Atšķirības starp "Līvens Anatols" versijām
m |
m ("Līvens Anatolijs" pārdēvēju par "Līvens Anatols") |
||
| (44 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | firsts ''' | + | [[Attēls:Anatol_Leonid_von_Lieven.jpg|right|thumb|200px|]] |
| + | [[Attēls:Furst_Lieven_wappen.png|right|thumb|200px|]] | ||
| + | [[firsts]] '''Anatols Leonīds fon Līvens''' (vc. ''Anatol Leonid von Lieven'', kr. ''Ливен Анатолий Леонид Павлович''; 1873.-1937.) - Krievijas impērijas armijas un Latvijas zemessardzes virsnieks, Mežotnes, Svitenes, Codes un vairāku muižu Lietuvā dzimtkungs. | ||
| − | Dzimis 1873. gada 16. novembrī Pēterburgā. Pēc ģimnāzijas | + | Dzimis 1873. gada 2.(16.) novembrī Pēterburgā, galma kambarkunga un galma virsceremonijmeistara un Vidzemes zemes maršala Paula (1821.-1887.) un grāfienes Natālijas, dzim. fon der Pālena (''von der Pahlen''), [[Līveni|Līvenu]] ģimenē. Brālis Pauls (''Paul'', 1875.-1963.), māsas: Marija (''Maria'', 1877.-1907.), Aleksandra (''Alexandra'', 1879.-1944.) un Sofija (''Sofia'', 1880.-1964.). Pēc ģimnāzijas absolvēšanas studējis Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Brīvi pārvaldīja krievu, vācu, franču, angļu un latviešu valodu, ka arī latīņu un sengrieķu valodas. Kā eksterns kārtojis eksāmenus Nikolaja kavalērijas skolā (''Николаевское кавалерийское училище'') un 07.09.1896. ieguvis [[Kornets|korneta]] pakāpi. 04.09.1896. ieskaitīts Viņas Majestātes Marijas Fjodorovnas Kavalērijas gvardes pulkā (''Кавалергардский Ее Величества Государыни Императрицы Марии Федоровны полк''), kur dienēja līdz 1908. gadam. 1897. gada 29. jūnijā Sanktpēterburgā salaulājās ar kņazieni Serafimu Saltikovu (''Серафимa Салтыковa''; 26.02.1875.- 09.05.1898.). Laulībā piedzima meita, arī Serafina (21.04.1898.-22.12.1967.), bet sieva mira no dzemdību komplikācijām. 1902. gada 9. martā Mītavā (mūsd. Jelgava) salaulājās ar baronesi Elizabeti fon Firksu (''Elisabeth Bss von Fircks''; 17.02.1873.-04.03.1941.). Laulībā piedzima 3 bērni: Dina Antuanete (1903.-1982.), Pauls Hermanis (1905.-1965.), Karls Johans (1911.-1996.). 1908. gadā demobilizējās un apmetās uz dzīvi savā dzimtmuižā Mežotnē. Kurzemes guberņas Zemes pagastu lietu komisijas vadības loceklis (''Geschäftsführendes Mitglied der Kurländischen Gouvernements Komission in Sachen der Landgemeinden''), impērijas galma [[kambarjunkurs]]. |
| − | 1919. gada janvārī Līvens no | + | Piedalījās 1. Pasaules karā kā kornets, vada komandieris. Par Viļņas apkaimes kaujām paaugstināts pakāpē par [[Poručiks|poručiku]] (19.09.1915.). [[štabsrotmistrs]] (09.1916.). [[rotmistrs]] (09.1917.). 1918. gada ziemā [[Lielinieki|lielinieku]] kopā ar sievu un meitu arestēts, ieslodzīts Jekaterinburgas cietumā, bet pēc [[Brestas miers|Brestas miera]] (saskaņā ar kuru [[Baltijas guberņas]] tika nodots Vācijai) noslēgšanas, kā Kurzemes guberņā dzimušais tika atbrīvots un devās uz saviem īpašumiem Mežotnē. 