Atšķirības starp "Baltijas landesvērs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
{| class="infobox" style="float:right;margin:0 0 1em 1em;font-size:90%;clear:right;" cellspacing="5" | {| class="infobox" style="float:right;margin:0 0 1em 1em;font-size:90%;clear:right;" cellspacing="5" | ||
| − | |+ style="text-align:center; font-size:larger;" | ''' | + | |+ style="text-align:center; font-size:larger;" | '''Latvijas zemessardze'''<br><small>'''''Die Lettländische Landeswehr'''''</small> |
|- | |- | ||
| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Image:Landeswehr.jpg|200px]] | | colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Image:Landeswehr.jpg|200px]] | ||
| 20. rindiņa: | 20. rindiņa: | ||
* V.Rādens (12.1919.-1.04.1920.) | * V.Rādens (12.1919.-1.04.1920.) | ||
|} | |} | ||
| − | ''' | + | '''Latvijas zemessardze''' (vāc. ''Die Lettländische Landeswehr''), arī '''Baltijas landesvērs''' (vāc. ''Baltische Landeswehr'', kr. ''прибалтийский ландесвер'') - [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņu]] iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze. 7. decembrī tika parakstīta vienošanās ar Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu par vietējo bruņoto vienību - Latvijas zemessardzes ('''Latwijas Semes sargi''', vāc. ''Die Lettländische Landeswehr'') formēšanu. Par virspavēlnieku bija plānots uzaicināt kādas neitrālas armijas virsnieku, par pagaidu virspavēlnieku iecēla Vācijas armijas [[Majors|majoru]] Šeibertu. Tika paredzēts izveidot 26 rotas un 5 baterijas pēc nacionālā principa: 18 latviešu rotas un 3 baterijas; 7 vācbaltiešu rotas un 2 baterijas; 1 krievu rotu - kopā 7050 zemessargu (4800 latviešus, 2000 vācbaltiešus, 250 krievus). 10. decembrī tika iecelti kara apgabala priekšnieki ar uzdevumu organizēt zemessardzes vienības Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Uz LKNS apkopoto strēlnieku bāzes tika izveidota t.s. latviešu zemessargu instruktoru rezerve (230 vīru) un trīs Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu rotas (katrā 200 vīru) – visi bijušie latviešu strēlnieki ar pasaules kara pieredzi, - kā arī latviešu zemessargu studentu rotu (200 vīru), latviešu zemessargu skolnieku rotu (80 jaunieši). Ārpus Rīgas izdevās izveidot latviešu zemessargu Cēsu rotu (Cēsīs pieteicās ap 300, bet ieradās Rīgā tikai 40 karavīri poručika Pūriņa vadībā), un 2 Latgales latviešu zemessargu rotas (kopā 250 vīri). Sabiedroto pakļautībā pārgājusī Vācijas VIII armija zemessardzi nodrošināja ar amunīciju un apgādi. |
| + | |||
| + | Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka ''landesvērs'' ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču ikdienā tika lietots sākotnējais nosaukums ("Baltijas landesvērs"). Komandvaloda bija vācu.<ref>Tas bija gluži dabiski, jo vācu valoda un krievu valoda bija šajā teritorijā tradicionāli oficiālas valodas (latviski un igauniski runāja tikai vienkāršā tauta sadzīvē), kuras prata visi, lielāko daļu komandējošā sastāva veidoja baltvācu virsnieki.</ref> | ||
Kaut arī ''zemessardze'' bija Latvijas Republikas bruņotie spēki un atradās tās apsardzības ministra pakļautībā, karadarbības dēļ militāri bija pakļauta 8. armijas pavēlniecībai (līdz 06.1919., t.i. ģen. [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcam]]), tad t.s. [[Niedras valdība]]s apsardzības ministram (T.Vankins), pēc 24. jūnija - atkal Pagaidu valdības apsardzības ministram. | Kaut arī ''zemessardze'' bija Latvijas Republikas bruņotie spēki un atradās tās apsardzības ministra pakļautībā, karadarbības dēļ militāri bija pakļauta 8. armijas pavēlniecībai (līdz 06.1919., t.i. ģen. [[Golcs Rīdigers fon der|fon der Golcam]]), tad t.s. [[Niedras valdība]]s apsardzības ministram (T.Vankins), pēc 24. jūnija - atkal Pagaidu valdības apsardzības ministram. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 4. augusts, plkst. 06.39
