Atšķirības starp "Luters Martins" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (Literatūra par šo tēmu)
 
(7 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Martins Luters''' (''Martin Luther'', 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī '''Mārtiņš Luters''' - teologs, [[Reformācija]]s iniciators.
 
'''Martins Luters''' (''Martin Luther'', 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī '''Mārtiņš Luters''' - teologs, [[Reformācija]]s iniciators.
  
Dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenē, Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera 8 bērnu ģimenē. 1488. gadā sāka mācīties Mansfeldas pilsētas latīņu skolā, pēc tam 2 gadus mācījās Eizenahas skolā, gūstot pamatizglītību. 1501. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē, taču 1505. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra pakāpi, taču tālāk studijas neturpināja un iestājās [[Augustīniešu ordenis|augustīniešu ordenī]], lai kļūtu par [[Mūks|mūku]]. 1507. gada 3. aprīlī Luters tika iesvētīts par priesteri, 2. maijā celebrēja savu pirmo svētās mises dievkalpojumu. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas (''Wittenberg'') universitātē. 1512. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu doktora pakāpi un 1513. gadā sāka universitātē pasniegt teoloģijas ievadkursu - Vecās un Jaunās Derības saturu. Bez tam viņam bija daudz pienākumu klosterī, kur Luters bija [[Priors|priora]] vietnieks saimnieciskajos jautājumos - klostera zivju dīķa pārzinis un Torburgas klostera advokāts, - apgabala [[vikārs]]. Kā talantīgs orators un sprediķotājs, bija arī [[Indulgence|indulgenču]] tirdzniecības vadītājs Vitenbergas bīskapijas zemēs.
+
Dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenā (''Eisleben''), Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera 8 bērnu ģimenē. No 1488. līdz 1497 mācījās Mansfeldas pilsētas latīņu skolā (''Mansfelder latinische Stadtschule''), pēc tam 2 gadus mācījās Eizenahas franciskāņu skolā, gūstot pamatizglītību. 1501. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē (''Universität Erfurt''), kur 1505. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra pakāpi, taču tālāk studijas neturpināja un iestājās [[Augustīniešu ordenis|augustīniešu ordenī]], lai kļūtu par [[Mūks|mūku]]. 1507. gada 3. aprīlī Luters tika iesvētīts par priesteri, 2. maijā celebrēja savu pirmo svētās mises dievkalpojumu. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas universitātē (''Universität Wittenberg''). 1512. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu doktora pakāpi un 1513. gadā sāka universitātē pasniegt teoloģijas ievadkursu - Vecās un Jaunās Derības saturu. Bez tam viņam bija daudz pienākumu klosterī, kur Luters bija [[Priors|priora]] vietnieks saimnieciskajos jautājumos - klostera zivju dīķa pārzinis un Torburgas klostera advokāts, - apgabala [[vikārs]]. Kā talantīgs orators un sprediķotājs, bija arī [[Indulgence|indulgenču]] tirdzniecības vadītājs Vitenbergas bīskapijas zemēs. Lūzums sākās 1516. gadā, kad [[Romas kūrija]] atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības atņēma, nododot tās [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu ordenim]], kas tās iznomāja ebreju augļotāju Fugeru [[banka]]i (kas par to maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņu ordenim procentus no ienākumiem). Savukārt pašu tirdzniecību vadīja dominikānis [[Tecels Johans|Johans Tecels]] (''Johann Tetzel''), lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Tas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar Tecelu, kā arī tālāko politisko konfliktu ar Baznīcu. Vispirms Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūru un publiski sadedzināja universitātes pagalmā. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas [[Bīskaps|bīskapam]] un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.<ref>Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176 </ref> 1518. gada maijā Luters uzstājas augustīniešu ordeņa sanāksmē Heidelbergā, kur tēmas apspriešana notika pēc pieņemtās disputu kārtības - t.i. apspriežot un analizējot, - gūstot visai plašu atbalstu citu garīdznieku vidū. Tā kā Luteru savā aizbildniecībā bija ņēmis pats Saksijas [[kūrfirsts]] Fridrihs III (''Friedrich III., auch Friedrich der Weise''), tas varēja ignorēt aicinājumus ierasties Romā izskaidrot savu pozīciju, un 1518. gadā pārbaudīt sūdzības ieradās pāvesta legāts [[kardināls]] Kajetāns (''Cajetan''), kurš 12.