1919. gada 15. janvārī janvārī Līvens no grupas bijušo Krievijas impērijas armijas virsnieku izveidoja [[Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienība|Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību]] (kr. ''Либавский добровольческий стрелковый отряд'') jeb [[Līvena nodaļa|Līvena nodaļu]], kas piedalījās [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības karā]]. Pēc [[16. aprīļa pučs|16. aprīļa puča]] 21. aprīlī firstu Līvenu negaidīti izsauca uz Liepāju, atsūtot speciālu lidmašīnu. Liepājā Līvenam "Frontes vienību pagaidu izpildkomiteja", kā tā sevi dēvēja, piedāvāja uzņemties valsts vadību direktorijā, kurā bez viņa piedalītos viens latvietis un viens vācbaltietis no frontes vienībām, taču viņš atsacījās, jo piekritīšot tam tikai tajā gadījumā, ja šo valdību atbalstīs [[Dienvidlatvijas brigāde]]s komandieris pulkvedis Jānis Balodis. Anatolijam Līvenam bija arī plaši sakari Lielbritānijas augstākajās aprindās, viņa vectēva brālis bija ilggadējs Krievijas sūtnis Anglijā, bet viņa māsa bija Londonas lordmēra sera Kinastona Stada (''Studd'') sieva. Līdz ar to, kā ievērojamāko Baltijas iedzīvotāju pārstāvi, viņu ar lielu respektu uzklausīja ne tikvien vācieši, bet arī sabiedroto misiju pārstāvji. |
| + | |||
| + | 24. maijā tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem, nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību. Izmantojot savu autoritāti, aizliedza savai vienībai piedalīties [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] pret Igaunijas armiju, un vienība izstājās no landesvēra. [[Pulkvedis]] (06.06.1919.). 08.1919. Līvens bija diplomātiskajā misijā Londonā un Parīzē, risinot sarunas par [[Ziemeļrietumu brīvprātīgo armija]]s apgādi. 1920. gada janvārī A.Līvens atgriezās Latvijā, kā bijušais Krievijas impērijas Baltijas guberņu iedzīvotājs, automātiski kļuva par Latvijas Republikas pilsoni. Visus tā īpašumus Latvijas valsts konfiscēja (Pirms pirmā pasaules kara viņam piederēja Mežotnes, Mazmežotnes, Codes, Svītenes, Krimuldas un vēl citas muižas, kā arī dzīvojamās ēkas Jelgavā, Bauskā un Pēterburgā), atstājot vien 50 ha neatsavināmās zemes netālu no Līvenu Mežotnes dzimtmuižas. Ārstējies vairākus gadus Vācijā un Francijā, 1924. gadā atgriezās Latvijā, kur pievērsās rakstniecībai un izdevējdarbībai, piedalījās krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (''Братство Русской Правды'') darbībā, kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījies krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuvis par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku. 1926. gadā izveidojis Bijušo krievu armijas virsnieku biedrību (organizācijas nosaukums avotos atšķiras, iespējams, ka tā ir Krievu vispārējās karavīru savienības - ''Русский общевоинский союз'' - Latvijas nodaļa), kopš 1931. gada vadījis kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību. Miris 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros. | ||
| + | |||
| + | '''Apbalvojumi:''' | ||
| + | * [[Staņislava ordenis|Sv. Staņislava ordenis]] III šķira ar zobeniem un lentu | ||
| + | * [[Annas ordenis|Sv. Annas ordenis]] IV šķira, ar uzrakstu "Par drošsirdību" | ||
| + | * [[Jura ordenis|Sv. Jura ordenis]] IV šķira (25.03.1916.) | ||
| + | * Viktorijas krusts | ||
| + | |||
| + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * Beināre Astrīda. Asinsbalss. Firsts Anatols Līvens. - Jaunā Daugava: Rīga, 2010. - 152 lpp. | ||
| + | * Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 371.-372. lpp. ISBN 9984-00-395-7 | ||
| + | * Silgailis A. Firsta Līvena nodaļa. // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. 1985., Nr.1., 83.-86. lpp. | ||
| + | ---- | ||
| + | * Рутыч[-Рутченко] Н.Н. Белый фронт генерала Юденича: Биографии чинов Северо-Западной армии. - Москва, 2002 | ||
