Fila
Fila (gr. φῦλον, φυλή) - sengrieķu "cilts" (zināmā mērā analogs latīņu tribai), ko veido fratrijas.
Komentāri
Jau Homērs min šādu dalījumu, kur Nestors dod padomu Agamemnonam sadalīt karaspēku ciltīs un dzimtās (κατὰ φῦλα, κατὰ φρήτρας), lai katru uzmundrinātu kaimiņa vai radinieka klātbūtne. Šo radniecības un kopādzīvošanas saikni pastiprināja reliģiskā kopība, upurēšana un svētki, kuros piedalījās visi cilts vai dzimtas locekļi vecāko vadībā.
Pirmās atikiešu filas, par kuru pastāvēšanu ziņas ir jau kopš Kekropa laika: kekropus (Cecropis, Κεκροπίς), autohtonus (Autochton, Αὐτόχθων), akteji (Actaea, Ἀκταία) un paraliji (Paralia, Παραλία). Nākošā basileja Kranaja laikā filu nosaukumi tika mainīti uz: kranaji (Cranais, Κραναΐς), atisi (Atthis, Ἀτθίς), mesogeji (Mesogaea, Μεσόγαια) un diakrisi (Diacris, Διακρίς). Vēlākā laikā sastopam jaunu filu klāstu: diasus (Dias, Διάς), atēniešus (Athenais, Ἀθηναΐς), poseidoniešus (Posidonias, Ποσειδωνιάς) un hefestiešus (Hephaestias, Ἡφαιστιάς). Dažas no pēdējām, acīmredzot, bija piesaistītas ģeogrāfiski, attiecīgajā novadā dominējošās dievības kultam, un visai ticams, ja ne gluži patstāvīgi, tad vismaz ar citiem administratīvi vāji saistīti sociāli veidojumi. Taču tās visas no aprites izspieda un asimilēja 4 pamatfilas, kas veidoja Joniešu kopumu, tiem iekarojot Atiku:
- teleonti (jeb geleonti);
- hopleti;
- argadeji;
- egikoreji.
Doriešu kopumu sākotnēji veidoja 3 filas, tāpēc Homērs tos dēvē Δωριέες τριχάϊκες:
- gilleju fila (Ὑλλεῖς) - no Herakla dēla Gilla vārda;
- pamfilu fila (Πάμφυλοι) - no varona Pamfila vārda;
- dimanu fila (Δυμανάται vai Δυμᾶνες) - no varoņa Dima vārda (abi bijuši ievērojami vadoņi, kas krituši karagājienā, kurā dorieši iekarojuši Pelloponēsas pussalu).
Ar laiku šīm trim pamatfilām pievienojās papildu filas, vai nu doriešiem apvienojoties ar sabiedrotajiem, vai vietējo cilti uzņemot pilsoņu vidū kā līdzvērtīgus. Piemēram, Hērodots raksta, ka kadmieši Egeīdi - visai daudzskaitlīga fila Spartā, - cēlušies no Egeja, Fera mazdēla. Argosā, Egīnā un Eipidaurā bez šīm trim doriešu filām pastāvēja girnafu fila. Sikionā Klisfens, sagrābis varu, lika izmainīt doriešū filu nosaukumus, lai tos pazemotu, bet ceturtajai filai, pie kuras pats piederēja, deva nosaukumu "arhelāji" (sešdesmit gadus pēc viņa nāves tika atjaunoti vecie doriešu filu nosaukumi, bet ceturto filu pārdēvēja par egialejiem (Αἰγιαλέες - no Egialeja, varona Adrasta dēla, vārda). Korintā bijušas jau 8 filas, Tegejā - 4, Elīdā - 26 filas, kas liek domāt, ka ar laiku filas sāka pārtapt no etniskām apvienībām par ģeogrāfiski administratīvām vienībām. Dažkārt pastāvējusi tikai viena fila - piemēram, gilleji Kidonijā, dimani Halikarnasā, - kas liek domāt, ka šīs pilsētas attīstījušās no tikai vienas filas locekļu izveidotām kolonijām.
Dalījums filās neatbilda dalījumam kārtās, izņemot gadījumus, kad konkrēto filu veidoja vai nu zemes iekarotāji, vai iekarotie, vai arī filu veidoja imigranti, kas apmetušies konkrētajā teritorijā. Cilvēku, kurš nepiederēja ne pie vienas filas vai klana, uztvēra kā klaidoni un noziedznieku.
Kleistena reformas (509. g.p.m.ē.) likvidēja līdz šim pastāvējušās filas, to vietā izveidojot 10 jaunas pēc ģeogrāfiskā principa, un nosaucot tās mītisko varoņu vārdos: erehteji (Erechtheis), egeji (Aegeis), pandioni (Pandionis), leontiji (Leontis), akamantiji (Acamantis), eneīdi (Oeneis), Kekropiji (Cecropis), hipokonti (Hippothoontis), entiji (Aeantis), antiohoiji (Antiochis). Katru šo filu veidoja 10 δῆμοι (kuras vēlāk saskaldīja vēl sīkāk), kuras nebija savstarpēji radniecīgas vai kā saistītas.
307. g.p.m.ē. Demētrijs Poliorkets palielināja filu skaitu līdz 12, pievienojot divas jaunas: antigoniju (Antigonias) un demētriju (Demetrias), kuras vēlāk pārdēvēja par ptolemeju (Ptolemais) un attaliju (Attalis) filām. Trīspadsmito filu pievienoja Adrians, un tā tika nosaukta viņa vārdā.
Literatūra
- Pausanias. Reisen in Griechenland. - Artemis Verlag, Zürich und München, 1987, ISBN 3-7608-3678-X
- Reinhard Koerner. Inschriftliche Gesetzestexte der frühen griechischen Polis. - Böhlau Verlag, Köln-Weimar-Wien 1993, ISBN 3-412-02393-0
- Stefan Link. Das griechische Kreta. - Steiner Verlag, Stuttgart, 1994, ISBN 3-515-06554-7