-14. oktobrī disputēja ar Luteru, abiem garīdzniekiem paliekot pie sava - Luters postulēja, ka Bībele stāv pāri koncilu un pāvestu lēmumiem, uz ko kardināls neko daudz nevarēja iebilst. 1518. gada 11. decembrī Luters nosūtīja oficiālu sūdzību par Romas kūriju vispārējam koncilam, uzsverot, ka vispārējais koncils stāv pāri pāvestam, kurš ir tikai cilvēks un kā jebkurš var kļūdīties, grēkot un melot. Šādi iekšēji teoloģiski disputi katoļu Baznīcā nebija nekas jauns - tādi bija gan pirms, gan pēc Lutera, - taču Lutera gadījumā kardināli jauns bija tas, ka pretēji līdz tam pieņemtajai garīdzniecības korporatīvajai ētikai, „netīro veļu“ Luters nolēma „mazgāt“ publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis kā bija pieņemts latīniski (t.i. teologu iekšējai lietošanai), bet gan vāciski - tā politizējot konfliktu un iesaistot tajā lajus, - viņa studenti organizēti pārrakstīja Lutera tēzes un izplatīja un gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. 1519. gada jūnijā Luters un viņa domu biedrs Andreass Bodenšteins fon Karlštadts ieradās Leipcigā uz disputu ar teoloģijas doktoru Johanu Meieru fon Eku - viņus pavadīja gandrīz 200 Vitenbergas studentu, kārtīgi apbruņojušies. Šajā diskusijā Luters publiski paziņoja, ka apšauba visu līdzšinējo kristīgo autoritāšu un svēto mācīto, uzskatot, ka pareizāk par tiem saprot Bībeles mācību. Pēc šī disputa viņš ar savu piekritēju starpniecību vācu valodā izplatīja "Sprediķi par pāvesta lāstu", "Atklāta vēstule vācu nācijas kristīgajiem muižniekiem", "Baznīca Babilonijas trimdā", "Par kristieša brīvību". Tas bija publisks pieteikums uz [[Herēze|herēzi]] - grupa augstāko Baznīcas hierarhu parakstīja priekšrakstu, kurā noteica Luteram 60 dienu laikā pēc iepazīšanās ar dokumentu atsaukt savus herētiskos apgalvojumus, vai tapt izslēgtam no baznīcas. 10. decembrī Vitenbergas universitātes studenti pie pilsētas vārtiem publiski sadedzināja šo dokumentu. 1521. gada 3. janvārī tika izdota [[bulla]], kas Luteru atzina par herētiķi. Vormsā tika sasaukts [[Sv. Romas impērija]]s [[reihstāgs]] un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Kad viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem un darbības, Luteram piedāvāja izvēlēties kādu šķīrējtiesnesi, kurš pārbaudītu viņa un baznīcas domstarpības, taču viņš atteicās. 1521. gada 6. maijā [[imperators]] Kārlis V parakstīja Vormsas ediktu, ka pēc 21 dienas Luters tiek izsludināts ārpus likuma (jebkurš viņu var nesodīts nogalināt vai aplaupīt), bet tā raksti iznīcināti. Atpakaļceļā no Vormsas Luters patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību. 1521. gada decembrī Luters atgriezās uz politiskās skatuves, nosūtot Halles arhibīskapam draudu vēstuli nosūtīja viņam vēstuli - ja Hallē nepārtrauks tirgot indulgences, Luters būs spiests izdot apkārtrakstu "Par elkdievību Hallē". Šajā pat laikā Lutera sekotāji sāka uzbrukumus Baznīcai, aizsākot ticības karu laikmetu Rietumeiropā: 3. decembrī pūlis ielauzās svētās mises laikā Vitenbergas katedrālē, sadedzināja liturģijas teksta grāmatas, piekāva un izdzina priesterus. Nākamajā dienā Lutera sekotāji ielauzās franciskāņu mūku klosterī, kur izdemolēja telpas un nopostīja altāri. Kulta celtņu demolēšanas vilnis pārsviedās arī uz citām vācu pilsētām, kur tos vadīja Karlštats, noliedzot Sv. Vakarēdienu, [[Mincers Tomass|Mincers]] ar saukli "Nāvi neticīgajiem!", u.c. 1522. gada martā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka vadīt dievkalpojumus, mainījis rituālu pēc saviem ieskatiem. 1522. gada Nirnbergas reihstāgā apsprieda jaunās [[sekta]]s piekritēju vardarbības izpausmes, taču nolēma, ka [[Osmaņu impērija]]s draudi ir bīstamāki, un nav spēku nemieru apspiešanai un likumības atjaunošanai, kas deva laiku Luteram un tā piekritējiem nostiprināt savas politiskās pozīcijas. Ar laiku iniciatīvu jaunās ticības koncepcijas izplatībā pārņēma citi, Luteram atstājot "tēva aizsācēja" goda statusu. 1525. gada 15. jūnijā Luters apprecējās ar bijušo [[Cisterciešu ordenis|cisterciešu]] mūķeni Katrīnu fon Boru (laulībā 7 bērni). Turpmākos gadus veltīja savu sekotāju draudžu dzīves organizēšanā, un Vecās Derības tulkošanai vācu valodā. 1546. gada 18. februārī Luters mira.
  