| + | * Ливен А.П. В Южной Прибалтике (1919 г.) / Белое дело: Летопись белой борьбы. – Т.4. – Берлин, 1928. | ||
| + | * Ливен A. Памятка Ливенца. 1919-1929. - Саламандра: Рига, 1929 - 192 c. | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
* [http://www.historia.lv/alfabets/L/LI/livens_anat/encik/livens_le_1962.htm Līvens // historia.lv] | * [http://www.historia.lv/alfabets/L/LI/livens_anat/encik/livens_le_1962.htm Līvens // historia.lv] | ||
| + | * [http://www.russkije.lv/lv/lib/read/a-liven.html?source=persons Anatolijs Līvens // Latvijas krievi] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://dspace.utlib.ee/dspace/handle/10062/36204 Braatz Kurt. Fürst Anatol Pawlowitsch Lieven : im Kampfe gegen den baltischen Separatismus, russischen Bolschewismus und die Awaloff-Bermondt-Affäre] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [https://www.google.com/url?url=https://dspace.utlib.ee/dspace/bitstream/handle/10062/36204/est_a_3425_ocr.pdf&rct=j&q=&esrc=s&sa=U&ei=9sgwVaWBDYT8ywPcr4GABQ&ved=0CDkQFjAG&sig2=OFMwM1MwhsFAxyvsHXV73w&usg=AFQjCNEIRsO8OxzyR7fXOiwWR961VM8kVA Kurt von Braatz. Fürst Anatol Pawlowitsch Lieven im Kampfe gegen den baltischen Separatismus, sussischen Bolschewismus und die Awaloff-Bermondt-Affäre. - Belser: Stuttgart, 1926.] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://www.hrono.ru/biograf/bio_l/liven_ap.html Ливен Анатолий Павлович // hrono.ru] | ||
[[Kategorija:L]] | [[Kategorija:L]] | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 23. septembris, plkst. 14.08
firsts Anatols Leonīds fon Līvens (vc. Anatol Leonid von Lieven, kr. Ливен Анатолий Леонид Павлович; 1873.-1937.) - Krievijas impērijas armijas un Latvijas zemessardzes virsnieks, Mežotnes, Svitenes, Codes un vairāku muižu Lietuvā dzimtkungs.
Dzimis 1873. gada 2.(16.) novembrī Pēterburgā, galma kambarkunga un galma virsceremonijmeistara un Vidzemes zemes maršala Paula (1821.-1887.) un grāfienes Natālijas, dzim. fon der Pālena (von der Pahlen), Līvenu ģimenē. Brālis Pauls (Paul, 1875.-1963.), māsas: Marija (Maria, 1877.-1907.), Aleksandra (Alexandra, 1879.-1944.) un Sofija (Sofia, 1880.-1964.). Pēc ģimnāzijas absolvēšanas studējis Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Brīvi pārvaldīja krievu, vācu, franču, angļu un latviešu valodu, ka arī latīņu un sengrieķu valodas. Kā eksterns kārtojis eksāmenus Nikolaja kavalērijas skolā (Николаевское кавалерийское училище) un 07.09.1896. ieguvis korneta pakāpi. 04.09.1896. ieskaitīts Viņas Majestātes Marijas Fjodorovnas Kavalērijas gvardes pulkā (Кавалергардский Ее Величества Государыни Императрицы Марии Федоровны полк), kur dienēja līdz 1908. gadam. 1897. gada 29. jūnijā Sanktpēterburgā salaulājās ar kņazieni Serafimu Saltikovu (Серафимa Салтыковa; 26.02.1875.- 09.05.1898.). Laulībā piedzima meita, arī Serafina (21.04.1898.-22.12.1967.), bet sieva mira no dzemdību komplikācijām. 1902. gada 9. martā Mītavā (mūsd. Jelgava) salaulājās ar baronesi Elizabeti fon Firksu (Elisabeth Bss von Fircks; 17.02.1873.-04.03.1941.). Laulībā piedzima 3 bērni: Dina Antuanete (1903.-1982.), Pauls Hermanis (1905.-1965.), Karls Johans (1911.-1996.). 1908. gadā demobilizējās un apmetās uz dzīvi savā dzimtmuižā Mežotnē. Kurzemes guberņas Zemes pagastu lietu komisijas vadības loceklis (Geschäftsführendes Mitglied der Kurländischen Gouvernements Komission in Sachen der Landgemeinden), impērijas galma kambarjunkurs.