| 200px | |
| pastāv: | 7.12.1918.-1.04.1920. |
| virspavēlnieki: |
|
| pavēlnieki: |
|
Latvijas zemessardze (vāc. Die Lettländische Landeswehr), arī Baltijas landesvērs (vāc. Baltische Landeswehr, kr. прибалтийский ландесвер) - Baltijas guberņu iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze. 7. decembrī tika parakstīta vienošanās ar Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu par vietējo bruņoto vienību - Latvijas zemessardzes (Latwijas Semes sargi, vāc. Die Lettländische Landeswehr) formēšanu. Par virspavēlnieku bija plānots uzaicināt kādas neitrālas armijas virsnieku, par pagaidu virspavēlnieku iecēla Vācijas armijas majoru Šeibertu. Tika paredzēts izveidot 26 rotas un 5 baterijas pēc nacionālā principa: 18 latviešu rotas un 3 baterijas; 7 vācbaltiešu rotas un 2 baterijas; 1 krievu rotu - kopā 7050 zemessargu (4800 latviešus, 2000 vācbaltiešus, 250 krievus). 10. decembrī tika iecelti kara apgabala priekšnieki ar uzdevumu organizēt zemessardzes vienības Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Uz LKNS apkopoto strēlnieku bāzes tika izveidota t.s. latviešu zemessargu instruktoru rezerve (230 vīru) un trīs Rīgas apsardzības iecirkņa latviešu zemessargu rotas (katrā 200 vīru) – visi bijušie latviešu strēlnieki ar pasaules kara pieredzi, - kā arī latviešu zemessargu studentu rotu (200 vīru), latviešu zemessargu skolnieku rotu (80 jaunieši). Ārpus Rīgas izdevās izveidot latviešu zemessargu Cēsu rotu (Cēsīs pieteicās ap 300, bet ieradās Rīgā tikai 40 karavīri poručika Pūriņa vadībā), un 2 Latgales latviešu zemessargu rotas (kopā 250 vīri). Sabiedroto pakļautībā pārgājusī Vācijas VIII armija zemessardzi nodrošināja ar amunīciju un apgādi.
Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka landesvērs ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču ikdienā tika lietots sākotnējais nosaukums ("Baltijas landesvērs"). Komandvaloda bija vācu.[1]
Kaut arī zemessardze bija Latvijas Republikas bruņotie spēki un atradās tās apsardzības ministra pakļautībā, karadarbības dēļ militāri bija pakļauta 8. armijas pavēlniecībai (līdz 06.1919., t.i. ģen. fon der Golcam), tad t.s. Niedras valdības apsardzības ministram (T.Vankins), pēc 24. jūnija - atkal Pagaidu valdības apsardzības ministram.
Sastāvēja no virsštāba (Oberstab, izveidots novembra vidū), Trieciengrupas (Stoßtruppe, saformēta Rīgā 17.11.1918.), Baltvācu kaujas bataljona (Deutsch-Baltisches Kampfbataillon, saformēts Liepājā 25.01.1919.), Baltvācu bataljona (Deutsch-Baltisches Bataillon, saformēts pie Ventspils februārī) un 6 patstāvīgiem formējumiem (Selbständige Formationen), Latviešu atsevišķās brigādes un firsta Līvena rotas. Bez tam sastāvā ietilpa etapu formējumi, saimnieciskās rotas, bruņotie vilcieni, kara aviācijas vienības (433. lidotāju nodaļa u.c.), sanitārās vienības u.c. formējumi. 1919. gada 10. martā tika noteiktas atšķirības zīmes, uniformu apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa. 19. augustā tika izdota vēl viena pavēle par atšķirības zīmēm un dienesta pakāpēm. Karavīri nēsāja zili baltu uzpleču apmalojumu, pakāpes atšķīra ar sudraba uzšuvēm un sudrabotām četrstūrainām zvaigznēm uz apkakles, cepuru kokardes bija zilas ar baltu malu. 21. septembrī pavēlēja ieviest Latvijas armijas dienesta pakāpju apzīmējumus.