Lūzums sākās 1516. gadā, kad [[Romas kūrija]] atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības atņēma, nododot tās [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu ordenim]], kas tās iznomāja ebreju augļotāju Fugeru [[banka]]i (kas par to maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņu ordenim procentus no ienākumiem). Savukārt pašu tirdzniecību vadīja dominikānis [[Tecels Johans|Johans Tecels]], lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Tas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar Tecelu, kā arī tālāko politisko konfliktu ar Baznīcu. Vispirms Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūru un publiski sadedzināja universitātes pagalmā. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas [[Bīskaps|bīskapam]] un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.<ref>Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176 </ref> 1518. gada maijā Luters uzstājas augustīniešu ordeņa sanāksmē Heidelbergā, kur tēmas apspriešana notika pēc pieņemtās disputu kārtības - t.i. apspriežot un analizējot, - gūstot visai plašu atbalstu citu garīdznieku vidū. 1518. gadā pārbaudīt sūdzības ieradās pāvesta legāts [[kardināls]], kurš 12.-14. oktobrī disputēja ar Luteru, abiem garīdzniekiem paliekot pie sava - Luters postulēja, ka Bībele stāv pāri koncilu un pāvestu lēmumiem, uz ko kardināls neko daudz nevarēja iebilst. 1518. gada 11. decembrī Luters nosūtīja oficiālu sūdzību par Romas kūriju vispārējam koncilam, uzsverot, ka vispārējais koncils stāv pāri pāvestam, kurš ir tikai cilvēks un kā jebkurš var kļūdīties, grēkot un melot. Šādi iekšēji teoloģiski disputi katoļu Baznīcā nebija nekas jauns - tādi bija gan pirms, gan pēc Lutera, - taču Lutera gadījumā kardināli jauns bija tas, ka pretēji līdz tam pieņemtajai garīdzniecības korporatīvajai ētikai, „netīro veļu“ Luters nolēma „mazgāt“ publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis kā bija pieņemts latīniski (t.i. teologu iekšējai lietošanai), bet gan vāciski - tā politizējot konfliktu un iesaistot tajā lajus, - viņa studenti organizēti pārrakstīja Lutera tēzes un izplatīja un gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. 1519. gada jūnijā Luters un viņa domu biedrs Andreass Bodenšteins fon Karlštadts ieradās Leipcigā uz disputu ar teoloģijas doktoru Johanu Meieru fon Eku - viņus pavadīja gandrīz 200 Vitenbergas studentu, kārtīgi apbruņojušies. Šajā diskusijā Luters publiski paziņoja, ka apšauba visu līdzšinējo kristīgo autoritāšu un svēto mācīto, uzskatot, ka pareizāk par tiem saprot Bībeles mācību. Pēc šī disputa viņš ar savu piekritēju starpniecību vācu valodā izplatīja "Sprediķi par pāvesta lāstu", "Atklāta vēstule vācu nācijas kristīgajiem muižniekiem", "Baznīca Babilonijas trimdā", "Par kristieša brīvību". Tas bija publisks pieteikums uz [[Herēze|herēzi]] - grupa augstāko Baznīcas hierarhu parakstīja priekšrakstu, kurā noteica Luteram 60 dienu laikā pēc iepazīšanās ar dokumentu atsaukt savus herētiskos apgalvojumus, vai tapt izslēgtam no baznīcas. 10. decembrī Vitenbergas universitātes studenti pie pilsētas vārtiem publiski sadedzināja šo dokumentu. 1521. gada 3. janvārī tika izdota [[bulla]], kas Luteru atzina par herētiķi. Vormsā tika sasaukts [[Sv. Romas impērija]]s [[reihstāgs]] un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Kad viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem un darbības, Luteram piedāvāja izvēlēties kādu šķīrējtiesnesi, kurš pārbaudītu viņa un baznīcas domstarpības, taču viņš atteicās. 1521. gada 6. maijā [[imperators]] Kārlis V parakstīja Vormsas ediktu, ka pēc 21 dienas Luters tiek izsludināts ārpus likuma (jebkurš viņu var nesodīts nogalināt vai aplaupīt), bet tā raksti iznīcināti. Atpakaļceļā no Vormsas Luters patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību.  
+
Savos uzskatos postulēja, ka Baznīca un garīdzniecība uzurpējuši vidutāju lomu starp cilvēku un Dievu. Pestīšana nav atkarīga no no labiem darbiem, sakramenta un ceremonijām, bet gan tikai un vienīgi no ticības patiesuma. Ticības patiesais avots neesot vis "svētās tradīcijas" (agrāko kristiešu svēto atklāsmes, kristīgo filosofu domas un koncepcijas, koncilu disputu rezultāti, teologu analīze utt.), bet gan tikai Evanģēlijs. Visai naidīgi raudzījās uz [[Dabiskās tiesības|dabisko tiesību teoriju]], agrīnā [[Humānisms|humānisma]] idejām, zinātni (piem., aicināja izskaust [[Koperniks Nikolajs|Kopernika]] idejas: „Šis jukušais vēlas apgāzt astronomijas pamatus, kaut arī, kā mums vēsta Raksti, nevis Zemei bet Saulei Jozua lika apstāties!“) - visu, kas nebalstījās uz ticību. Viņa veiktais Bībeles tulkojums sakšu dialektā veicināja vienotas literārās vācu valodas un, attiecīgi, vienotas vācu nācijas veidošanos.
  
