Atšķirības starp "Līvena nodaļa" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 19. jūlijs, plkst. 11.31

Līvena vienība, Firsta Līvena nodaļa (kr. отряд князя А. П. Ливена, 08.03.1919.-06.06.1919.), jeb Līvena korpuss (06.06.1919.-09.07.1919.) - 1919. gadā Latvijas Republikas bruņoto spēku - landesvēra (zemessardzes) - pakļautībā karojoša vienība, saformēta 1919. gada februāra 15. janvārī Lībavā (mūsd. Liepāja), kur firsts A.Līvens no 60 atbēgušajiem Pleskavas korpusa virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku nodaļu (kr. Либавский добровольческий стрелковый отряд), kurā uzņēma tikai Krievijas impērijas pavalstniekus. Saskaņā ar zemessardzes virsštāba (Oberstab) slēgto līgumu, tam pakļauta militāri un saimnieciski, līdz brīdim, kad varēs pievienoties Krievijas Ziemeļrietumu armijai. Komandieri:

• rotmistrs firsts A.Līvens (08.03.1919.-24.05.1919.)
• kapitans K.Didorovs (24.05.1919.-20.11.1919.)

Kā "krievu vienībai", Latvijas Pagaidu valdība tai ne visai uzticējās, vācbaltieši uz to skatījās greizi, Rietumu sabiedrotie to uzskatīja par germanofilu, kamēr Vācija tai pārmeta rietumu sabiedrotiem draudzīgu nostāju. Lai gan Līvena nodaļa tika uzskatīta par krievu vienību, tā kā tai laikā nacionālajai piederībai vēl nebija īpašas nozīmes, tās sastāvs pašā sākumā komplektējās vairumā no latviešiem, pa daļai no vācbaltiešiem un nelielā skaitā igauņiem. Daudzi vācbaltieši, galvenokārt, bijušie impērijas armijas virsnieki, bija neapmierināti, ka noteikšanu Latvijas zemessardzē (landesvērā) arvien vairāk pārņēma vācu armijas, kā arī Vācijas armijā kara laikā dienējušie virsnieki. Arī samērā liels skaits vēlāko Latvijas armijas virsnieku bija firsta Līvena nodaļas rindās, piemēram, vēlākie Zemgales artilērijas pulka komandieris plkv. Andersons, Rīgas kara apriņķa pr-ks plkv. Lasmanis, kara tiesas plkv. Jēkabsons un pltn. Karlsons, Armijas štāba pltn. Blaus, 6. Rīgas kājn. pulka pltn. Branševics, A.Silgailis u.c. Uniforma bija vācu feldgrau ar Krievijas armijas uzplečiem un dienesta pakāpju apzīmējumiem. Cepure bija cara armijas parauga ar zilu apmali un cara armijas kokardi. Uz ietērpa kreisās piedurknes bija uzšūta lente krievu nacionālās krāsās - balts, zils, sarkans - taisnā leņķī ar virsotni uz augšu, kā arī neliels balts krusts leņķa vidū.

