Feodālisms
Feodālisms (no viduslat. feodum; angl. feudalism, vāc. Feudalismus, fr. féodalité, kr. феодализм) - valsts vara decentralizēta par labu vietējai varai un īpaši priviliģētām personām, kopienām vai korporācijām senjorālās monarhijas apstākļos. Izteikts sabiedrības daljums kārtās un kārtu tiesiskā nevienlīdzība: politiskās un ekonomiskās privilēģijas augstākajām kārtām (muižniecībai, garīdzniecībai) un zemāko kārtu nepilntiesība (piemēram, zemniecības nospiešana dzimtbūšanas stāvoklī). Rietumeiropā feodālisms veidojās VI-XII gs. un pastāvēja līdz XVIII gs. (atsevišķas iezīmes vēl ilgāk). Centrāleiropā un Austrumeiropā feodālismsveidojās IX-XIII gs. un pastāvēja līdz XIX gs. (atsevišķas iezīmes līdz XX gs.). Tīrā veidā feodālisms raksturīgs tikai Rietumeiropai viduslaikos, taču līdzīgas iezīmes vēsturē sastopamas arī citur pasaulē, tāpēc dažkārt (it sevišķi marksistisko skolu pārstāvji) runā par feodālismu arī Āzijā un Āfrikā.
Marksistisko vēsturnieku traktējumā: sabiedriski ekonomiska formācija, kas izveidojusies verdzības vai pirmatnējās kopienas iekārtas sabrukuma rezultātā, izveidojot šķiru sabiedrību, kura dalās feodāļos un zemniekos. Valdošā ekspluatatoru šķira - feodāļi, - sastāvēja no muižniecības un augstākās garīdzniecības, tajā pastāvēja dalījums kārtās, sīkei feodāļi bija pakļauti lielajiem feodāļiem. Pats lielākais feodālis bija Baznīca. Ekspluatētā zemniecība bija politiskā un juridiskā ziņā beztiesīga. Pilsētās iedzīvotāju pamatmasa bija meistari, zeļļi, mācekļi un melnstrādnieki. Feodālismā valdošo ražošanas attiecību pamatā bija ražošanas līdzekļu - pirmām kārtām zemes un tās apstrādātāju, -piederēšana īpašumā feodāļiem. Zemnieks nepiederēja feodālim pilnībā, bet bija no tā dažādi personīgi atkarīgs. Ražošanas spēku attīstība feodālisma apstākļos bija iespējama tikai, pamatojoties uz atkarīgo zemnieku darbu, kuriem bija sava saimniecība, daži darba rīki un zināma materiāla ieinteresētība darbā. Feodālo ražošanas veidu raksturo secīga 3 zemes rentes veidu - atstrādāšanas (klaušu), naturālās un naudas rentes, - nomaiņa. Zemes rente bija specifiska ekspluatācijas forma feodālajā sabiedrībā, kas bieži bija ne tikai dzimtcilvēku virsdarba, bet daļēji arī viņu nepieciešamā darba produkts. Feodālajai iekārtai raksturīga naturālā saimniecība un zems tehnikas līmenis. Feodālā valsts parasti bija kārtu vai absolūtā monarhija, sabiedrības garīgajā dzīvē valdīja reliģija. Visu feodālās sabiedrības vēsturi caurauž šķiru cīņa - zemnieku sacelšanās, kaut leilāko tiesu notika zem reliģijas karoga, satricināja feodālo iekārtu un paātrināja tās bojāeju. Feodālisma vietā nāca kapitālisms - trešā un pēdējā sabiedrības ekspluatatoriskā forma.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 33. lpp.
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 121. lpp.
- Norman F. Cantor. The Civilization of the Middle Ages. - HarperPerennial: New York, 1993, ISBN 0-06-092553-1
- Alain Guerreau. Le Féodalisme: un horizon théorique. - Sycomore: Paris, 1980
- Jean-Pierre Poly et Eric Bournazel. La Mutation féodale Xe-XIIe siècle. / Collection Nouvelle Clio. - PUF: Paris, 1980
- Jean-Pierre Poly et Eric Bournazel. Les Féodalités. - PUF: Paris, 1998.
Resursi internetā par šo tēmu
- Thomas Brückner. Lehnsauftragung - Juristische Fakultät der Bayerischen Julius-Maximilians-Universität Würzburg, 2002 (.pdf)
- Johann Schilter, Gottlieb Heineccius. Institutiones iuris feudalis germanici et longobardici.
