Atšķirības starp "Pilsoņu karš Anglijā" versijām

Versija, kas saglabāta 2016. gada 9. augusts, plkst. 09.12

Anglijas pilsoņu karš, jeb, kā pieņemts to dēvēt marksistiskajā literatūrā, Anglijas buržuāziskā revolūcija – XVII gs. vidū monarhijas krīze (karaļa un Parlamenta pretstāve un savstarpēja sabotāža), kas kulminēja daļas pavalstnieku Parlamenta vadībā dumpī pret monarha varu Anglijas karalistē. Aizsākās ar karaļu Džeimsa I (valda 1603-1625) un Čārlza I (valda 1625-1647) centieniem nostiprināt valsts varu absolūtisma virzienā un tās militāro varenību (ko karalim nācās finansēt no personiskajiem līdzekļiem) no vienas puses, un Parlamenta centieniem saglabāt status quo un atteikšanās finansēt monarhu centienus no otras.

Atklāts konflikts sākās 1639. gadā, kad karaļa finansētā armija cieta sakāvi Skotijā, bet t.s. Īsais Parlaments (13.04.-05.05.1640.) atteicās piešķirt līdzekļus armijai, lai saglabātu valsts vienotību, kā rezultātā karalis nonāca bezizejas situācijā: vai no izmantot varu līdzekļu sagādē, vai zaudēt Skotiju. T.s. Ilgais Parlaments (03.11.1640.-20.04.1653.) piekrita finansēt valsts vienotības saglabāšanu, taču pretī pieprasīja varas decentralizāciju un monarha varas samazināšanu. Tika likvidētas Zvaigžņu palāta un Augstā komisija, monopolpatenti u.c. privilēģijas, pieņemts likums, ka Parlamentu var atlaist vienīgi pats Parlaments – reālā vara valstī 1641. gadā pārgāja Parlamenta rokās. Valsti pārņēma haoss, dzima virkne sabiedrisku kustību - independenti, leveleri, klabmeni u.c., – kas sāka apkarot viena otru, lai uzspiestu savus uzskatus citiem.

1642. gadā karalis, atrazdamies valsts ziemeļos Notingemā, uzsāka darbības, lai ar militāru spēku atjaunotu monarha varu. Sākās pirmais pilsoņu karš (1642-1646) starp monarhijas atbalstītājiem (t.s. kavalieriem) un Parlamenta varas piekritējiem (t.s. apaļgalvjiem). Pretēji marksistiskajā literatūrā pieņemtajai nostājai, abām karojošajām pusēm nebija izteiktas šķiriskas piederības – gan aristokrātijas, gan buržuāzijas pārstāvji bija gan vienā, gan otrā pusē. 1645. gada 14. jūnijā kaujā pie Neisbijas Parlamenta armija independentu līdera Kromvela vadībā sakāva karaļa spēkus. Karalis Čārlzs I bēga uz Skotiju, kur skotu separātisti to 1647. gada 1. februārī izdeva Anglijas Parlamentam. Parlaments, uzskatot, ka pārmaiņas panāktas, pavasarī izsludināja lielākās daļas armijas demobilizāciju, kas izsauca tās dumpi Kromvela vadībā. Sākais otrais pilsoņu karš, līdz 1648. gada 17.-19. jūlijā kaujā pie Prestonas Kromvela armija sagrāva pretiniekus.

1649. gada 30. janvārī gāzto karali Čārlzu I sodīja ar nāvi, tam nocērtot galvu, kas bija šoks visai tā laika Eiropas sabiedrība. Anglija tika pasludināta par republiku, kurā augstākā vara piederēja vienpalātas Parlamentam, bet izpildvara – Valsts padomei. Tika konfiscētas un izpārdotas karaļa domēnes, Baznīcas un politisko pretinieku zemes, izlaupīti īpašumi. Divos asiņainos karos Īrijā (1649-1650) un Skotijā (1652) tika apspiests šo zemju separātisms. 1653. gadā Kromvels atlaida Parlamentu un iedibināja vienpersonisku diktatūru, t.s. Kromvela protektorātu (1653-1659). Pēc Kromvela nāves 1658. gada 3. septembrī uz īsu brīdi atjaunoja Republiku, taču tā neapmierināja nevienu ieinteresēto pusi, kā rezultātā1660. gadā tika restaurēta monarhija: pēc t.s. Bredas deklarācijas publiskošanas Anglijas tronī tika aicināts Čārlzs II. Tika likti pamati Lielbritānijas parlamentārajai monarhijai.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 248. lpp.