Pēc Padomju Latvijas armijas uzbrukuma 1918. gada decembrī, landesvērs atkāpās uz Kurzemi, kur tā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem no Vācijas[2]. 1919. gada 16. aprīlī, uzskatot Pagaidu valdību par neleģitīmu (to veidojot netika pārstāvētas visas iedzīvotāju grupas un tautības) kā arī rīcības nespējīgu, leitnanta Manteifeļa Trieciengrupa īstenoja t.s. 16. aprīļa puču, kā rezultātā pie varas nāca jauna Pagaidu valdība: Brimmera-Borovska kabinets, bet 10. maijā t.s. Niedras valdība. Landesvēra daļas frontē pakļāvās vācu armijas štābam un akceptēja puča rezultātus[3], cerot, ka jaunā valdība spēs rīkoties enerģiskāk. 1919. gada aprīlī landesvērā bija 9500 karavīru (4000 baltvācu un vācu, 4000 latviešu un 1500 krievu). Landesvēra vienības uzsāka uzbrukumu visā frontē, sakaujot LSPR spēkus. 23. maijā tika ieņemta Rīga, un uzsākta Vidzemes atbrīvošana no lieliniekiem. Jūnijā pie Cēsīm landesvēra daļas sastapās ar Igaunijas nacionālo armiju, kurai pieprasīja atbrīvot tās okupēto Ziemeļvidzemi un kopīgi vērsties pret Sarkano armiju austrumos. Cēsu kaujās zemessargi tika sakauti un atkāpās, ļaujot igauņiem ieņemt Rīgu. Pēc Niedras vadītās Pagaidu valdības demisijas, 12. jūlijā armijas vadība atzina Lielbritānijas kara flotes aizsardzībā patvērumu guvušās K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības leģitimitāti. No visām vienībām izslēdza vāciešus, kas vai nu atgriezās Vācijā, vai iestājās krievu Rietumu brīvprātīgo armijā. Par komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu.
Firsta Līvena rota devās uz Narvu ģen. N.Judeniča armijas rīcībā, Latviešu atsevišķā brigāde tika pārformēta par Kurzemes divīziju, savukārt pārējās vienības 6. jūlijā tika pārdēvētas par Latvijas baltvācu zemessargiem un 8. septembrī pārdislocētas uz Latgales fronti. Cīņās ar Sarkano armiju krita 11 landesvēra virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas baltvācu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Kurzemes divīzijā.
Satura rādītājs
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tas bija gluži dabiski, jo vācu valoda un krievu valoda bija šajā teritorijā tradicionāli oficiālas valodas (latviski un igauniski runāja tikai vienkāršā tauta sadzīvē), kuras prata visi, lielāko daļu komandējošā sastāva veidoja baltvācu virsnieki.
- ↑ 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi. - Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa
- ↑ Kā var saprast no laikabiedru atmiņām, landesvēra virsnieki Pagaidu valdību uzskatīja par nenopietnu civilistu klaunādi, kamēr vienīgais reālais spēks reģionā bija 8. armija, landesvērs un Sarkanā armija - zemessargus maz interesēja, kas vada valdību Liepājā, jo par savu uzdevumu uzskatīja frontes noturēšanu.
Attēlu galerija
štāba virsnieki (centrā majors A.Flečers)
1919. gada pavasarī
krasta lielgabals
avarējusi lidmašīna
priekšējā līnijā
Pēc Cēsu kaujām vilciens ar amunīciju evakuējas no Ropažu dzelzceļa stacijas
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 160.-161. lpp.
- Čapenko A. Baltijas landesvēra vācu vienību forma, pakāpes un atšķirības zīmes 1918.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
- Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
- Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus : ein Gedenkbuch. - Verlag der Aktiengesellschaft Ernst Plate: Riga, 1939 - 233 S.
- Eugen Engelhardt, freiherr Wilhelm von Engelhardt. Der Ritt nach Riga; aus den Kämpfen der Baltischen Landeswehr gegen die rote Armee, 1918-1920. - Volk und Reich Verlag: Berlin, 1938 - 152 S.
- Grimm Claus. Vor den Toren Europas, 1918-1920; Geschichte der Baltischen Landeswehr. - A.F. Velmede: Hamburg, 1963 - 320 S.
- Hartmann Georg Heinrich. Aus den erinnerungen eines freiwilligen der baltischen landeswehr. - Deutsche verlags-anstalt: Stuttgart, 1921
Resursi internetā par šo tēmu
- 1918. g. 7. decembra Līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A.Vinnigu par landesvēra dibināšanu
- Baltijas landesvērs: dokumenti, preses materiāli - historia.lv
- Baltijas Landesvērs - LVVA fonda kartiņa
- Shawn Bohannon. Baltische Landeswehr.
- Šiliņš J. Latvian Society and the Soviet Regime in1919: from Support to Resistance (.pdf)
