Veimāras konstitūcija
Veimāras konstitūcija (Die Verfassung des Deutschen Reichs - Weimarer Reichsverfassung) - 1919. gadā pieņemtā Konstitūcija, kas mainīja Vācu impērijas valsts iekārtu un iedibināja Veimāras Republiku. Veimāras konstitūcija tika uzskatīta par vienu no pilnīgākajām demokrātiskajām konstitūcijām,[1] tas bija viens no pašiem jaunākajiem un modernākajiem paraugiem.[2]
Modificējot dažus 1871. gadā pieņemtās Bismarka valsts konstitūcijas paragrāfus, Vācija sākotnēji kļuva par parlamentāru monarhiju. 29. novembrī Tautas pilnvaroto padome pieņēma vēlēšanu likumu par konstitūciju izstrādājošas Nacionālās sapulces vēlēšanām (proporcionāla vēlēšanu sistēma, sievietēm ir aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības). 1919. gada 6. februārī Veimārā tika atklāta Nacionālā sapulce (citos avotos arī Vācijas Nacionālā Asambleja), lai izstrādātu jaunu Vācijas konstitūciju. Nacionālā sapulce 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu” (sastāvēja no 10 pantiem). Vācijas Nacionālās sapulces ietvaros tika izveidota Konstitūcijas komiteja. Konstitūcijas projektu izstrādāja jurists Hugo Preiss, kurš bija arī politiķis ar liberāliem uzskatiem. Pirmo konstitūcijas projektu Preiss bija izstrādājis jau 1918. gada decembra beigās. Tā apspriedē bija piedalījies arī Makss Vēbers.[3] Konstitūcijas projektu 1919.gada februārī iesniedza Nacionālajai Sapulcei apspriešanai, kurā visaktīvāk viedokļus izteica tieši Konstitūcijas komiteja - 28 amatpersonu sastāvā.
Saskaņā ar Veimāras konstitūcijas 41. pantu Valsts prezidentu ievēl uz 7 gadiem visa vācu tauta ar neierobežotām tiesībām atkārtotai ievēlēšanai. Veimāras konstitūcijas 44. pants noteic, ka Valsts prezidents vienlaicīgi nevar būt Reihstāga loceklis. Lai radītu pretsvaru „parlamenta absolūtismam”, kas satrauca labējos politiskos spēkus, valsts prezidentam paredzēja plašas pilnvaras.[4] Valsts prezidents, tautas vēlēts, bija neatkarīgs no parlamenta vairākuma. Veimāras konstitūcijas 48. pants, kurā prezinetika īpaši ievērots. Kā uzskata E.Kolbs, „valsts prezidents bija uztverts kā sava veida „ķeizara aizvietotājs”, un te izpaudās konstitūcijas tēvu neuzticība pilnībā izveidotai parlamentārai sistēmai un partiju valsts demokrātijai”.[5] Konstitūcijā ietverti arī tiešās demokrātijas elementi (tautas griba), lai ierobežotu iespējamo vienpusīgo parlamenta valdīšanu. Konstitūcijas izstrādātāji, atšķirībā no britu parlamentārisma, nevadījās no idejas par parlamenta suverenitāti. Īpaši asas diskusijas Vācijā radās par pamattiesību sadaļu (piemēram, Centra partija vēlējās iekļaut pantu par skolu un baznīcu, liberālās partijas pieprasīja paplašināt pamattiesību katalogu), kā rezultātā Veimāras konstitūcijas pamattiesību sadaļā kā kompromisa variantā bija nevis ideju apkopojums, bet gan daudzšķautņainas sabiedrības attēlojums – toreizējo politisko spēku kompromiss. Sociāldemokrāti bija spiesti piekāpties un meklēt kompromisus, jo viņu pozīcijas bija vājinājušās kopš vēlēšanām – Vācijā daudzi rūpniecības strādnieki, arodbiedrību darbinieki pievērsās VNSDP, kuru nu jau atbalstīja gan radikālāk noskaņotie, gan tie, kuri kļuva politiski atturīgāki, neatbalstot valdības virzienu.
Ņemot par pamatu Veimāras konstitūciju, tika izstrādāta Latvijas Republikas Satversme: „Vairakkārt še aizrādīts, ka mūsu Satversmes otrā daļā atspoguļojas daudz noteikumu, kuri atrodas Vācijas konstitūcijā. Tas ir jāatzīst. Visas šīs brīvības, tiesības, visas politiskās prasības ir pa lielākai daļai pārņemtas no Vācijas konstitūcijas.”[6] Uz Veimāras konstitūcijas izvēli Satversmes II daļas paraugam norāda arī V.Blūzma, rakstot, ka „kaut arī sastādot Satversmes 2. daļas likumprojektu, tā autori lielākoties vadījušies pēc Vācijas Veimāras konstitūcijas (1919.g.) otrās daļas, par ko liecina ne tikai pantu izkārtojums, bet arī normas un to formulējums, kas dažbrīd vienkārši pārtulkoti no attiecīgā Vācijas avota, tomēr jāatzīst, ka Latvijas Satversmes 2. daļas likumprojekts kvalitātes ziņā atpalika no attiecīgās Veimāras konstitūcijas daļas, jo tajā tika atmests dalījums nodaļās atbilstoši cilvēka un pilsoņu tiesību klasifikācijai. Likumprojektā netika pieminētas arī vairākas svarīgas pilsoņu tiesības un pienākumi, piemēram, tiesības uz valsts amatu ieņemšanpienākums maksāt valsts nodokļus, kas fiksētas Veimāras konstitūcijā”.[7]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Kornvels R.D. Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1996., 45. lpp.
- ↑ Antonevičs M. Satversmes noslēpumi. // Lauku Avīze. 20.11.1996.
- ↑ Kolbs E. Veimāras republika. - Latvijas Akadēmiskā bibliotēka: Rīga, 1997., 21. lpp.
- ↑ Veimāras konstitūcijas 47. pants noteic, ka Valsts prezidents ir bruņoto spēku pavēlnieks, 48.pants dod tiesības Valsts prezidentam pēc personīgā ieskata noteikt valstī ārkārtas stāvokli, 49. pants paredz Valsts prezidentam apžēlošanas tiesības, 25. pants Valsts prezidents var priekšlaicīgi atlaist reihstāgu un noteikt jaunas vēlēšanas, saskaņā ar 70. pantu Valsts prezidents izsludina likumus, 73. pants paredz, ja Reihstāga pieņemto likumu Valsts prezidents noraida, to nodod visas tautas nobalsošanai.
- ↑ Kolbs E., Veimāras republika. - Latvijas Akadēmiskā bibliotēka: Rīga, 1997., 22. lpp.
- ↑ Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Kompaktdisks. – [B.v.]: TNA, 2006, 594 .lpp.
- ↑ Latvijas tiesību vēsture (1914.-2000.). / D.A.Lēbera redakcijā. - Fonds Latvijas Vēsture: Rīga, 2000., 167. lpp.
