Atšķirības starp "Didorovs Kliments" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Didorovs_Kliments.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Didorovs_Kliments.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Didorovs Kliments''' (kr. ''Дыдоров Климент Иванович'', 23.01.1885.-10.03.1938.) - [[pulkvedis]], [[ | + | '''Didorovs Kliments''' (kr. ''Дыдоров Климент Иванович'', 23.01.1885.-10.03.1938.) - [[pulkvedis]], [[Latvijas zemessardzes krievu rota]]s komandieris, [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības kara]] un [[Krievijas pilsoņu karš|pilsoņu kara Krievijā]] dalībnieks. |
Dzimis 1885. gada 23. janvārī (p.v.st.) Pēterburgā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], rūpnīcas kalpotāja ģimenē. [[Pareizticība|Pareizticīgais]]. Mācījies arodskolā (''Императорское техническое училище''), pēc tam kādu laiku strādājis kopā ar tēvu rūpnīcā. 1905. gadā iestājies Sanktpēterburgas kājnieku junkuru skolā (''Санкт-Петербургское пехотное юнкерское училище''), kuru absolvējis 1908. gadā kā [[podporučiks]]. Dienestu uzsācis Rīgā dislocētajā Izborskas 177. kājnieku pulkā (''177-й пех. Изборский полк''). 1910. gadā mācījies paukošanas kursos Kazaņā, iecelts par pulka sakaru nodaļas vadītāju. Precējies ar Hertu Zeiberlihu, divas meitas: Gaļina un Tatjana. Piedalījies [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules karā]], kaujā pie Ļubļinas, Ivangorodas, Holmas. 1915. gadā paaugstināts par [[Kapitans|štabskapitanu]], augustā norīkots uz 45. kājnieku [[divīzija]]s štābu kā sakaru virsnieks. 1915.-1916. gados adjutants 45. divīzijas, pēc tam 27. [[Korpuss|korpusa]] štāba operatīvajā daļā. 1917. gadā absolvēja Kara akadēmijas (''Николаевская военная академия'') virsnieku kursus un iecelts par 187. kājnieku divīzijas štāba vecāko adjutantu. Paaugstināts par [[Kapitans|kapitanu]] un iecelts par divīzijas komandiera vietnieku. | Dzimis 1885. gada 23. janvārī (p.v.st.) Pēterburgā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]], rūpnīcas kalpotāja ģimenē. [[Pareizticība|Pareizticīgais]]. Mācījies arodskolā (''Императорское техническое училище''), pēc tam kādu laiku strādājis kopā ar tēvu rūpnīcā. 1905. gadā iestājies Sanktpēterburgas kājnieku junkuru skolā (''Санкт-Петербургское пехотное юнкерское училище''), kuru absolvējis 1908. gadā kā [[podporučiks]]. Dienestu uzsācis Rīgā dislocētajā Izborskas 177. kājnieku pulkā (''177-й пех. Изборский полк''). 1910. gadā mācījies paukošanas kursos Kazaņā, iecelts par pulka sakaru nodaļas vadītāju. Precējies ar Hertu Zeiberlihu, divas meitas: Gaļina un Tatjana. Piedalījies [[Pirmais pasaules karš|I Pasaules karā]], kaujā pie Ļubļinas, Ivangorodas, Holmas. 1915. gadā paaugstināts par [[Kapitans|štabskapitanu]], augustā norīkots uz 45. kājnieku [[divīzija]]s štābu kā sakaru virsnieks. 1915.-1916. gados adjutants 45. divīzijas, pēc tam 27. [[Korpuss|korpusa]] štāba operatīvajā daļā. 1917. gadā absolvēja Kara akadēmijas (''Николаевская военная академия'') virsnieku kursus un iecelts par 187. kājnieku divīzijas štāba vecāko adjutantu. Paaugstināts par [[Kapitans|kapitanu]] un iecelts par divīzijas komandiera vietnieku. | ||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
Apbalvojumi: IV šķ. Sv.Vladimira ordenis ar zobeniem un banti (''орден святого Владимира 4-й степени с мечами и бантом''). | Apbalvojumi: IV šķ. Sv.Vladimira ordenis ar zobeniem un banti (''орден святого Владимира 4-й степени с мечами и бантом''). | ||
| − | Pēc tam, kad 1918. gada martā divīzija tika izformēta Starajā Torogā (''Старая Торога''), caur Maskavu nonāca Rīgā. Decembrī stājās [[Latvijas Pagaidu valdība]]s dienestā, no 15. decembra | + | Pēc tam, kad 1918. gada martā divīzija tika izformēta Starajā Torogā (''Старая Торога''), caur Maskavu nonāca Rīgā. Decembrī stājās [[Latvijas Pagaidu valdība]]s dienestā, no 15. decembra zemessardzes krievu rotas komandieris, vadīja pirmās sadursmes ar Sarkano armiju pie Ogres. Sākot ar janvāri Didorova vadītā rota cīnījās kopā ar [[Atsevišķais latviešu bataljons|Atsevišķo latviešu bataljonu]], [[Kalpaks Oskars|O.Kalpaka]] vadībā ieņēma Skrundu. 1919. gada 8. martā ar savu rotu iekļauts [[Līvena nodaļa|Līvena nodaļā]], piedalījās Kuldīgas un Jelgavas atbrīvošanā. Aprīlī, pēc pulkveža [[Rārs Ervīns|Rāra]] (''Erwin Theodor Rahr'') nāves no tīfa, vienības komandiera vietnieks (''заместитель по строевой части''). Maijā piedalījies Rīgas atbrīvošanā, no 24. maija vienības komandieris (firsts Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem). Pēc Līvena nodaļas pāriešanas [[Ziemeļrietumu armija]]s (''Северо-Западная армия'') sastāvā un pārformēšanas par divīziju, 10. augustā paaugstināts par [[Apakšpulkvedis|apakšpulkvedi]]. Līdz 20. novembrim 5. divīzijas komandieris, pēc tam divīzijas komandiera vietnieks, jaunformētās 1. divīzijas brigādes komandieris. Oktobrī vadīja Krasnoje-Selo (''Красное Село'') atbrīvošanas operāciju un no šīs armijas daļām izlauzās vistālāk Petrogradas virzienā Streļnas-Ligovas rajonā (''Стрельна-Лигово''). Novembrī paaugstināts par pulkvedi. |
Pēc armijas sagrāves palika dzīvot Latvijā, kopš 1920. gada dzīvoja Rēzeknē, kur atvēra elektropreču veikaliņu. Ņēma aktīvu dalību krievu emigrācijas dzīvē. Miris 1938. gada 10. martā Rēzeknē, apglabāts Rīgā, Pokrova kapos. | Pēc armijas sagrāves palika dzīvot Latvijā, kopš 1920. gada dzīvoja Rēzeknē, kur atvēra elektropreču veikaliņu. Ņēma aktīvu dalību krievu emigrācijas dzīvē. Miris 1938. gada 10. martā Rēzeknē, apglabāts Rīgā, Pokrova kapos. | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 15. novembris, plkst. 13.13
Didorovs Kliments (kr. Дыдоров Климент Иванович, 23.01.1885.-10.03.1938.) - pulkvedis, Latvijas zemessardzes krievu rotas komandieris, Latvijas Neatkarības kara un pilsoņu kara Krievijā dalībnieks.
Dzimis 1885. gada 23. janvārī (p.v.st.) Pēterburgā, Krievijas impērijā, rūpnīcas kalpotāja ģimenē. Pareizticīgais. Mācījies arodskolā (Императорское техническое училище), pēc tam kādu laiku strādājis kopā ar tēvu rūpnīcā. 1905. gadā iestājies Sanktpēterburgas kājnieku junkuru skolā (Санкт-Петербургское пехотное юнкерское училище), kuru absolvējis 1908. gadā kā podporučiks. Dienestu uzsācis Rīgā dislocētajā Izborskas 177. kājnieku pulkā (177-й пех. Изборский полк). 1910. gadā mācījies paukošanas kursos Kazaņā, iecelts par pulka sakaru nodaļas vadītāju. Precējies ar Hertu Zeiberlihu, divas meitas: Gaļina un Tatjana. Piedalījies I Pasaules karā, kaujā pie Ļubļinas, Ivangorodas, Holmas. 1915. gadā paaugstināts par štabskapitanu, augustā norīkots uz 45. kājnieku divīzijas štābu kā sakaru virsnieks. 1915.-1916. gados adjutants 45. divīzijas, pēc tam 27. korpusa štāba operatīvajā daļā. 1917. gadā absolvēja Kara akadēmijas (Николаевская военная академия) virsnieku kursus un iecelts par 187. kājnieku divīzijas štāba vecāko adjutantu. Paaugstināts par kapitanu un iecelts par divīzijas komandiera vietnieku.
Apbalvojumi: IV šķ. Sv.Vladimira ordenis ar zobeniem un banti (орден святого Владимира 4-й степени с мечами и бантом).
Pēc tam, kad 1918. gada martā divīzija tika izformēta Starajā Torogā (Старая Торога), caur Maskavu nonāca Rīgā. Decembrī stājās Latvijas Pagaidu valdības dienestā, no 15. decembra zemessardzes krievu rotas komandieris, vadīja pirmās sadursmes ar Sarkano armiju pie Ogres. Sākot ar janvāri Didorova vadītā rota cīnījās kopā ar Atsevišķo latviešu bataljonu, O.Kalpaka vadībā ieņēma Skrundu. 1919. gada 8. martā ar savu rotu iekļauts Līvena nodaļā, piedalījās Kuldīgas un Jelgavas atbrīvošanā. Aprīlī, pēc pulkveža Rāra (Erwin Theodor Rahr) nāves no tīfa, vienības komandiera vietnieks (заместитель по строевой части). Maijā piedalījies Rīgas atbrīvošanā, no 24. maija vienības komandieris (firsts Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem). Pēc Līvena nodaļas pāriešanas Ziemeļrietumu armijas (Северо-Западная армия) sastāvā un pārformēšanas par divīziju, 10. augustā paaugstināts par apakšpulkvedi. Līdz 20. novembrim 5. divīzijas komandieris, pēc tam divīzijas komandiera vietnieks, jaunformētās 1. divīzijas brigādes komandieris. Oktobrī vadīja Krasnoje-Selo (Красное Село) atbrīvošanas operāciju un no šīs armijas daļām izlauzās vistālāk Petrogradas virzienā Streļnas-Ligovas rajonā (Стрельна-Лигово). Novembrī paaugstināts par pulkvedi.
Pēc armijas sagrāves palika dzīvot Latvijā, kopš 1920. gada dzīvoja Rēzeknē, kur atvēra elektropreču veikaliņu. Ņēma aktīvu dalību krievu emigrācijas dzīvē. Miris 1938. gada 10. martā Rēzeknē, apglabāts Rīgā, Pokrova kapos.
Literatūra par šo tēmu
- Белая борьба на Северо-Западе России. / Сост., науч. ред., предисл. и комментарии доктора историч. наук С.В. Волкова. - Центрполиграф, Москва, 2003, 688 с.