1521. gada decembrī Luters atgriezās uz politiskās skatuves, nosūtot Halles arhibīskapam draudu vēstuli nosūtīja viņam vēstuli - ja Hallē nepārtrauks tirgot indulgences, Luters būs spiests izdot apkārtrakstu "Par elkdievību Hallē". Šajā pat laikā Lutera sekotāji sāka uzbrukumus Baznīcai, aizsākot ticības karu laikmetu Rietumeiropā: 3. decembrī pūlis ielauzās svētās mises laikā Vitenbergas katedrālē, sadedzināja liturģijas teksta grāmatas, piekāva un izdzina priesterus. Nākamajā dienā Lutera sekotāji ielauzās franciskāņu mūku klosterī, kur izdemolēja telpas un nopostīja altāri. Kulta celtņu demolēšanas vilnis pārsviedās arī uz citām vācu pilsētām, kur tos vadīja Karlštats, noliedzot Sv. Vakarēdienu, [[Mincers Tomass|Mincers]] ar saukli "Nāvi neticīgajiem!", u.c. 1522. gada martā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka vadīt dievkalpojumus, mainījis rituālu pēc saviem ieskatiem. 1522. gada Nirnbergas reihstāgā apsprieda jaunās [[sekta]]s piekritēju vardarbības izpausmes, taču nolēma, ka [[Osmaņu impērija]]s draudi ir bīstamāki, un nav spēku nemieru apspiešanai un likumības atjaunošanai, kas deva laiku Luteram un tā piekritējiem nostiprināt savas politiskās pozīcijas.
+
Skat. arī: [[Disputatio pro Declaratione Virtutis Indulgentiarum]], [[Reformācija]], [[protestanti]], [[protestantisms]]
 
 
1525. gada 15. jūnijā Luters apprecējās ar bijušo [[Cisterciešu ordenis|cisterciešu]] mūķeni Katrīnu fon Boru (laulībā 7 bērni). Turpmākos gadus veltīja savu sekotāju draudžu dzīves organizēšanā, un Vecās Derības tulkošanai vācu valodā. 1546. gada 18. februārī Luters mira.
 
