Atšķirības starp "Latviešu sociāldemokrātu savienība" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 29. janvāris, plkst. 17.03

Latviešu sociāldemokrātu savienība (LSS) (vāc. Lettische Sozialdemokratische Vereinigung) - radikāli demokrātiska kreisa politiska partija Krievijas impērijā un Latvijas Republikā laikā no 1903. līdz 1920. gadam.

Tika izveidota 1903.gadā, apvienojoties Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienībai ar ASV latviešu sociāldemokrātiem. Skaitliski neliela, radikāli noskaņota partija, kuras darbība latviešu historiogrāfijā atspoguļota fragmentāri, vietām pretrunīgi un nepilnīgi. Pārsvarā uzmanība pievērsta vienam LSS darbības aspektam - tās biedru paustajām idejām Latvijas valstiskuma jautājumā. Divi pazīstamākie LSS līderi bija M.Valters un E.Rolavs, kuri abi vadīja savienību kopš tās dibināšanas. Laikā no 1903.līdz 1904.gadam tieši M.Valtera raksti LSS izdevumā "Proletārietis" veidoja savienības ideoloģiju. No latviešu sociāldemokrātu lielā vairākuma (kas vēlākajos gados veidoja Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kodolu) viņus šķīra atšķirīgi uzskati nacionālajā jautājumā. Prasība pēc tautas pašnoteikšanās savijās ar sociālisma ideāliem un uzskatu, ka individuālais terors ir optimālākais cīņas līdzeklis. Vairākums LSS biedru dzīvoja Londonā un Šveicē; līdz ar to sākotnēji realizēt kaut cik nopietnu praktisku darbību Latvijas teritorijā traucēja biedru trūkums dzimtenē. Sākoties 1905. gada revolūcijai, LSS biedru skaits strauji pieauga. Liela daļa bija gatavi cīnīties par savām idejām ne tikai vārdos, bet arī darbos, un atgriezās dzimtenē jau 1905.gada sākumā. 1905.-1907.gada revolūcijas laikā LSS atbalstīja divus cīņas veidus: masu sacelšanos un individuālo teroru. Ideja par masu sacelšanos bija samērā atzīta savienības biedru vidū 1905.gadā. Savienība uzskatīja, ka tautai pietiek spēka vērsties pret pastāvošo varu un to uzvarēt. Līdzīgi kā krievu sociālisti revolucionāri (eseri), LSS biedri uzsvēra, ka revolūcijas uzvara ir iespējama jebkurā mirklī, nevis tad, kad būs izveidojušies atbilstoši ekonomiskie, sociālie un politiskie apstākļi. Iestājoties reakcijai, daudzkārt populārāka kļuva ideja par individuālo teroru. Jau kopš 1903. gada LSS ar sajūsmu bija publicējusi ziņas par krievu eseru veiktajiem uzbrukumiem patvaldības pārstāvjiem. 1906. gadā savienība pati aicināja uz individuālo teroru. Pēc revolūcijas sakāves LSS biedru vidū valdīja vilšanās un bezcerība. Sākās savstarpēji konflikti un nesaskaņas. LSS darbība aktivizējās 1911. gadā: no jauna tika nostiprināti kontakti ar Rīgu un Liepāju un izdots mēnešraksts "Strādnieks". Nozīmīgs LSS darbības aspekts bija literatūras un ieroču nelegālā transporta organizēšana no Rietumeiropas uz carisko Krieviju. Jau 1896. gadā, studēdams Maskavas universitātē, E.Rolavs pārvadāja marksistisko literatūru no Baltijas ostām uz Krievijas lielajiem centriem. XX gs. pirmajos gados ar savu partijas biedru palīdzību viņš nodibināja spēcīgu un efektīvu transporta tīklu, kuru izmantoja krievu eseru un Kaukāza tautu kreisās partijas. Transports bija īpaši aktīvs 1905.-1907. gada revolūcijas laikā, pēc 1908. gada sūtījumi kļuva retāki, bet pēc 1911. gada atkal aktivizējās (1914. gadā transportu pārtrauca Pirmais pasaules karš).

Latvijas Revolucionāro sociālistu partija jeb eseri

1913.gadā partijas II kongresā tika mainīts partijas nosaukums, jo vadība uzskatīja, ka apzīmējums "Latvijas Revolucionāro sociālistu partija" ir atbilstošāks savienības ideoloģijai. Vācu okupācijas laikā partijas darbība fatktiski tika minimalizēta pagrīdes apstākļos. 1917. gadā izdeva nelegālu laikrakstu "Darba Tauta". Legalizējās un atjaunoja darbību pēc 1918. gada Novembra revolūcijas Vācijā, piedalījās Latvijas Tautas padomes dibināšanā (3 pārstāvji: Eduards Traubergs, Emīls Skubiķis un Kārlis Albertiņš). 1918. gada ziemā un 1919. gada pirmajā pusē izdeva laikrakstu "Uz Priekšu". Ideoloģiskajā pretstāvē pilsoniskajām partijām un nesaskaņās ar sociāldemokrātiem strauji zaudēja piekritēju skaitu un pašlikvidējās 1920. gadā.