Līvena nodaļa
Līvena vienība, Firsta Līvena nodaļa (kr. отряд князя А. П. Ливена, 08.03.1919.-06.06.1919.), jeb Līvena korpuss (06.06.1919.-09.07.1919.) - 1919. gadā Latvijas Republikas bruņoto spēku - landesvēra (zemessardzes) - pakļautībā karojoša vienība, saformēta 1919. gada februāra 15. janvārī Lībavā (mūsd. Liepāja), kur firsts A.Līvens no 60 atbēgušajiem Pleskavas korpusa virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku nodaļu (kr. Либавский добровольческий стрелковый отряд), kurā uzņēma tikai Krievijas impērijas pavalstniekus. Saskaņā ar zemessardzes virsstāba (Oberstab) slēgto līgumu, tam pakļauta militāri un saimnieciski, līdz brīdim, kad varēs pievienoties Krievijas Ziemeļrietumu armijai. Komandieri:
- rotmistrs firsts A.Līvens (08.03.1919.-24.05.1919.)
- kapitans K.Didorovs (24.05.1919.-20.11.1919.)
Kā "krievu vienībai", Latvijas Pagaidu valdība tai ne visai uzticējās, vācbaltieši uz to skatījās greizi, Rietumu sabiedrotie to uzskatīja par germanofilu, kamēr Vācija tai pārmeta rietumu sabiedrotiem draudzīgu nostāju. Lai gan Līvena nodaļa tika uzskatīta par krievu vienību, tā kā tai laikā nacionālajai piederībai vēl nebija īpašas nozīmes, tās sastāvs pašā sākumā komplektējās vairumā no latviešiem, pa daļai no vācbaltiešiem un nelielā skaitā igauņiem. Daudzi vācbaltieši, galvenokārt, bijušie impērijas armijas virsnieki, bija neapmierināti, ka noteikšanu Latvijas zemessardzē (landesvērā) arvien vairāk pārņēma vācu armijas, kā arī Vācijas armijā kara laikā dienējušie virsnieki. Arī samērā liels skaits vēlāko Latvijas armijas virsnieku bija firsta Līvena nodaļas rindās, piemēram, vēlākais Zemgales artilērijas pulka komandieris plkv. Andersons, Rīgas kara apriņķa pr-ks plkv. Lasmanis, kara tiesas plkv. Jēkabsons un pltn. Karlsons, Armijas štāba pltn. Blaus, 6. Rīgas kājn. pulka pltn. Branševics, A.Silgailis u.c. Uniforma bija vācu feldgrau ar Krievijas armijas uzplečiem un dienesta pakāpju apzīmējumiem. Cepure bija cara armijas parauga ar zilu apmali un cara armijas kokardi. Uz ietērpa kreisās piedurknes bija uzšūta lente krievu nacionālās krāsās - balts, zils, sarkans - taisnā leņķī ar virsotni uz augšu, kā arī neliels balts krusts leņķa vidū. 1919. gada 31. janvārī vienībā bija 65 durkļi, 2 smagie ložmetēji, jātnieku vads, bet februāra beigās vai marta sākumā vienībai pievienojās Latvijas zemessardzes krievu rota.
Marta pirmajā pusē nodaļa ieņēma un aizstāvēja Volgundes apvidu. 22. maijā vienību veidoja 2 strēlnieku rotas, 1 ložmetējnieku komanda, 1 artilērijas baterija un jātnieku nodaļa (kopā ~ 400 vīru). Vienība 02.1919. ieņēma Vindavu (mūsd. Ventspils), 18.03.1919. - Mītavu (mūsd. Jelgavu), 22. maijā kopā ar Dienvidlatvijas brigādi operēja Babītes ezera virzienā, piedalījās Rīgas ieņemšanā. 24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem, nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību. Pateicoties aktīvam brīvprātīgo pieplūdumam, jūnija vidū vienību veidoja 1 kājnieku pulks (3 bataljoni), ložmetējnieku komanda, sakaru komanda, aviācijas nodaļa (2 Nieuport iznīcinātājus Latvijas armija nolaupīja 20.07.), sapieru rota un artilērijas baterija, kā arī 1 kājnieku bataljons, kas Rīgā pildīja garnizona dienestu. Cēsu kaujās nodaļa atsacījās piedalīties un izstājās no Latvijas zemessardzes, tāpēc 18. jūnijā pārdislocējās uz Rīgu, bet pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 03.07.1919. uz Mītavu (mūsd. Jelgava), kur turpināja formēšanos (2 bataljoni tika nosūtīti uz Liepāju pildīt sardzes dienestu).
1919. gada 6. jūnijā vienībai pievienoja Virgoliča nodaļu un Bermonta nodaļu, izveidojot Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas (kr. Северо-Западная армия) Rietumu korpusu jeb Līvena korpusu. 9. jūlijā Līvena nodaļa (~ 3500 vīri) devās uz pretlielinieku fronti pie Narvas (18. jūlijā Virgoliča un Kellera vienības atsacījās pakļauties Līvenam, atdalījās no tā un izveidoja Rietumu brīvprātīgo armiju), kur tika pārformēta par t.s. Līvena divīziju, kas kā 5. kājnieku divīzija cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas laikā līdz 1919. gada decembrim.
ierindnieks Malkins
Literatūra par šo tēmu
- Silgailis A. Firsta Līvena nodaļa. // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. 1985., Nr.1., 83.-86. lpp.
- Lilenurms P. Līveniešu formas tērps un tā simbolika 1919.-1920. gadā. // IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. - Rīga, 2008.
- Ливен A. Памятка Ливенца. 1919-1929. - Рига, 1929
- Рутыч Н.Н. Белый фронт генерала Юденича. - Москва, 2002
- Волков С.В. Белая борьба на северо-западе России. - Москва, 2003
- Ливен А.П., князь. В южной Прибалтике // Белое дело: Летопись белой борьбы: Материалы, собранные и разобранные бароном П.Н. Врангелем, герцогом Г.Н. Лейхтенбергским и светл. князем А.П. Ливеном, под ред. А.А. фон Лампе / ред. А.А. фон Лампе. - Берлин, 1927.
- Рутыч Н.Н. Белый фронт генерала Юденича: Биографии чинов Северо-Западной армии. - Москва, 2002