 
 
Skat. arī  
 
* [[Disputatio pro Declaratione Virtutis Indulgentiarum]]
 
* [[Reformācija]]
 
* [[Protestanti]]
 
* [[Svētbilžu grautiņi]]
 
* [[Šmalkaldes savienība]]
 
  
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
 
==== Atsauces un paskaidrojumi ====
23. rindiņa: 14. rindiņa:
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==
  
 +
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 247. lpp.
 
* Grīslis E. Mārtiņš Luters - reformātors. - LELB: Rīga, 1992.
 
* Grīslis E. Mārtiņš Luters - reformātors. - LELB: Rīga, 1992.
 +
* Solovjovs E. Neuzvarētais ķeceris. Mārtiņš Luters un viņa laiks. - Avots: Rīga, 1988. - 298 lpp.
  
 
== Resursi internetā par šo tēmu ==
 
== Resursi internetā par šo tēmu ==
  
 +
* [http://www.lmf.lv/bildes/file/Lozes%20gramata%20makets%20no%20Unas.pdf Loze B. Mārtiņš Luters : Ievads Lutera dzīvē un darbos. - Luterisma mantojuma fonds Rīga, 2007.]
 
* [http://www.janabaznica.lv/95tezes.html 95 tēzes latviski - Rīgas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās draudzes mājas lapā]
 
* [http://www.janabaznica.lv/95tezes.html 95 tēzes latviski - Rīgas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās draudzes mājas lapā]
 
* [http://www.janabaznica.lv/katehisms.html Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms - Rīgas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās draudzes mājas lapā]
 
* [http://www.janabaznica.lv/katehisms.html Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms - Rīgas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās draudzes mājas lapā]
34. rindiņa: 28. rindiņa:
 
----
 
----
 
* [http://www.archiv-vegelahn.de/nachschlagwerke_luther.html Eine Bibliographie das Martin Luther]
 
* [http://www.archiv-vegelahn.de/nachschlagwerke_luther.html Eine Bibliographie das Martin Luther]
 +
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118575449&method=simpleSearch Literatur von und über Martin Luther im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
 +
* [http://www.bam-portal.de/searchExpert.do?action=search&query=Martin+Luther Literatur von und über Martin Luther im BAM-Portal]
  
 
[[Kategorija:L]]
 
[[Kategorija:L]]

Pašreizējā versija, 2013. gada 18. aprīlis, plkst. 10.28

Martin Luther.jpg

Martins Luters (Martin Luther, 1483.-1546.), latviešu literatūrā arī Mārtiņš Luters - teologs, Reformācijas iniciators.

Dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenā (Eisleben), Saksijā, turīga zemnieka un vara raktuvju īpašnieka Hansa Lutera 8 bērnu ģimenē. No 1488. līdz 1497 mācījās Mansfeldas pilsētas latīņu skolā (Mansfelder latinische Stadtschule), pēc tam 2 gadus mācījās Eizenahas franciskāņu skolā, gūstot pamatizglītību. 1501. gadā uzsāka jurisprudences studijas Erfurtes universitātē (Universität Erfurt), kur 1505. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra pakāpi, taču tālāk studijas neturpināja un iestājās augustīniešu ordenī, lai kļūtu par mūku. 1507. gada 3. aprīlī Luters tika iesvētīts par priesteri, 2. maijā celebrēja savu pirmo svētās mises dievkalpojumu. 1508. gadā viņu norīkoja studēt teoloģiju Vitenbergas universitātē (Universität Wittenberg). 1512. gadā ieguva brīvo mākslu un Svēto Rakstu doktora pakāpi un 1513. gadā sāka universitātē pasniegt teoloģijas ievadkursu - Vecās un Jaunās Derības saturu. Bez tam viņam bija daudz pienākumu klosterī, kur Luters bija priora vietnieks saimnieciskajos jautājumos - klostera zivju dīķa pārzinis un Torburgas klostera advokāts, - apgabala vikārs. Kā talantīgs orators un sprediķotājs, bija arī indulgenču tirdzniecības vadītājs Vitenbergas bīskapijas zemēs. Lūzums sākās 1516. gadā, kad Romas kūrija atņēma augustīniešiem indulgenču tirdzniecības tiesības atņēma, nododot tās dominikāņu ordenim, kas tās iznomāja ebreju augļotāju Fugeru bankai (kas par to maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņu ordenim procentus no ienākumiem). Savukārt pašu tirdzniecību vadīja dominikānis Johans Tecels (Johann Tetzel), lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Tas aizsāka augustīniešu un dominikāņu pretstāvi vācu zemēs, bet Martina Lutera dzīvē - viņa sanaidošanos ar Tecelu, kā arī tālāko politisko konfliktu ar Baznīcu. Vispirms Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūru un publiski sadedzināja universitātes pagalmā. Publiskā pretstāve sākās ar Lutera sacerētajām 95 tēzēm, kuras viņš 1517. gadā aizsūtīja Brandenburgas bīskapam un Maincas arhibīskapam (pēdējais tās nosūtīja uz Romu). Populārā epizode par tēžu piesišanu pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm 31. oktobrī mūsdienās tiek apšaubīta.[1] 1518. gada maijā Luters uzstājas augustīniešu ordeņa sanāksmē Heidelbergā, kur tēmas apspriešana notika pēc pieņemtās disputu kārtības - t.i. apspriežot un analizējot, - gūstot visai plašu atbalstu citu garīdznieku vidū. Tā kā Luteru savā aizbildniecībā bija ņēmis pats Saksijas kūrfirsts Fridrihs III (Friedrich III., auch Friedrich der Weise), tas varēja ignorēt aicinājumus ierasties Romā izskaidrot savu pozīciju, un 1518. gadā pārbaudīt sūdzības ieradās pāvesta legāts kardināls Kajetāns (Cajetan), kurš 12.-14. oktobrī disputēja ar Luteru, abiem garīdzniekiem paliekot pie sava - Luters postulēja, ka Bībele stāv pāri koncilu un pāvestu lēmumiem, uz ko kardināls neko daudz nevarēja iebilst. 1518. gada 11. decembrī Luters nosūtīja oficiālu sūdzību par Romas kūriju vispārējam koncilam, uzsverot, ka vispārējais koncils stāv pāri pāvestam, kurš ir tikai cilvēks un kā jebkurš var kļūdīties, grēkot un melot. Šādi iekšēji teoloģiski disputi katoļu Baznīcā nebija nekas jauns - tādi bija gan pirms, gan pēc Lutera, - taču Lutera gadījumā kardināli jauns bija tas, ka pretēji līdz tam pieņemtajai garīdzniecības korporatīvajai ētikai, „netīro veļu“ Luters nolēma „mazgāt“ publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis kā bija pieņemts latīniski (t.i. teologu iekšējai lietošanai), bet gan vāciski - tā politizējot konfliktu un iesaistot tajā lajus, - viņa studenti organizēti pārrakstīja Lutera tēzes un izplatīja un gada beigās par tām jau bija dzirdējuši visās vācu zemēs. Savukārt Luters piemeklēja Bībelē pamatojumu saviem uzskatiem, un šajos meklējumos vēl vairāk politizēja šo teoloģisko strīdu - pakāpeniski Lutera acīs apšaubāmas kļuva ne tikai tiesības piedot grēkus, bet arī pati pāvesta varas leģitimitāte, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte. 1519. gada jūnijā Luters un viņa domu biedrs Andreass Bodenšteins fon Karlštadts ieradās Leipcigā uz disputu ar teoloģijas doktoru Johanu Meieru fon Eku - viņus pavadīja gandrīz 200 Vitenbergas studentu, kārtīgi apbruņojušies. Šajā diskusijā Luters publiski paziņoja, ka apšauba visu līdzšinējo kristīgo autoritāšu un svēto mācīto, uzskatot, ka pareizāk par tiem saprot Bībeles mācību. Pēc šī disputa viņš ar savu piekritēju starpniecību vācu valodā izplatīja "Sprediķi par pāvesta lāstu", "Atklāta vēstule vācu nācijas kristīgajiem muižniekiem", "Baznīca Babilonijas trimdā", "Par kristieša brīvību". Tas bija publisks pieteikums uz herēzi - grupa augstāko Baznīcas hierarhu parakstīja priekšrakstu, kurā noteica Luteram 60 dienu laikā pēc iepazīšanās ar dokumentu atsaukt savus herētiskos apgalvojumus, vai tapt izslēgtam no baznīcas. 10. decembrī Vitenbergas universitātes studenti pie pilsētas vārtiem publiski sadedzināja šo dokumentu. 1521. gada 3. janvārī tika izdota bulla, kas Luteru atzina par herētiķi. Vormsā tika sasaukts Sv. Romas impērijas reihstāgs un 18. aprīlī Luters stājās tā priekšā. Kad viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem un darbības, Luteram piedāvāja izvēlēties kādu šķīrējtiesnesi, kurš pārbaudītu viņa un baznīcas domstarpības, taču viņš atteicās. 1521. gada 6. maijā imperators Kārlis V parakstīja Vormsas ediktu, ka pēc 21 dienas Luters tiek izsludināts ārpus likuma (jebkurš viņu var nesodīts nogalināt vai aplaupīt), bet tā raksti iznīcināti. Atpakaļceļā no Vormsas Luters patvērās Vartburgas pilī, kur pavadīja gandrīz gadu un iztulkoja vācu valodā Jauno Derību. 1521. gada decembrī Luters atgriezās uz politiskās skatuves, nosūtot Halles arhibīskapam draudu vēstuli nosūtīja viņam vēstuli - ja Hallē nepārtrauks tirgot indulgences, Luters būs spiests izdot apkārtrakstu "Par elkdievību Hallē". Šajā pat laikā Lutera sekotāji sāka uzbrukumus Baznīcai, aizsākot ticības karu laikmetu Rietumeiropā: 3. decembrī pūlis ielauzās svētās mises laikā Vitenbergas katedrālē, sadedzināja liturģijas teksta grāmatas, piekāva un izdzina priesterus. Nākamajā dienā Lutera sekotāji ielauzās franciskāņu mūku klosterī, kur izdemolēja telpas un nopostīja altāri. Kulta celtņu demolēšanas vilnis pārsviedās arī uz citām vācu pilsētām, kur tos vadīja Karlštats, noliedzot Sv. Vakarēdienu, Mincers ar saukli "Nāvi neticīgajiem!", u.c. 1522. gada martā Luters atgriezās Vitenbergā un uzsāka vadīt dievkalpojumus, mainījis rituālu pēc saviem ieskatiem. 1522. gada Nirnbergas reihstāgā apsprieda jaunās sektas piekritēju vardarbības izpausmes, taču nolēma, ka Osmaņu impērijas draudi ir bīstamāki, un nav spēku nemieru apspiešanai un likumības atjaunošanai, kas deva laiku Luteram un tā piekritējiem nostiprināt savas politiskās pozīcijas. Ar laiku iniciatīvu jaunās ticības koncepcijas izplatībā pārņēma citi, Luteram atstājot "tēva aizsācēja" goda statusu. 1525. gada 15. jūnijā Luters apprecējās ar bijušo cisterciešu mūķeni Katrīnu fon Boru (laulībā 7 bērni). Turpmākos gadus veltīja savu sekotāju draudžu dzīves organizēšanā, un Vecās Derības tulkošanai vācu valodā. 1546. gada 18. februārī Luters mira.

