Latvijas Republikas Pagaidu valdība
Latvijas Pagaidu valdība - 18.11.1918. proklamētās Latvijas Republikas valdība, ko 19.11.1918. izveidoja Latvijas Tautas padomes sēdē. To veidoja 11 ministri un valsts kontrolieris (pilnībā nokomplektēta 20.12.1918.).[1]
- ministru prezidents - K. Ulmanis
- ārlietu ministrs - Z.A. Meierovics
- iekšlietu ministrs - M. Valters
- apsardzības ministrs - J. Zālītis (no 6.12.1918.)
- finanšu ministrs - K. Puriņš
- tieslietu ministrs - P. Juraševskis (no 3.12.1918.)
- tieslietu ministrijas pārvaldnieks - E. Strautnieks (no 15.03.1919.)
- zemkopības ministrs - K. Ulmanis (līdz 20.12.1918.), J. Goldmanis (no 20.12.1918.)
- satiksmes un darbu ministrs - T. Hermanovskis
- izglītības ministrs - K. Kasparsons
- tirdzniecības un rūpniecības ministrs - S. Paegle (no 27.11.1918.)
- apgādības ministrs - K. Ulmanis
- valsts kontrolieris E. fon Rozenbergs
Sakarā ar LSPR bruņoto spēku uzbrukumu, 1919. gada 3. janvārī evakuējās uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju (zemkopības ministrs Augusts Kalniņš, begot no Rīgas, panikā uzkāpa uz britu tvaikoņa "Princess Margareth", kurš bez pieturām veda bēgļus uz Skotiju, no kurienes bija zināmas grūtības nokļūt atpakaļ, bet izglītības ministrs Kārlis Kasparsons palika Rīgā sagaidīt lieliniekus). Nesagaidījuši valdības lēmumu palikt vai evakuēties, no Liepājas ar kuģi "Hannover" aizbrauca ministru biedri R. Benuss un Ā. Birznieks, kā arī tieslietu ministrs P. Juraševskis. 11. janvāri Liepāju pameta arī ministru prezidents K. Ulmanis, J. Goldmanis, K. Puriņš, Lazdiņš un E. Freijvalds - devās meklēt palīdzību Eiropā.[2] Liepājā palika tikai iekšlietu ministrs M. Valters, apsardzības ministrs J. Zālītis un satiksmes ministrs T. Hermanovskis. Janvārī valdības kā tādas reāli vispār vairs nebija un ministrijas nedarbojās. Uz ārzemēm devās arī Tautas Padomes prezidija locekļi un visi pilsoniskie Tautas Padomes locekļi, kas bija atbēguši uz Liepāju.
16. aprīļa pučā šis ministru kabinets tika gāzts, daži ministru arestēti, bet pārējie paglābās Liepājas reidā uz kuģa "Saratov", kur tos apsargāja Lielbritānijas un Francijas kara kuģi. Liepājā tika saformēts jauna Latvijas Pagaidu valdība, t.s. Brimmera-Borovska kabinets, bet 10. maijā to nomainīja A.Niedras kabinets. Daļa Antantes misiju (ASV u.c.) atzina jaunā kabineta leģitimitāti uzskatot, ka viņiem ir darīšana ar valsti, nevis konkrētu kabinetu, citi (Lielbritānija u.c.) pieturējās pie pozīcijas, ka vienīgā leģitīmā Latvijas valdība esot K.Ulmaņa vadītais kabinets. Pēc Latvijas zemessardzes sakāves Cēsu kaujās, 24.06.1919. A.Niedras vadītā Latvijas Pagaidu valdība pasludināja pašatlaišanu.
Pēc Antantes misijas pārstāvju pieprasījuma, K.Ulmanis 13. jūlijā sastādīja jaunu Pagaidu valdības (kopš 28.06.1919. Pagaidu valdība tika dēvēta par "Ministru kabinetu") sastāvu, iekļaujot valdībā arī 3 minoritāšu pārstāvjus (kuru skaitu pēc Vācijas armijas evakuācijas no LR teritorijas samazināja līdz 2):
- ministru prezidents - K. Ulmanis
- ārlietu ministrs - Z.A. Meierovics
- iekšlietu ministrs - M. Valters (līdz 30.08.1919.)
- iekšlietu ministra vietas izpildītājs A. Birznieks (no 01.09.1919.)
- apsardzības ministrs - D. Simonsons (līdz 10.09.1919.), K. Ulmanis (no 10.09.1919.)
- finanšu ministrs - R. Erharts
- tieslietu ministrs - E. Magnuss
- zemkopības ministrs K. Ulmanis (līdz 04.09.1919.), A. Kalniņš (no 05.09.1919.)
- satiksmes un darba ministrs - T. Hermanovskis
- izglītības ministrs - K.Kasparsons
- tirdzniecības un rūpniecības ministrs - J. Zēbergs
- valsts kontrolieris - P. Mincs
8. jūlijā jaunā Pagaidu valdība ieradās Rīgā, kuru līdz tam pārvaldīja britu pulkvedis S.Dž.Talentss (Tallents). Pēc Latgales ieņemšanas un LSPR armijas sakaušanas un izdzīšanas no Latvijas teritorijas, noslēdza pamieru ar KSFPR (11.08.1920. noslēdza miera līgumu). 1919. gadā izveidoja Aizsargu organizāciju. 1920. gadā uzsāka agrārreformu. Pagaidu valdības pilnvaras beidzās līdz ar Latvijas Republikas Satversmes Sapulces sasaukšanu 01.05.1920. (12.06.1920. Pagaidu valdības vietā stājās Latvijas Republikas Satversmes Sapulces izveidotais Ministru kabinets).
Skat. arī: Latvijas padomju valdība, Latvijas pagaidu padomju valdība, Niedras valdība
Atsauces un piezīmes
- ↑ Ministru kabinetu veidoja tikai etniskie latvieši. Citu vietējo tautu pārstāvji tika pielaisti zemākos amatos. Kopā 1918. gada decembrī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers (Baltiešu demokrātiskā partija), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots (Baltiešu progresīvā partija), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Baltiešu progresīvā partija).
- ↑ K. Ulmanis Kurzemē atgriezās tikai 1919. gada marta sākumā.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens, Rīga, 2001., 86. lpp.
- Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti. // Latvijas vēsture. 1991. 3, 3.-9.lpp.; 1992. 1(4), 3.-13.lpp.
- Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. // Latvijas vēsture. 1998. 3(31) 20.-24.lpp.; 4(32) 6.-14.lpp.; 1999. 1(33) 46.-54.lpp.
- Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - A.Gulbis, Rīga, 1930. 65.-73.lpp.
