Atšķirības starp "Kūrfirsts" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kūrfirsts''' (vāc. ''Kurfürst'', no senaugšvācu ''kuren'', "vēlēt" + ''furisto'', "pirmais") dažkārt arī "[[elektors]]" (pārnesums no lat. ''princeps elector imperii'' - "pirmais imperatora vēlētājs"; angl. ''Prince-elector'') – impērijas [[firsts]], kuram kopš XIII gs. ir tiesības izvirzīt kandidatūras vēlēt [[Svētā Romas impērija|sv. Romas Vācu impērijas]] [[Imperators|ķeizaru]]. | + | '''Kūrfirsts''' (vāc. ''Kurfürst'', no senaugšvācu ''kuren'', "vēlēt" + ''furisto'', "pirmais") dažkārt arī "[[elektors]]" (pārnesums no lat. ''princeps elector imperii'' - "pirmais imperatora vēlētājs"; angl. ''Prince-elector'') – impērijas [[firsts]], kuram kopš XIII gs. ir tiesības izvirzīt kandidatūras un vēlēt [[Svētā Romas impērija|sv. Romas Vācu impērijas]] [[Imperators|ķeizaru]]. |
Saskaņā ar 1356. gada [[Kārļa V Zelta bulla|Kārļa V Zelta bullu]], ''kūrfirsta statuss'' bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas [[Bīskaps|arhibīskapam]], Trīras arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Bohēmijas [[Karalis|karalim]], Reinas [[Pfalcgrāfs|pfalcgrāfam]], Saksijas [[Hercogs|hercogam]], Brandenburgas [[Markgrāfs|markgrāfam]]. Ķeizaram bija pienākums svarīgākās valsts lietas apspriest ar ''kūrfirstu'' kolēģiju. Tā pastēvēja līdz 1806. gadam, kad to likvidēja līdz ar impērijas likvidāciju. | Saskaņā ar 1356. gada [[Kārļa V Zelta bulla|Kārļa V Zelta bullu]], ''kūrfirsta statuss'' bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas [[Bīskaps|arhibīskapam]], Trīras arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Bohēmijas [[Karalis|karalim]], Reinas [[Pfalcgrāfs|pfalcgrāfam]], Saksijas [[Hercogs|hercogam]], Brandenburgas [[Markgrāfs|markgrāfam]]. Ķeizaram bija pienākums svarīgākās valsts lietas apspriest ar ''kūrfirstu'' kolēģiju. Tā pastēvēja līdz 1806. gadam, kad to likvidēja līdz ar impērijas likvidāciju. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 19. februāris, plkst. 20.14
Kūrfirsts (vāc. Kurfürst, no senaugšvācu kuren, "vēlēt" + furisto, "pirmais") dažkārt arī "elektors" (pārnesums no lat. princeps elector imperii - "pirmais imperatora vēlētājs"; angl. Prince-elector) – impērijas firsts, kuram kopš XIII gs. ir tiesības izvirzīt kandidatūras un vēlēt sv. Romas Vācu impērijas ķeizaru.
Saskaņā ar 1356. gada Kārļa V Zelta bullu, kūrfirsta statuss bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas arhibīskapam, Trīras arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Bohēmijas karalim, Reinas pfalcgrāfam, Saksijas hercogam, Brandenburgas markgrāfam. Ķeizaram bija pienākums svarīgākās valsts lietas apspriest ar kūrfirstu kolēģiju. Tā pastēvēja līdz 1806. gadam, kad to likvidēja līdz ar impērijas likvidāciju.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 14., 17., 83. lpp.
- Fürstliche Häuser XVII. Band 133 / Genealogisches Handbuch des Adels. - Starke-Verlag, Limburg a.d.Lahn 2004, ISBN 3-7980-0833-7
- Gregor von Rezzori. Idiotenführer durch die deutsche Gesellschaft. 1. Hochadel. - Rowohlt-Verlag, Reinbek, 1963
- Julius Ficker. Vom Reichfürstenstande. - Innsbruck, 1861
- Karl-Friedrich Krieger. König, Reich und Reichsreform im Spätmittelalter. - München, 2005, ISBN 3-486-57670-4
- Malte Prietzel. Das Heilige Römische Reich im Spätmittelalter. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt, 2004, ISBN 3534151313
- Axel Gotthard. Das Alte Reich 1495 – 1806. - Darmstadt, 2003, ISBN 3534151186
- Helmut Neuhaus. Das Reich in der frühen Neuzeit. - München, 2003, ISBN 3-486-56729-2
- Hermann Conrad. Deutsche Rechtsgeschichte, Bd.1: Frühzeit und Mittelalter; Bd. 2: Neuzeit bis 1806. - Karlsruhe, 1966
- Dieter Mertens. Der Fürst. Mittelalterliche Wirklichkeiten und Ideen. - Köln, Weimar, Wien, 1998
