, kā rezultātā impērija sašķēlās Rietumfranku valstī, Austrumfranku valstī (kuras iedzīvotājus devēja par "teitoņiem" un valsti ar laiku sāka dēvēt par Vācijas karalisti) un Vidusfranku valstī (Vidusfranku valsts visai drīz sašķēlās Provansā, Lotringā un Itālijā[2]). Pēc Berengara nāves 924. gadā imperatorus pārstāja vēlēt un impērija pārstāja eksistēt arī de iure.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Антология мировой правовой мысли в пяти томах. II том: Европа V-XVII вв. / Семигин Г.Ю. - Мысль: Москва, 1999, с. 32-33
  2. ↑ Jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā.

  • Partage de l'Empire carolingien au Traité de Verdun en 843.JPG
  • Carolingian Empire 1895.jpg
  • Frankenreich 768-811.jpg

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 51. lpp.
  • Frankland. the Franks and the world of the early middle ages. / Paul Fouracre (Ed.) - Manchester University Press: Manchester, 2008, ISBN 978-0-7190-7669-5
  • Ian N. Wood. The Merovingian Kingdoms, 450–751. - Longman: London, 2000, ISBN 0-582-49372-2
  • Rosamond McKitterick. Charlemagne: The Formation of a European Identity. - Cambridge University Press, 2008, ISBN 9780521886727
  • Joanna Story. Charlemagne: Empire and Society. - Manchester University Press, 2005, ISBN 9780719070891
  • Eric Joseph Goldberg. Struggle for Empire: Kingship and Conflict Under Louis the German, 817-876. - Cornell University Press, 2006, ISBN 9780801438905
  • Simon MacLean. Kingship and Politics in the Late Ninth Century: Charles the Fat and the End of the Carolingian Empire. - Cambridge University Press, 2003, ISBN 9780521819459
  • Reinhard Schneider. Das Frankenreich. - Oldenbourg: München, 2001
  • Michael Borgolte. Die Grafen Alemanniens in merowingischer und karolingischer Zeit. Eine Prosopographie. - Thorbecke: Sigmaringen, 1986, ISBN 3-7995-7351-8
  • Eugen Ewig. Die Merowinger und das Frankenreich. - Kohlhammer: Stuttgart, 2006, ISBN 3-17-019473-9
  • Eugen Ewig. Spätantikes und fränkisches Gallien. Gesammelte Schriften. 2 Bde. - Artemis: München, Zürich, 1976–1979, ISBN 3-7608-4652-1
  • Franz Irsigler. Untersuchungen zur Geschichte des frühfränkischen Adels. - Röhrscheid: Bonn, 1981, ISBN 3-7928-0420-4
  • Patrick J. Geary. Die Merowinger. Europa vor Karl dem Großen. - Beck: München, 2004, ISBN 3-406-49426-9
  • Rudolf Schieffer. Die Karolinger. - Kohlhammer: Stuttgart, 2006, ISBN 3-17-019099-7
  • Dieter Hägermann. Karl der Große, Herrscher des Abendlandes. - Propyläen-Verlag: Berlin, 2000; List: München, 2003, ISBN 3-548-60275-4
  • Тейс Л. Наследие Каролингов IX-X века. / Перевод с французского Т. А. Чесноковой. - Скарабей: Москва, 1993, Т. 2, 272 с. ISBN 5-86507-043-6
  • Лебек С. Происхождение франков. V-IX века. / Перевод В. Павлова. - Скарабей: Москва, 1993, Т. 1, 352 с. ISBN 5-86507-001-0
  • Григорий Турский. История франков (Historia Francorum). - Наука: Москва, 1987, 464 с.
  • Большие Лоршские анналы. // Хрестоматия по истории средних веков. Том 1. Раннее средневековье. - Издательство Социально-экономической литературы: Москва, 1961
  • Анналы королевства франков (фрагменты). // Свод древнейших письменных известий о славянах. Том II (VII-IX в.в.). - Восточная литература РАН: Москва, 1995, С. 464-479, - 592 с. ISBN 5-02-017809-8
  • Корсунский А.Р., Гюнтер Р. Упадок и гибель Западной Римской империи и возникновение германских королевств. - Москва, 1984

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://www.vesture.eu/index.php?title=Franku_valsts&oldid=71950"