Baltijas landesvērs

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 21. marts, plkst. 18.00, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Literatūra par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltische Landeswehr
Baltijas zemessardze
200px
pastāv: 7.12.1918.-1.04.1920.
virspavēlnieki:
  • majors Šeiberts (12.1918.)
  • kapteinis fon Bekmanis (12.1918.-01.1919.)
  • kapteinis Dormāgens (no 26.01.1919.-12.07.1919.)
  • pulkvedis H.Aleksanders (no 12.07.1919.)
pavēlnieki:
  • majors A.Flečers (6.02.1919.-12.07.1919.)
  • jūras kapteinis G.Taube (12.07.1919.-12.1919.)
  • V.Rādens (12.1919.-1.04.1920.)

Baltijas landesvērs jeb Baltijas zemessardze (vāc. Baltische Landeswehr, kr. прибалтийский ландесвер) - Vācijas impērijas armijas okupētajās Baltijas guberņu iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze, ko 1918. gada novembrī atļāva veidot okupācijas Valdības padome. Visas zemessardzes daļas tika formētas reihsvēra virsnieku uzraudzībā un vadībā, okupācijas iestādes tās nodrošināja ar amunīciju un apgādi. Pamatā to veidoja veidoja etniskie baltvāci, kas pēc 1917. gada revolūcijas bija demobilizējušies no Krievijas impērijas armijas un atgriezušies mājās (kamēr lielākā daļa šo guberņu krievu, latviešu un igauņu vēl turpināja dienestu). Pēc 1918. gada revolūcijas Vācijā jaunā Veimāras republikas valdība atzina de facto jaundibināto Latvijas Pagaidu valdību un 7. decembrī noslēdza līgumu par Latvijas bruņoto spēku (landeswehr) izveidi no 26 rotām (18 latviešu, 7 vācu un 1 krievu) un 5 artilērijas baterijām (3 latviešu un 2 vācbaltu). Pavisam plānoja savākt 7050 brīvprātīgo (4800 latviešus, 2000 vācbaltus, 250 krievus). Par virspavēlnieku bija plānots uzaicināt kādu Zviedrijas armijas virsnieku, taču galu galā iecēla vācu armijas majoru Šeibertu. Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka landesvērs ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču ikdienā tika slietots sākotnējais nosaukums ("Baltijas landesvērs"). Komandvaloda bija vācu.[1]

Kaut arī zemessardze bija Latvijas Republikas bruņotie spēki un atradās tās apsardzības ministra pakļautībā, karadarbības dēļ militāri bija pakļauta 8. armijas pavēlniecībai (līdz 06.1919., t.i. ģen. fon der Golcam), tad t.s. Niedras valdības apsardzības ministram (T.Vankins), pēc 24. jūnija - atkal Pagaidu valdības apsardzības ministram.

Sastāvēja no virsštāba (Oberstab, izveidots novembra vidū), Trieciengrupas (Stoßtruppe, saformēta Rīgā 17.11.1918.), Baltvācu kaujas bataljona (Deutsch-Baltisches Kampfbataillon, saformēts Liepājā 25.01.1919.), Baltvācu bataljona (Deutsch-Baltisches Bataillon, saformēts pie Ventspils februārī) un 6 patstāvīgiem formējumiem (Selbständige Formationen), Latviešu atsevišķās brigādes un firsta Līvena rotas. Bez tam sastāvā ietilpa etapu formējumi, saimnieciskās rotas, bruņotie vilcieni, sanitārās vienības u.c. formējumi. 1919. gada 10. martā tika noteiktas atšķirības zīmes, uniformu apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa. 19. augustā tika izdota vēl viena pavēle par atšķirības zīmēm un dienesta pakāpēm. Karavīri nēsāja zili baltu uzpleču apmalojumu, pakāpes atšķīra ar sudraba uzšuvēm un sudrabotām četrstūrainām zvaigznēm uz apkakles, cepuru kokardes bija zilas ar baltu malu. 21. septembrī pavēlēja ieviest Latvijas armijas dienesta pakāpju apzīmējumus.

