Atšķirības starp "Džordžs II, Lielbritānijas karalis" versijām

Pašreizējā versija, 2009. gada 26. februāris, plkst. 17.40

Džordžs II

valda	11.06.1727.- 25.10.1760.
kronēšana	11.10.1727.
sieva	Karolīna, karaliene konsorta (1683.-1737.)
bērni	Frederiks Luiss, Velsas princis (1707.-1751.) Anna, karaļnama princese (1709.-1759.) Amēlija, karaļnama princese (1711.-1786.) Karolīna, karaļnama princese (1713.-1757.) Džordžs, karaļnama princis (1717.-1718.) Viljams Augusts, Kumberlandes hercogs (1721.-1765.) Marija, karaļnama princese (1723.-1772.) Luīze, karaļnama princese (1724.-1751.)
ārlaulības bērni	Johans Ludvigs (1736.-1811.)
karaliskais nams	Hanoveres dinastija
tēvs	Džordžs I
māte	Sofija, karaliene konsorta
dzimis	04.06.1738.
miris	29.01.1820.

Džordžs II (George II, King of Great Britain and Ireland, Elector of Brunswick-Lüneburgr, 1683.-1760.), Kembridžas hercogs (1706.-1727.), Lielbritānijas karalis un Īrijas karalis (1727.-1760.), Kembridžas hercogs (1706.-1714.), Braunšveigas-Lineburgas (Hanoveres) hercogs (1727.1760.), Sv. Romas impērijas kūrfirsts (1727.-1760.). Dzimis 1683. gada 10. novembrī Herrenhausenas (Herrenhausen) pilī, Hanoverē un kristīts kā Georgs Augusts. Kūrfirsta Georga Ludviga un Sofijas Dorotejas vienīgais dēls. 1705. gada 2. septembrī apprecējās ar Brandenburgas-Ansbahas princesi Karolīnu (Wilhelmina Charlotte Caroline von Brandenburg-Ansbach). Piedalījās karā par Spānijas mantojumu. Pēc tam, kad tēvs kāpa Lielbritānijas karalistes tronī, Georgs Augusts kļuva par Velsas princi (1714.-727.). 1717. gadā sastrīdējās ar tēvu, kurš princim un princesei lika atstāt karalisko rezidenci Sentdžeimsa pilī (St. James's Palace), atņemot tiem tiesības audzināt savus bērnus, kuri palika vectēva uzraudzībā. Georgs Augusts Lesterhausā, Londonas tuvumā, iekārtoja rezidenci, kur pulcējās visi, kas bija kā neapmierināti ar Džordža I varu. Šajā laikā princis satuvinājās ar vigu partijas līderi Robertu Volpolu (Sir Robert Walpole), kurš bija iniciators vēlākai karaļa un prinča izlīgšanai 1720. gadā. Pēc tēva nāves 1727. gadā mantoja troni un 11. oktobrī kronējās kā Džordžs II. Lielbritāniju un britus viņš ne pārāk mīlēja un nejutās tur piederīgs (nepalaižot garām izdevību visai nicīgi izteikties par angļu kultūras līmeni un paražām), taču savu monarha pienākumus pildīja pēc labākās sirdsapziņas. Līdzīgi kā tēvs, sastrīdējās un visu mūžu bija sliktās attiecībās ar savu vecāko dēlu un troņmantnieku Frederiku Luisu. Pēc karalienes-konsortas nāves 1737. gadā otru reizi neapprecējās, vēlāk par favorītēm izvēloties lēdiju de Voldmodenu, kurai piešķīra Jarmutas grāfienes titulu (Amalie von Wallmoden, Countess of Yarmouth), bet vēlāk lēdiju Henrieti Hovardu (Henrietta Howard, Countess of Suffolk). Visu mūžu saglabāja interesi par militāriem jautājumiem, daudz darot armijas attīstības labā. 1737. gadā dibināja Getingenas universitāti. 1752. gadā bija iniciators kalendāra maiņai, t.i. Lielbritānijas pārejai no Jūlija kalendāra un Gregora kalendāru. Bija liels operas cienītājs (viņa tiešu palīdzību baudīja tādi operas mākslinieki kā Johans Fridrihs Haidegers un Georgs Fridrihs Hendelis). Aizrāvās ar medībām un armijas parādēm. Jau jaunībā izcēlās ar izcilu drosmi, piedaloties Marlboro hercoga vadībā kaujā pie Audenardes (Battle of Oudenarde), kur britu un austriešu spēki sakāva Francijas armiju. 1743. gadā personīgi vadīja savu karaspēku uzbrukumā kaujā pie Detingenes (Battle of Dettingen, pie Mainas Bavārijā, 25 km uz austrumiem no Frankfurtes), kas bija pēdējais gadījums vēsturē, kad Lielbritānijas monarhs personīgi piedalās kaujā. 1745. gadā atsacījās klausīt padomiem un bēgt, bet pats organizēja Londonas aizsardzību, kad to apdraudēja jakobitu spēki. Džordžam II bija nenoliedzama loma starptautiskajā politikā, savukārt iekšpolitikā viņš lielā mērā pakļāvās Parlamenta gribai, piemēram, 1744. gadā atcēla Karteretu no ministra posteņa, kaut ļoti to cienīja un pats bija iecēlis, bet 1746. gadā uzticēja valdību veidot Viljamam Pitam vecākajam (William Pitt, the Elder), kaut arī ciest to nevarēja kā cilvēku (kas ietekmēja arī ārpolitikas jautājumus, piemēram, 1733. gadā viņš piekāpās Volpolam jautājumā par Lielbritānijas līdzdalību karā par Polijas mantojumu - Džordžs II vēlējās doties palīgā saviem sabiedrotajiem: Austrijas impērijai un Krievijas impērijai). Miris no sirdslēkmes 1760. gada 25. oktobrī Kensingtonu pilī, Londonā.

Titulatūras:

• 10.11.1683–10.1692.: His Highness Duke Georg August of Brunswick-Lüneburg
• 10.1692.–23.01.1698.: His Serene Highness Prince Georg August of Hanover
• 23.01.1698.–1.08.1714.: His Serene Highness The Electoral Prince of Hanover
• 1706.-1.08.1714.: His Serene Highness The Duke of Cambridge
• 1.08.1714.–27.09.1714.: His Royal Highness The Duke of Cornwall and Cambridge
• 27.09.1714.–11.06.1727.: His Royal Highness The Prince of Wales
• 11.06.1727.–25.10.1760.: His Majesty The King

Literatūra

• Cannon John, Griffiths Ralph. The Oxford Illustrated History of the British Monarchy. - Oxford University Press, Oxford, 1988, ISBN 0-19-822786-8
• Fraser Antonia. The Lives of the Kings and Queen of England. - Weidenfeld and Nicolson, London, 1975, ISBN 0-297-76911-1
• Röhl John C.G., Warren Martin, Hunt David. Purple Secret: Genes, "Madness" and the Royal Houses of Europe. - Bantam Press, London, 1998, ISBN 0-593-04148-8
• John Van der Kiste. George II and Queen Caroline. - Sutton Publishing, London, 1997

Resursi internetā par šo tēmu

• George II (1683 - 1760) - BBC Historic Figures
• Tobias Smollett. The History of England in Three Volumes, Vol.II. From William and Mary to George II. - The Project Gutenberg

• Eintrag über Georg II in der ADB-Gesamtübersicht

• Георг Август фон Ганновер, Георг II
• Георг II (1683–1760) - Британская гравюра XVIII-XIX веков из собрания ГМИИ им. А.С.Пушкина
• Каталог монет Георга II
• ГЕОРГ II К.Рыжов. Все монархи мира. Западная Европа
• Музыка для коронации Георга II