Atšķirības starp "Dialektika" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Dialektika''' (no gr. ''dialegesthai'' - "sarunāties, polemizēt") - atkarībā no konteksta: | '''Dialektika''' (no gr. ''dialegesthai'' - "sarunāties, polemizēt") - atkarībā no konteksta: | ||
* '''1.''' [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] māka nonākt pie patiesības diskusijā, atklājot pretrunas savos un oponenta spriedumos, un šīs pretrunas pārvarot. | * '''1.''' [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] māka nonākt pie patiesības diskusijā, atklājot pretrunas savos un oponenta spriedumos, un šīs pretrunas pārvarot. | ||
| − | * '''2.''' Jaunākajos laikos [[Marksisms|marksismā]] un tā ietekmētajos filosofijas virzienos sengrieķu termins, attiecināts uz dabas un sabiedrības parādībām, sāka apzīmēt dabas izziņas dialektisko metodi, kas dabas parādības uzlūkoja kā mūžīgā kustība un mainīgumā esošas, un pašu dabas attīstību kā pretrunu mijiedarbības rezultātu. [[Ļeņinisms|Ļeņinisma]] ideoloģijā tika postulēta [[Dialektiskais materiālisms|materiālistiskā dialektika]] kā pretstats [[metafizika]]i, kā mācība par dabas, sabiedrības un domāšanas attīstības likusakarībām. Marksistiskās dialektikas proponētāju pamatnostādnes bija: a) uzskats, ka daba ir saistīts, vienots veselums, kur pārādības ir viena no otras atkarīgas un viena otru ietekmē; b) dabu jāaplūko tās nepārtrauktā likumsakarīgā kustībā un maiņā, atdzimšanā un attīstībā; c) attīstība esot uz priekšu vērsta kustība kā pāreja no viena kvalitatīva stāvokļa otrā, kur jaunais rodas, notiekot lēcienveidīgai pārejai no kvantitatīvām pārmaiņām uz kvalitatīvām pārmaiņām; d) attīstību uz priekšu virzot iekšējās pretrunas, cīņā starp veco, atmirstošo un jauno, dzimstošo. | + | * '''2.''' Jaunākajos laikos [[Marksisms|marksismā]] un tā ietekmētajos filosofijas virzienos sengrieķu termins, attiecināts uz dabas un sabiedrības parādībām, sāka apzīmēt dabas izziņas dialektisko metodi, kas dabas parādības uzlūkoja kā mūžīgā kustība un mainīgumā esošas, un pašu dabas attīstību kā pretrunu mijiedarbības rezultātu (no Hēgeļa, kam tā bija skaidrojoša metode, kas atrisina pretrunu starp tēzi un antitēzi, izmantojot sintēzi). [[Ļeņinisms|Ļeņinisma]] ideoloģijā tika postulēta [[Dialektiskais materiālisms|materiālistiskā dialektika]] kā pretstats [[metafizika]]i, kā mācība par dabas, sabiedrības un domāšanas attīstības likusakarībām. Marksistiskās dialektikas proponētāju pamatnostādnes bija: a) uzskats, ka daba ir saistīts, vienots veselums, kur pārādības ir viena no otras atkarīgas un viena otru ietekmē; b) dabu jāaplūko tās nepārtrauktā likumsakarīgā kustībā un maiņā, atdzimšanā un attīstībā; c) attīstība esot uz priekšu vērsta kustība kā pāreja no viena kvalitatīva stāvokļa otrā, kur jaunais rodas, notiekot lēcienveidīgai pārejai no kvantitatīvām pārmaiņām uz kvalitatīvām pārmaiņām; d) attīstību uz priekšu virzot iekšējās pretrunas, cīņā starp veco, atmirstošo un jauno, dzimstošo. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
* Svešvārdu vārdnīca. / L. Žukovs - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1951. - 71.-72. lpp. | * Svešvārdu vārdnīca. / L. Žukovs - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1951. - 71.-72. lpp. | ||
Pašreizējā versija, 2014. gada 26. maijs, plkst. 11.21
Dialektika (no gr. dialegesthai - "sarunāties, polemizēt") - atkarībā no konteksta:
- 1. Senajā Grieķijā māka nonākt pie patiesības diskusijā, atklājot pretrunas savos un oponenta spriedumos, un šīs pretrunas pārvarot.
- 2. Jaunākajos laikos marksismā un tā ietekmētajos filosofijas virzienos sengrieķu termins, attiecināts uz dabas un sabiedrības parādībām, sāka apzīmēt dabas izziņas dialektisko metodi, kas dabas parādības uzlūkoja kā mūžīgā kustība un mainīgumā esošas, un pašu dabas attīstību kā pretrunu mijiedarbības rezultātu (no Hēgeļa, kam tā bija skaidrojoša metode, kas atrisina pretrunu starp tēzi un antitēzi, izmantojot sintēzi). Ļeņinisma ideoloģijā tika postulēta materiālistiskā dialektika kā pretstats metafizikai, kā mācība par dabas, sabiedrības un domāšanas attīstības likusakarībām. Marksistiskās dialektikas proponētāju pamatnostādnes bija: a) uzskats, ka daba ir saistīts, vienots veselums, kur pārādības ir viena no otras atkarīgas un viena otru ietekmē; b) dabu jāaplūko tās nepārtrauktā likumsakarīgā kustībā un maiņā, atdzimšanā un attīstībā; c) attīstība esot uz priekšu vērsta kustība kā pāreja no viena kvalitatīva stāvokļa otrā, kur jaunais rodas, notiekot lēcienveidīgai pārejai no kvantitatīvām pārmaiņām uz kvalitatīvām pārmaiņām; d) attīstību uz priekšu virzot iekšējās pretrunas, cīņā starp veco, atmirstošo un jauno, dzimstošo.
Literatūra par šo tēmu
- Svešvārdu vārdnīca. / L. Žukovs - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1951. - 71.-72. lpp.