1919. gada 31. janvārī vienībā bija 65 durkļi, 2 smagie ložmetēji un jātnieku vads, kas caur Aizputi un Apriķiem devās uz Saku un Pāvilostu, lai segtu Ventspils-Liepājas virzienu un nodrošinātu Liepājas placdarma kreiso flangu pie jūras. Šajā frontes iecirknī nodaļai nekādas nopietnas sadursmes ar ienaidnieku nebija, tuvākajās nedēļās saņēma arī pirmo papildinājumu: jātnieku vadu un dažus brīvprātīgos. 17. februārī nodaļa, saskaņā ar saņemto pavēli, devās no Sakas uz Alšvangu (Alsungu) un tālāk uz Sarnāti, kur ieņēma aizsardzības līniju. Te 23. februārī nodaļa pieņēma pirmo kauju, kad pēc lielinieku uzbrukuma atsišanas izvērsa uzbrukumu Ventspils virzienā. Uzturoties Ventspilī, Līvena nodaļai pievienojās lielāks skaits brīvprātīgo un uz Goldingenu (Kuldīgu) vienība devās ievērojami spēcīgāka. Kuldīgā 8. martā vienībai pievienojās Latvijas zemessardzes krievu rota. Izveidoja 2 rotas: 1. kājnieku rotu kpt. Didorova vadībā un 1 ložmetēju rotu štabs-kapitana Ešolca (pēc tautības igaunis) vadībā. Bez tam nodaļā ietilpa jātnieku vads, kadri artilērijas baterijas formēšanai un vezumnieki (kopā ~400 vīru). 13. martā firsta Līvena nodaļai ar piedalīto lielgabalu tika uzdots virzīties labā spārna kolonnā caur Vārmi uz Šķēdi un tālāk uz Irlavu ar uzdevumu ieņemt Jelgavas-Tukuma šoseju aptuveni 20 km dienvidos no Tukuma. Pa labi no firsta Līvena nodaļas uzbruka Atsevišķais latviešu bataljons virzienā Skrunda-Saldus-Dobele. Līvena nodaļa straujā uzbrukumā ieņēma Šķēdi, tad pēc aptuveni 80 km pārgājiena 2 dienu laikā 15. marta agrā rītā pienāca pie Abavas upes pie Irlavas, kur satrieca skaitliski daudz lielāku lielinieku vezumnieku kolonnu. Pēc Zemītes ieņemšanas Līvena nodaļa turpināja gājienu rietumu virzienā un 16. martā ieņēma Slampes dzelzceļa staciju (~17 km dienvidos no Tukuma). 17. martā vienība zemessardzes spēku avangardā ar kaujām lauzās no Tukuma uz Kalnciemu, ar uzdevumu nodrošināt Jelgavas ieņemšanu no austrumiem. 20. martā nodaļa tika atsaukta uz Jelgavu, kur pusotras dienas ilgās cīņās atvairīja visus lielinieku frontālos uzbrukumus, mēģinot atgūt pilsētu. Ar savu varonīgo rīcību nodaļa bija izpelnījusies ne tikai Jelgavas iedzīvotāju atzinību, bet ari Latvijas pagaidu valdības iekšlietu ministra Dr. Valtera personīgi nodoto pateicību firstam Līvenam un viņa nodaļai, kad ministrs pēc dažām dienām apmeklēja Jelgavu.

22. maijā kopā ar Dienvidlatvijas brigādi operēja Babītes ezera virzienā, piedalījās Rīgas ieņemšanā. 24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem, nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību. Pateicoties aktīvam brīvprātīgo pieplūdumam, jūnija vidū vienību veidoja 1 kājnieku pulks (3 bataljoni), ložmetējnieku komanda, sakaru komanda, aviācijas nodaļa (2 Nieuport iznīcinātājus Latvijas armija nolaupīja 20.07.), sapieru rota un artilērijas baterija, kā arī 1 kājnieku bataljons, kas Rīgā pildīja garnizona dienestu. Cēsu kaujās nodaļa atsacījās piedalīties un izstājās no Latvijas zemessardzes, tāpēc 18. jūnijā pārdislocējās uz Rīgu, bet pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 03.07.1919. uz Mītavu (mūsd. Jelgava), kur turpināja formēšanos (2 bataljoni tika nosūtīti uz Liepāju pildīt sardzes dienestu).

1919. gada 6. jūnijā vienībai pievienoja Virgoliča nodaļu un Bermonta nodaļu, izveidojot Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas (kr. Северо-Западная армия) Rietumu korpusu jeb Līvena korpusu. 9. jūlijā Līvena nodaļa (~ 3500 vīri) devās uz pretlielinieku fronti pie Narvas (18. jūlijā Virgoliča un Kellera vienības atsacījās pakļauties Līvenam, atdalījās no tā un izveidoja Rietumu brīvprātīgo armiju), kur tika pārformēta par t.s. Līvena divīziju, kas kā 5. kājnieku divīzija cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas laikā līdz 1919. gada decembrim.

Literatūra par šo tēmu

• Silgailis A. Firsta Līvena nodaļa. // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. 1985., Nr.1., 83.-86. lpp.
• Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.

• Ливен A. Памятка Ливенца. 1919-1929. - Рига, 1929
• Рутыч Н.Н. Белый фронт генерала Юденича. - Москва, 2002
• Волков С.В. Белая борьба на северо-западе России. - Москва, 2003
• Ливен А.П., князь. В южной Прибалтике // Белое дело: Летопись белой борьбы: Материалы, собранные и разобранные бароном П.Н. Врангелем, герцогом Г.Н. Лейхтенбергским и светл. князем А.П. Ливеном, под ред. А.А. фон Лампе / ред. А.А. фон Лампе. - Берлин, 1927.
• Рутыч Н.Н. Белый фронт генерала Юденича: Биографии чинов Северо-Западной армии. - Москва, 2002

Resursi internetā par šo tēmu

• Ливен А.Л.П. Служба связи ливентсев и северозападников. - 1930.
• Объединение Ливенцев