Savos uzskatos postulēja, ka Baznīca un garīdzniecība uzurpējuši vidutāju lomu starp cilvēku un Dievu. Pestīšana nav atkarīga no no labiem darbiem, sakramenta un ceremonijām, bet gan tikai un vienīgi no ticības patiesuma. Ticības patiesais avots neesot vis "svētās tradīcijas" (agrāko kristiešu svēto atklāsmes, kristīgo filosofu domas un koncepcijas, koncilu disputu rezultāti, teologu analīze utt.), bet gan tikai Evanģēlijs. Visai naidīgi raudzījās uz dabisko tiesību teoriju, agrīnā humānisma idejām, zinātni (piem., aicināja izskaust Kopernika idejas: „Šis jukušais vēlas apgāzt astronomijas pamatus, kaut arī, kā mums vēsta Raksti, nevis Zemei bet Saulei Jozua lika apstāties!“) - visu, kas nebalstījās uz ticību. Viņa veiktais Bībeles tulkojums sakšu dialektā veicināja vienotas literārās vācu valodas un, attiecīgi, vienotas vācu nācijas veidošanos.

Skat. arī: Disputatio pro Declaratione Virtutis Indulgentiarum, Reformācija, protestanti, protestantisms

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā. - Zvaigzne ABC: Rīga. - 175. lpp. ISBN 5405014176

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 247. lpp.
  • Grīslis E. Mārtiņš Luters - reformātors. - LELB: Rīga, 1992.
  • Solovjovs E. Neuzvarētais ķeceris. Mārtiņš Luters un viņa laiks. - Avots: Rīga, 1988. - 298 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu