Bīrons Ernsts Johans, Kurzemes hercogs
| |
| Valda |
13.07.1737.-16.04.1762. |
| investitūra | 13.07.1737. |
| Sieva | Benigna Gotlība fon Trota-Treidena |
| Bērni |
|
| Dzimta | Bīronu dinastija |
| Tēvs | Karls fon Bīrens |
| Māte | Katrīna Hedviga fon der Rāba-Tīlena |
| Dzimis | 23.11.1690. Kalnciema muižā |
| Miris | 28.12.1772. Jelgavas pilī |
Ernsts Johans Bīrons (Ernst Johann von Biron, 1690.-1772.) – grāfs, pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs no Bīronu dinastijas. Dzimis 1690. gada 23. novembrī Kalnciema muižas Karla fon Bīrena un Katrīnas Hedvigas (dzim. fon der Rābas-Tīlenas) ģimenē. Laikā no 1704. gada līdz aptuveni 1707. gadam mācījies Kēnigsbergas universitātē. Ap 1718. gadu iestājies dienestā hercogienes atraitnes Annas kancelejā. Bijis arī muižas pārvaldnieks Vircavā. 1722. gadā saderinājies ar hercogienes Annas galma dāmu Benignu Gotlību fon Trotu-Treidemu (Hofdame Benigna Gottlieb von Trotta-Treyden). 1723. gada 25. februārī notika viņu laulības hercogu pilī Mītavā, bet 1724. gada 15. februārī piedzimst viņu pirmais dēls Pēteris. 1725. gadā Bīrons ieradās uz imperatores Katrīnas I kronēšanas ceremoniju, kura iecēla viņu par hercogienes atraitnes Annas kambarkungu, bet 1727. gadā viņš kļuva par hercogienes atraitnes galma virsmeistaru. 1727. gada 23. jūnijā Bīronu ģimenē piedzima meita Hedviga Elizabete, bet 1728. gada 11. oktobrī, - dēls Karls Ernsts. Hercogienei atrainei Annai kāpjot Krievijas impērijas tronī, viņš pārcēlās ar ģimeni uz dzīvi Pēterburgā, kur kļuva par vienu no imperatores favorītiem, ar milzīgu ietekmi impērijas politikā. 23. martā Bīrons kļuva par imperatores kambarkungu. 9. maijā saņēma Sv. Aleksandra Ņevska ordeni, bet 10. maijā - Sv. Andreja ordeni un virskambarkunga amatu. 1730. gada 2. septembrī Ernsts Johans Bīrons saņēma no Svētās Romas impērijas imperatora Karla VI Habsburga grāfa titulu (un tika ierakstīts Kurzemes bruņniecības matrikulā). 1734. gadā Žečpospoļitas karalis Augusts III piedāvāja nākotnē Kurzemes troni Ernstam Johanam, piedāvājumu atkārtoja arī 1736. gadā. 1737. gada 4. maijā Dancigā mira pēdējas Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Ferdinands. 22. jūnijā Ernsts Johans Kurzemes muižnieku konferencē tika ievēlēts par Kurzemes hercogu. 8. jūlijā Žečpospoļitas Seims apstiprina vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas. 1740. gada 17. oktobrī (pēc vecā stila) nomira imperatore Anna I, pirms nāves ieceldama Ernstu Johanu par Krievijas reģentu mazgadīgā Joana VI laikā, taču jau 9. novembra (v.st.) naktī reģentu arestēja, bet visas Bīrona paša un viņam dāvinātās muižas tika sekvestrētas, īpašums konfiscēts. No 1741. gada novembra līdz 1742. gada martam Kurzemes hercogs ar ģimeni atradās trimdā Pelimā, Toboļskas guberņā; no 1742. līdz 1762. gadam - Jaroslavļā. 1762. gada 25. februārī, pēc Pētera III kāpšanas Krievijas tronī, Bīronam ļāva atgriezties Pēterburgā, kur 1762. gada 16. aprīlī viņš parakstīja atteikšanos no Kurzemes un Zemgales hercoga titula.
Līdz 1758 gada rudenim Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja Kurzemes bruņniecības padome, izvēršot aktīvu diplomātisko cīņu ik pa laikam (1748., 1755., 1758.) sūtot delegācijas uz Krievijas impēriju un lūdzot atbrīvot savu hercogu. 1758. gada 16. novembrī Žečpospoļitas karalis Augusts III parakstīja diplomu par investūru uz Kurzemes un Zemgales hercoga troni savam dēlam, Saksijas princim Karlam Kristianam Jozefam (kurš ieradās hercogistē nākamā gada 12. februārī).
1762. gada 22. augustā Krievijas ķeizariene Katrīna II atdeva Ernstam Johanam tiesības uz viņa Kurzemes hercoga titulu, taču viiņam nācās apmesties uz dzīvi Rīgā, jo Mītavā priekšā bija hercogs Karls. Tikai pēc pusgada, 1763. gada 22. janvārī Bīrons svinīgi ieradās Mītavā. 23. aprīlī divvaldība beidzās – atvesto Krievijas kareivju bloķētajā pilī neizturējis, Karls atstāja pilsētu. 22. jūnijā Kurzemes muižniecība atkal zvērēja uzticību Ernstam Johanam. 1764. gada 32 decembrī Žečpospoļitas karalis Staņislavs Augusts atkal izlēņoja Kurzemes hercogisti Ernstam Johanam un viņa troņmantniekam princim Pēterim (1765. gada 3 janvārī saņemot diplomu par investūru). 1768. gada rudenī Ernsts Johans pārcieta infarktu. 8. decembrī viņš sastādīja testamentu par labu savam dēlam Pēterim, bet nākamā, t.i., 1769. gada 25. novembrī atteicās no hercogistes troņa. 1772. gada 28. decembrī Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons mirst Jelgavas pilī no otra infarkta.
Ģerbonis
1731. gadā iznākušajā I.Bekenšteina darbā par heraldiku grāfa Ernsta Johana Bīrona ģerbonis aprakstīts šādi: baltā laukā uz nokaltuša koka sēž melns krauklis, pagriezis galvu atpakaļ, skatās sev aiz muguras, tam knābī zariņš ar trim ozolzīlēm, virs vairoga zils grāfa kronis, no kura izaug divas ozolzīles, starp kurām ir atkārtots melnais krauklis. Pēc tam ģerbonī tika ieviestas izmaiņas: sarkanā laukā uz zaļa pamata celms ar vienu zaru, kurš galā sadalās trijos zaļojošos zariņos ar trim ozolzīlēm; celma priekšā kā josta novietota zelta atslēga; virs kroņa divi zaļojoši zari ar trim ozolzīlēm katrā, starp kuriem melns krauklis, pagriezis galvu pa labi; rotājums - sarkans un sudrabs.
Literatūra
- Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
- Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
- Christoph Hermann von Manstein, Memoirs. - English edition, London, 1856
- Claudius Rondeau, Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892