Piedalījās 1. Pasaules karā kā kornets, vada komandieris. Par Viļņas apkaimes kaujām paaugstināts pakāpē par poručiku (19.09.1915.). štabsrotmistrs (09.1916.). rotmistrs (09.1917.). 1918. gada ziemā lielinieku kopā ar sievu un meitu arestēts, ieslodzīts Jekaterinburgas cietumā, bet pēc Brestas miera (saskaņā ar kuru Baltijas guberņas tika nodots Vācijai) noslēgšanas, kā Kurzemes guberņā dzimušais tika atbrīvots un devās uz saviem īpašumiem Mežotnē. 1919. gada 15. janvārī janvārī Līvens no grupas bijušo Krievijas impērijas armijas virsnieku izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (kr. Либавский добровольческий стрелковый отряд) jeb Līvena nodaļu, kas piedalījās Latvijas Neatkarības karā. Pēc 16. aprīļa puča 21. aprīlī firstu Līvenu negaidīti izsauca uz Liepāju, atsūtot speciālu lidmašīnu. Liepājā Līvenam "Frontes vienību pagaidu izpildkomiteja", kā tā sevi dēvēja, piedāvāja uzņemties valsts vadību direktorijā, kurā bez viņa piedalītos viens latvietis un viens vācbaltietis no frontes vienībām, taču viņš atsacījās, jo piekritīšot tam tikai tajā gadījumā, ja šo valdību atbalstīs Dienvidlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jānis Balodis. Anatolijam Līvenam bija arī plaši sakari Lielbritānijas augstākajās aprindās, viņa vectēva brālis bija ilggadējs Krievijas sūtnis Anglijā, bet viņa māsa bija Londonas lordmēra sera Kinastona Stada (Studd) sieva. Līdz ar to, kā ievērojamāko Baltijas iedzīvotāju pārstāvi, viņu ar lielu respektu uzklausīja ne tikvien vācieši, bet arī sabiedroto misiju pārstāvji.
24. maijā tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem, nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību. Izmantojot savu autoritāti, aizliedza savai vienībai piedalīties Cēsu kaujās pret Igaunijas armiju, un vienība izstājās no landesvēra. Pulkvedis (06.06.1919.). 08.1919. Līvens bija diplomātiskajā misijā Londonā un Parīzē, risinot sarunas par Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas apgādi. 1920. gada janvārī A.Līvens atgriezās Latvijā, kā bijušais Krievijas impērijas Baltijas guberņu iedzīvotājs, automātiski kļuva par Latvijas Republikas pilsoni. Visus tā īpašumus Latvijas valsts konfiscēja (Pirms pirmā pasaules kara viņam piederēja Mežotnes, Mazmežotnes, Codes, Svītenes, Krimuldas un vēl citas muižas, kā arī dzīvojamās ēkas Jelgavā, Bauskā un Pēterburgā), atstājot vien 50 ha neatsavināmās zemes netālu no Līvenu Mežotnes dzimtmuižas. Ārstējies vairākus gadus Vācijā un Francijā, 1924. gadā atgriezās Latvijā, kur pievērsās rakstniecībai un izdevējdarbībai, piedalījās krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (Братство Русской Правды) darbībā, kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījies krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuvis par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku. 1926. gadā izveidojis Bijušo krievu armijas virsnieku biedrību (organizācijas nosaukums avotos atšķiras, iespējams, ka tā ir Krievu vispārējās karavīru savienības - Русский общевоинский союз - Latvijas nodaļa), kopš 1931. gada vadījis kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību. Miris 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros.
Apbalvojumi:
- Sv. Staņislava ordenis III šķira ar zobeniem un lentu
- Sv. Annas ordenis IV šķira, ar uzrakstu "Par drošsirdību"
- Sv. Jura ordenis IV šķira (25.03.1916.)
- Viktorijas krusts
Literatūra par šo tēmu
- Beināre Astrīda. Asinsbalss. Firsts Anatols Līvens. - Jaunā Daugava: Rīga, 2010. - 152 lpp.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 371.-372. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Silgailis A. Firsta Līvena nodaļa. // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. 1985., Nr.1., 83.-86. lpp.
- Рутыч[-Рутченко] Н.Н. Белый фронт генерала Юденича: Биографии чинов Северо-Западной армии. - Москва, 2002
- Ливен А.П. В Южной Прибалтике (1919 г.) / Белое дело: Летопись белой борьбы. – Т.4. – Берлин, 1928.
- Ливен A. Памятка Ливенца. 1919-1929. - Саламандра: Рига, 1929 - 192 c.