Pēc Padomju Latvijas armijas uzbrukuma 1918. gada decembrī, landesvērs atkāpās uz Kurzemi, kur tā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem no Vācijas[2]. 1919. gada 16. aprīlī, uzskatot Pagaidu valdību par neleģitīmu (to veidojot netika pārstāvētas visas iedzīvotāju grupas un tautības) kā arī rīcības nespējīgu, leitnanta Manteifeļa Trieciengrupa īstenoja t.s. 16. aprīļa puču, kā rezultātā pie varas nāca jauna Pagaidu valdība: Brimmera-Borovska kabinets, bet 10. maijā t.s. Niedras valdība. Landesvēra daļas frontē pakļāvās vācu armijas štābam un akceptēja puča rezultātus[3], cerot, ka jaunā valdība spēs rīkoties enerģiskāk. 1919. gada aprīlī landesvērā bija 9500 karavīru (4000 baltvācu un vācu, 4000 latviešu un 1500 krievu). Landesvēra vienības uzsāka uzbrukumu visā frontē, sakaujot LSPR spēkus. 23. maijā tika ieņemta Rīga, un uzsākta Vidzemes atbrīvošana no lieliniekiem. Jūnijā pie Cēsīm landesvēra daļas sastapās ar Igaunijas nacionālo armiju, kurai pieprasīja atbrīvot tās okupēto Ziemeļvidzemi un kopīgi vērsties pret Sarkano armiju austrumos. Cēsu kaujās zemessargi tika sakauti un atkāpās, ļaujot igauņiem ieņemt Rīgu. Pēc Niedras vadītās Pagaidu valdības demisijas, 12. jūlijā armijas vadība atzina Lielbritānijas kara flotes aizsardzībā patvērumu guvušās K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības leģitimitāti. No visām vienībām izslēdza vāciešus, kas vai nu atgriezās Vācijā, vai iestājās krievu Rietumu brīvprātīgo armijā. Par komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu.

Firsta Līvena rota devās uz Narvu ģen. N.Judeniča armijas rīcībā, Latviešu atsevišķā brigāde tika pārformēta par Kurzemes divīziju, savukārt pārējās vienības 6. jūlijā tika pārdēvētas par Latvijas baltvācu zemessargiem un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās ar Sarkano armiju krita 11 landesvēra virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Kurzemes divīzijā.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Tas bija gluži dabiski, jo vācu valoda un krievu valoda bija šajā teritorijā tradicionāli oficiālas valodas (latviski un igauniski runāja tikai vienkāršā tauta sadzīvē), kuras prata visi, lielāko daļu komandējošā sastāva veidoja baltvācu virsnieki.
  2. ↑ 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi. - Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa
  3. ↑ Kā var saprast no laikabiedru atmiņām, landesvēra virsnieki Pagaidu valdību uzskatīja par nenopietnu civilistu klaunādi, kamēr vienīgais reālais spēks reģionā bija 8. armija, landesvērs un Sarkanā armija - zemessargus maz interesēja, kas vada valdību Liepājā, jo par savu uzdevumu uzskatīja frontes noturēšanu.

Attēlu galerija

  • štāba virsnieki (centrā majors A.Flečers)

  • 1919. gada pavasarī

  • krasta lielgabals

  • avarējusi lidmašīna

  • priekšējā līnijā

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 160.-161. lpp.
  • Čapenko A. Baltijas landesvēra vācu vienību forma, pakāpes un atšķirības zīmes 1918.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
  • Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
  • Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus : ein Gedenkbuch. - Verlag der Aktiengesellschaft Ernst Plate: Riga, 1939 - 233 S.
  • Eugen Engelhardt, freiherr Wilhelm von Engelhardt. Der Ritt nach Riga; aus den Kämpfen der Baltischen Landeswehr gegen die rote Armee, 1918-1920. - Volk und Reich Verlag: Berlin, 1938 - 152 S.
  • Grimm Claus. Vor den Toren Europas, 1918-1920; Geschichte der Baltischen Landeswehr. - A.F. Velmede: Hamburg, 1963 - 320 S.
  • Hartmann Georg Heinrich. Aus den erinnerungen eines freiwilligen der baltischen landeswehr. - Deutsche verlags-anstalt: Stuttgart, 1921

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://www.vesture.eu/index.php?title=Baltijas_landesvērs&oldid=25039"