Leimaņi
Leimaņi (no lejasvāc. Leiman, vāc. Lehnsmann - "lēņa vīrs") - mazie vasaļi jeb "vasaļu vasaļi", kuru lēņi bija tik mazi, ka tiem nepiederēja dzimtzemnieki, tāpēc nācās savu zemi apstrādāt kopā ar saimi un kalpiem. Feodālajā hierarhijā veidoja netitulētās bruņniecības zemāko slāni, savas sasitības pret sizerenu pildot, esot tā militārajā dienestā kā arī maksājot zināmas nodevas naudā vai natūrā.
Komentāri
Livonijas laikmetā leimaņus varēja sastapt ordeņa piļu administrāciju un kalpu vidū, kā arī starp dzirnavniekiem un krodziniekiem. Iespējams, ka leimaņi veica arī robežapsardzības pienākumus. Par to liecina lielāka leimaņu lēņu koncentrācija pie ordeņa un bīskapu valstu robežām. Livonijā leimaņu vidū bija sastopami arī ne bruņinieki. Piemēram, zināms, ka Saldus (Frauenburg) apkārtnē lēni ieguvis kalējs Andrejs Šmits. XVI gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks, kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju - tie bija t.s. “jaunie leimaņi” no amatnieku, ierēdņu u. c. vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai.
Leimaņu lēņi 13. gs. tika izlēņoti uz “mūžīgiem laikiem”, tos man tot varēja radinieki līdz ceturtajai līnijai, kā arī meitas. XIV gs. otrajā pusē zemes kungi un bruņinieki lēņa mantošanas tiesības sāka sašaurināt. Tomēr leimaņu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās bija vērojama galvenokārt bīskapu diecēzēs. Ordeņa leimaņi līdz pat Livonijas sabrukumam lēņa mantošanas ziņā atradās labākā stāvoklī nekā bruņniecība. Visizplatītākie Livonijā bija 2 arklu lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču bija arī daudz lielāki lēņi. Piemēram, XIV gs. 30. gados zemgalim Tiģim bijis 4 arklu liels lēnis, bet XVI gs. kuršu ķoniņam Peniķim - 6 arkli. Līdzās arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo graudu daudzuma pūrvietās vai piešķīra zemes (Stuck Land), nenorādot to platības vienības, bet ar noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus izmantoja medībām.
Kad kara klausības pienākumu senjori sāka nomainīt ar naturālajām un naudas nodevām, atsevišķas sīkleimaņu dzimtas vairs nebija spējīgas iegādāties dārgo bruņojumu, zaudējot senās tiesības un privilēģijas. Muižnieki pakāpeniski sāka uzlikt muižas klaušas leimaņu ļaudīm, bet vēlāk arī pašiem leimaņiem. Ar laiku daudzas leimaņu dzimtas nonāca parādu atkarībā no sava sizerena, kļūstot par tā dzimtzemniekiem. Livonijā līdz jaunajiem laikiem tiesisko brīvību bija saglabājušas visai nedaudzas leimaņu dzimtas.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 22. lpp.
